Lasīšanas laiks: 8 min
Šobrīd jau pagājuši gandrīz desmit gadu kopš ceļošana pārtapusi no kaislības par mani izvērstu daudzkrāsainu profesiju. Skatiens kļuvis niansēts, projekti mērķtiecīgāki. Šo gadu laikā ceļošana gan Latvijā, gan katrā no pasaules valstīm ir stipri mainījusies, un šī mainība kļuvusi tik strauja kā gadalaika maiņas vai modes tendences interjerā. No vienkārši prieka izzināt pasauli, iespējas izbraukt no valsts, ko vecāka gada gājuma cilvēki jau uztver kā greznību, līdz izvērstām kulinārijas tūrēm dažādās pasaules valstīs un svētceļojumiem uz neskartām kalnu virsotnēm. Šī sfēra aug, un, augot, mūsu prasības mainās ātrumā, kvalitātē un daudzveidībā.
Lai šīs iespējas ceļojumu klāstā jums atvērtos spilgtāk un niansētāk, mēs apskatīsim virkni ceļojumu filozofiju, veidu un varbūt vēl neskartu iespēju. Taču šis nebūs sauss apraksts – es vedīšu ikvienu lasītāju caur valstīm un notikumiem, te ieraujot tuksneša vētrā, te atstājot uz neskartas salas, te iesēdinot vilcienā, kas ātrāks par 1.Formulu. Mēs atklāsim: kuģus un jahtas, mugursomu lielumus, telšu platumus, un VIP numuriņu slēptos cenrāžus.
Sākot šo plašo tēmu, šoreiz vairāk par strauji augošo un arvien pieprasītāko ceļošanas veidu: piedzīvojumu ceļojumiem!
Garlaicīgās viesnīcas pie jūras Turcijā un Ēģiptē, pārmērīgi pakalpīgās masieres Taizemes superhoteļos, “Viss iekļauts” (All Inclusive) statuss, kas vairs nevienu nepārsteidz, ir pārsātinājušas izsalkumu pēc atpūtas.
Tagad tik ļoti populārais zaļais dzīvesveids nemaz neiet kopā ar tādām gastronomiskām izvirtībām. Cik dienas pēc kārtas ir iespējams izturēt tādas brokastis: “Sākam ar omleti, tad vairākas reizes dodamies, lai uzkrautu uz šķīvja visu pārējos ēdienus, kas ir piedāvājumā, pēc tam vēl ēdam desertu un augļus, un tad kaimiņam, elšot un pūšot, sakām – drusku pagaidīsim, šis nosēdīsies, tad būs vieta vēl datelēm. Re, tur jau tās nes!”.
Šo stāstu mēs zinām ikviens, un, ja tas jāizpilda trīsreiz dienā, tad ir par daudz. Zvilnēt pie jūras 7 dienas pēc kārtas, ik pa mirklim atraujoties uz mākslīgi iestudētiem jokiem, ir pat nogurdinoši. Tāpat ar kamieli jāt tieši 10 minūtes, un tikai par atsevišķu samaksu saņemt iespēju no tā nokāpt, vairs daudzus neiedvesmo.
Taču ceļotāju piedzīvojumu alkas nav remdināmas, tādēļ, tirgum attīstoties, ienāk jaunie un pārgalvīgie ceļojumu piedāvājumi. Sērfošana Marokā, ceļojums ar mopēdiem cauri Vjetnamai, un bīstamas kalnu ferratas Horvatijā vai Itālijā – viss, kas pārēšanās filozofijas noliedzējiem šķiet pats kaifs.
Un viņiem ir taisnība! Mēs tikai sakām, ka mīlam komfortu, taču komforts mūs iemidzina. Ar katru dienu es sastopu arvien vairāk nopietnus, ieturētus uzņēmējus, kuri ieskrien aģentūrā, nosviež žaketi un saka: “Man vienreiz pietiek! Vienalga, cik tas maksā. Uztaisi man kaut ko tādu, lai man aizmirstas ikdiena! Gulēšana pie jūras man neder. Es tāpat atslēgties nevaru. Izdari kaut ko tādu, lai man aizmirstas ikdiena, tikai bez dzeršanas. Man jau veselības vairs nepietiek.” Tad es pasmaidu un saku: “Es tevi uzvedīšu tādā kalnā, kur aizmirsīsi, kā tevi sauc. Tad pasmejamies un ķeramies pie darba. Tāds ir šodienas ceļojums – Piedzīvojums!
Pēkšņums
Ceļojumiem, kā jebkurai precei, ir sava filozofija, leģenda, vīzija. Piedzīvojumu ceļojumiem tā burtiski kliedz – negaidītais, neplānotais, pēkšņums!
