Lasīšanas laiks: 4 min
Dienai paliekot garākai, Gaujas nacionālā parka Līgatnes dabas taku mežs šķiet gluži vai atdzīvojies. Visapkārt vītero, trallina, svilpj un klaudzina, jo ir pienācis putnu aktīvākais gada periods, informē Dabas aizsardzības pārvaldes Sabiedrisko attiecību un vides izglītības nodaļā.
Šobrīd Līgatnes dabas takās “pierakstītas” un apskatāmas dažādas pūces. Tur mājo trīs draudzenes – meža pūces Frīda, Ringo un Aktrise. Meža pūces ir Latvijā visbiežāk sastopamā pūču suga, kas labprāt apdzīvo arī pilsētu parku veco koku dobumus. Vieni no aktīvākajiem putnu sezonas baudītājiem ir ūpji – Latvijas lielākās pūces. Ūpju puisis Hugo ar savu sievu Dāmu labprāt izmanto vakara krēslu un nakts stundas aktīvai balss izlocīšanai. Zinātāji runā, ka reizēm ūpju riesta skanīgo ūjināšanu var dzirdēt pat līdz Gaujas malai.
No pagājušā gada pavasara Līgatnes dabas taku pūču kompānijai ir pievienojusies ausainā pūce Aušuks, kura pie sava ausaini aušīgā vārda tika, pateicoties Līgatnes dabas taku apmeklētājiem un draugiem, kas piedalījās dzīvnieku vārdu dāvāšanas konkursā. Aušuks ir ļoti sabiedriska pūcīte, tā ar savu aktivitāti un interesantajām izdarībām priecē apmeklētājus arī dienas vidū. Aušuks skaidri parāda, ka gluži nav taisnība uzskatā, ka pūces pa dienu tikai guļ.
Arī Aušuks, līdzīgi kā citas pūces, Līgatnes dabas takās ieradās kā pūču mazulis, kas bijis “pamests” un ticis “izglābts”. Pavasaris ir satraucošs laiks pūču mazuļiem, jo tie ir devušies brīvsolī no ligzdas, tomēr vēl nav kļuvuši tik patstāvīgi, lai prastu par sevi pilnībā parūpēties. Šis ir brīdis, kad mazulis viens pats laiku pavada uz kāda apsūnojuša ciņa vai zema koka zara. Putnu vecāki ar saviem mazuļiem regulāri sasaucas, daba devusi šiem putniem skaņas balsis. Tikko pienāk vakars, tā vecāki steidz pabarot savus lolojumus un apmācīt dažādās noderīgās prasmēs – lidot un medīt. Savukārt cilvēkiem sirds sažņaudzas, ieraugot it kā vientuļu un pamestu mazuli, jo cilvēks par saviem bērniem pieradis rūpēties citādāk. Tā nu katru gadu daudzi pūču mazuļi tiek atņemt vecākiem un izrauti no ierastās vides, lai savu dzīvi turpinātu nebrīvē. Tāpēc der atcerēties – it kā vientuļi pūču mazuļi patiesībā nav pamesti, tos nav jāglābj! Atstāsim savvaļai tos, kas dzimuši, lai dzīvotu brīvē.
Reizēm Līgatnes dabas takās ir nokļuvuši un plašajos voljēros silto sezonu gaida pa kādam baltajam stārķim. Pārsvarā tie dažādu savainojumu dēļ nav spējīgi lidot un par sevi parūpēties. Tomēr Līgatnes dabas takas nevar kļūt par stārķu mājām, jo tiem ziemā ir nepieciešams Āfrikas klimats.
Līgatnes dabas takas atrodas mežā, tāpēc šeit iespējams ieraudzīt un vērot arī savvaļas dzīvniekus. Pastāvīgie iedzīvotāji ir kraukļi, lielākie vārnu dzimtas putni Latvijā. Tie ir arī izslavēti gudrības simboli. Līgatnes dabas taku mežos kraukļi jūtas lieliski, jo visapkārt ir augstas egles, kur vīt ligzdas, un arī par pārtikas trūkumu nav jāraizējas. “Restorānā” galds vienmēr klāts, un to nu kraukļi ielāgojuši ar pulksteņa precizitāti. Tā vien šķiet, ka Līgatnes dabas taku oficiāli “pierakstīto” dzīvnieku barošanas grafiks kraukļiem zināms jau no galvas, un lieliski tiek pārzināti dzīvnieku ēšanas paradumi. Pie to dzīvnieku “galda”, kuri uz ēšanu ierodas ar novēlošanos, kraukļi uzdzīvo pirmie, bet pie dzīvniekiem, kuri paēd un daļu atstāj vēlākam laikam, kraukļi ierodas precīzi ēšanas reižu starplaikā. Līgatnes dabas taku darbiniekiem vietējo kraukļu populācija nesagādā lielu prieku, jo visu laiku jāizdomā jauni dzīvnieku barošanas paņēmieni vai barotavas, lai kraukļi no dzīvniekiem paredzētajiem labumiem nolaupītu pēc iespējas mazāk. Apmeklētāji gan var priecāties par šiem lielajiem, skaistajiem un inteliģentajiem putniem, kurus ikdienā nemaz tik bieži neizdodas ieraudzīt.
Līgatnes dabas takas ir piemērotas ikvienam, kas vēlas izbaudīt īstu putnu sezonu. Uzmanīgs vērotājs pamanīs, ka gravā pie bijušās Lāču mītnes aktīvi rosās dižraibie dzeņi, un to enerģiskie klauvējieni dzirdami skaņi un tālu. Mežacūku voljērā koka dobumā ligzdu iekārtojusi pelēkā dzilna, dzeņu radiniece. Putnu pazinēji pratīs saklausīt arī Latvijas mazākā putna – zeltgalvīša dziesmu koku galotnēs. Un kur nu vēl žubīšu dziesmas, un dažādu citu mazputniņu vīterošana un treļļi.