Ceļojuma plāns ar jēdzienu “piedzīvojums” nav savienojams. Tās ir kā divas planētas, kas nekas nesatiekas. Nevar paredzēt ceļā piedzīvojumu, jo tas rodas mirklī, kad ierastais scenārijs izzūd, un šis ir mirklis, kuru visi gaida.
Kad prasīju savām klientēm, kas jums visvairāk palika atmiņā no ceļojuma, kurā mēs apciemojām karaļa pili, baudot neiedomājami skaistus skatus džungļos un kristāldzidro ūdeni lagūnā, viņas teica: “Vislabāk atmiņā mums palicis tas vakars, kad trijatā uz viena mopēda atgriežoties uz viesnīcu, pārdūrām riepu. Meklējot remontdarbnīcu, satikām kādu cilvēku, kas mūs uzaicināja savā mājā un uzcienāja ar vakariņām, ko mēs baudījām kopā ar viņa ģimeni. Tā mums bija iespēja ēst nevis to, ko parasti piedāvā viesnīcā vai restorānā, bet pagaršot, ko vietējie iedzīvotāji parasti ēd vakariņās. Namamāte lika mums paturēt klēpī savus bērnus, lai arī viņiem būtu tikpat balta āda, kā mums. Joprojām atceros namamātes skatienu, kad viņa man no visas sirds apskāva un uzdāvināja savu rotu.”
Mēs atgriezāmies ar laivu no papagaiļu vērošanas Amazones džungļos – sēdējām, skatījāmies un miegojāmies. Papagaiļi bija zaļi, dzelteni, sarkani, spilgti, skaisti, bet neviens no viņiem nelīdzinājās reindžeres mulates, džungļu zinātājas, karameļu toņa ādas krāsai.
Viņa fotografēja un stāstīja par papagaiļiem, bet mēs fotografējām to, kā viņa stāsta par papagaiļiem. Piraijas, ko noķērām, uzcepām un apēdām Amazones pietekā, bija tas, ko atcerējās no ceļojuma katrs otrais šajā grupā. “Es pati noķēru piraiju, tā bija pirmā piraija manā mūžā, nu ko tur slēpt – vispār pirmā zivs, ko esmu noķērusi,” teica kāda dāma no grupas. Lūk, tas ir piedzīvojums, un tas notiek, kad plāns izjūk.
Piedzīvojumu ceļojums ir piedzīvojumu gatavība. Jo mazāk ekspektāciju pirms, jo labāka sajūta pēc.
Satikt partizānus Kambodžā uz meža ceļa, peldēties Amazonē, uzzinot, ka šo pludmali iecienījusi arī anakonda, uz jautājumu “vai šeit nedzīvo krokodili, vai šeit nav bīstami peldēties?”, saņemt atbildi no reindžera: “Nē nav, te virspusē dzīvo tikai mazie, tie jau nav bīstami. Tur dziļāk lejā ir lielie. Tie gan ir bīstami” – lūk, tas ir piedzīvojums!
Pēc šāda piedzīvojuma biroja problēmas ir aizmirstas. Turklāt neviens delikatešu daudzums šādu emociju gammu garantēt nevar.
Pirms pāriesim pie sadaļas, kas jāņem vērā piedzīvojumu ceļojumos, atcerējos atgadījumu ar delikatesēm. Kad vedu grupas pa Taizemes neizzinātajiem nostūriem, vienmēr iepriecinu viņus ar austerēm, ko parasti sagādāju, apciemojot zvejniekus. Tieši ar tādu pārliecību arī šoreiz devos pie sava drauga pēc delikatesēm, bet viņš bija jūrā. Sieva iedeva palielu maisu. Samaksāju un nobrīnījos, ka tik liels, un devos mājup. Tuvojās vakars, un mums bija jāsteidzas uz salu, lai paspētu uzbūvēt nojumi naktij. Maisa saturu apskatījos tikai tumsā pie ugunskura. Austeres bija lielajos, ļoti biezajos gliemežvākos. Ar nazi tos attaisīt nevar, standziņu, kā restorānā, mums nebija, ar mačeti arī nevar atvērt, jo gliemežnīcas kārtas ir pārakmeņojušās. Fināls: divi puspliki, ar sviedru lāsītēm klātie puiši ar akmeņiem dauzīja austeres gliemežvāka malu tik ilgi, līdz tā sāka plaisāt, un tajā varēja ievietot nazi un attaisīt. 8 līdz 10 minūtes vienas austeres atvēršanai, plus komisks skats – kā barbari, kas mēģina piešķilt uguni. Tik garšīgu austeri vēl nebiju ēdis! Tas ir kas vairāk par piedzīvojumu, tas jau ir medījums!
Piedzīvojums ir tas, ko tu nekontrolē, bet, kas ar tevi notiek. Lai to piedzīvotu, pašam ir jākļūst citādam. Pēc tā arī brauc cilvēki, kas izvēlas piedzīvojumu tūres.
Ir jāzina
Piedzīvojumu ceļojumiem ir virkne plusu, taču ir arī lietas, ko labāk zināt jau iepriekš un kam būt gatavam:
1.Ceļa biedri.
Draugus mēs izvēlamies, radiniekus ne. Savukārt ceļabiedri mums divu nedēļu laikā būs tuvāki nekā radinieki. Un viņi var būt dažādi. Pirmkārt, noskaņojies uz izziņu, jo katrs cilvēks ir pasaule, un caur viņu tu izzini sevi. Ja šī būs tava devīze, tad pieņemt jebkuru cilvēku ir viegli.
Otrkārt, piedzīvojumu braucienā ne vienmēr nakšņošana notiek atsevišķās viesnīcas istabiņās – dažreiz tas ir klosteris, dažreiz – ērti iekārtota laiva vai telts… Brīdī, kad kaimiņš krāc, kā minimums gribas tam uzlikt izpūtēju. Izeju var atrast vienmēr, ja prāts veikls un izdoma atvērta. Mēs salikām divus krācējus blakus, tad viņi ik pa laikam viens otru modināja, un risinājums bija rasts. :)
2.Drošība un apdrošināšana
Dažreiz cilvēki domā, ja apdrošināšana ir, tad varu no visas pasaules pieprasīt savas juridiskās tiesības. Šis rietumnieciskais domāšanas veids piedzīvojumu tūrē būs jāatstāj mājās. Kā man teica kāds grupas biedrs – “pigmeji tavas juridiskās tiesības nesaprot”.
Ar to gribēju teikt, ka apdrošināšana ir process, kas garantē notikuma izskatīšanu atgriežoties, bet ļoti reti – ceļojumā uz vietas. Ko negarantē neviena apdrošināšana, tas ir cilvēka veselā saprāta esamību. Tas ir katra paša ziņā. Ieteikums tam viens: es uzvedos vienlīdz adekvāti un piesardzīgi gan brīdī, kad man ir super kruta paolise, gan brīdī, kad esmu aizmirsis apdrošināties. Taizemē, kur ceļu satiksmē pastāv noteikums, ka autovadītājam vienmēr ir taisnība, šo principu iemācīs ātri – katrs gājējs pats ir atbildīgs par to, vai paspēs viņš pārskriet ielai vai ne.
3.Politiski-sociālā drošība
“Tagad mēs parunāsim par pašu galveno,” teica kāda dāma grupas sapulcē. “Par ko tieši?” izbrīnīts jautāju. “Par to, ko tagad visi runā un raksta,” dāma turpināja. “Par ko tad visi raksta?” painteresējos. “Par bīstamo stāvokli Taizemē, kur šobrīd noticis valsts apvērsums.”
Kopš ceļoju uz Taizemi, esmu piedzīvojis četrus valsts apvērsumus, pat piedalījos tajos – vienkārši gāju pa to pašu ielu, kur bija apvērsēji. Valsts apvērsums Taizemē notiek vidēji divreiz gadā. Par to neviens neraksta, jo tas ir ļoti komisks process,
bet par to dažreiz izbazūnē Rietumu TV kanāli tikai tajās reizēs, ja kāds par to samaksā jeb ir kādas ekonomiskās intereses. Principā, kā jebkura ziņa – šī dezinformācija ir nevis patiesība, bet politiska cīņa. Pat valstis, kurās tiešām ir saspīlēta situācija, tūrisma industriju sargā visvairāk no visām sfērām, jo parasti tieši šī valsts dzīvo no tūrisma ienākumiem, un tūristu esamība ir svarīga gan jaunajam, gan vecajam diktatoram.
Par piedzīvojumu ceļojumu vienā teikumā:
Ja vēlies tiešām aizmirst ikdienu, un, atgriežoties, paskatīties uz dzīvi ar svaigu skatu, dodies nezināmajā, jaunajā, azartiskajā – tavs bizness, tuvinieki, un kolēģi tikai iegūs. Tu ieraudzīsi sevi citādu, un pasaule ap tevi izmainīsies!
Nākamajā rakstā par kulinārijas jeb gastronomisko tūrismu.
Nelabojamais inovators Andžejs Reiters
Interesanti kur autors Horvātijā atradis “ferratas”!
Varbūt ceļojis sap’nos?