Lasīšanas laiks: 3 min
Šogad, Ukrainas notikumu kontekstā, 9.maija svinību interpretācija Latvijā ir pamatīgi izmainījusies, uzskata Vidzemes Augstskolas lektors Mg.hist. Jānis Kapustāns.
“Ir skaidrs, ka strīda būtība nav par to, kurā dienā – astotajā vai devītajā maijā – atzīmēt 2.Pasaules kara beigas.
Ekspertiem jau agrāk nebija šaubu, ka 9.maija pasākumi tiek izmantoti ģeopolitiskajā cīņā.
Latvija kopš neatkarības atjaunošanas ir izvēlējusies ceļu uz Rietumiem, bet tie, kuri svin Uzvaras dienu 9.maijā joprojām mēģina pagriezt mūsu valsts virzību uz Austrumiem, konkrētāk – uz Krieviju,” uzskata politologs.
“Notikumi Ukrainā ir aktualizējuši Latvijas drošības jautājumus. 9.maija svētki tiek izmantoti, lai 2.Pasaules karā kritušo karavīru godināšanas aizsegā, īstenotu pavisam citus mērķus.
Mirušos parasti piemin kapos, taču skaļas svinības, sludinot krievu tautas varenību, īpašo misiju un īpašās tiesības, nevar uzskatīt par mirušo piemiņu, bet gan par nedemokrātiska un Latvijai nedraudzīga režīma nekritisku slavināšanu,
ko var traktēt arī kā draudus Latvijas drošībai,” skaidro J.Kapustāns.
“Krievijas impērijas simbola – Georga lentīšu izmantošanu nevar vairs attaisnot ar kritušo krievu karavīru godināšanu.
Tās pašas Georga lentītes izmanto arī tie, kuri īstenoja Krimas okupāciju, un tās ir kļuvušas par nelikumīgās aneksijas simbolu.
Līdz ar to rodas pamatots jautājums, vai cilvēki Latvijā, kuri nēsā šīs lentītes un piedalās Uzvaras dienas svinībās, atbalsta Krimas okupāciju, un vai viņi uzskata, ka arī Latvijai ir jābūt Krievijas sastāvā.”
Jānis Kapustāns uzskata, ka, no Latvijas drošības interešu viedokļa, NATO rīcība ir bijusi adekvāta, taču Eiropas Savienības reakcija ir pārāk iecietīga.
“Tas, ka ASV armijas desanta rota ieradās Latvijā un 4.maija parādē maršēja Valmieras ielās, ir vislabākais apliecinājums, ka NATO drošības situācijas pasliktināšanos uztver nopietni.
Nevaru piekrist skeptiķu uzskatam, ka 150 karavīri – tas ir maz. Pieņemsim, ja šiem karavīriem uzbruktu “nezināmie zaļie vīriņi” vai arī kaujinieki ar Krievijas karaspēka atpazīšanas zīmēm, tad ASV tiktu iesaistīta militārā konfliktā un tās reakcija būtu adekvāta.
Tas ir skaidrs vēstījums Krievijai, ka Latvijā netiks pieļauts Krimas un Austrumukrainas scenārijs.
Savukārt Eiropas Savienības rīcība bijusi krietni mērenāka, salīdzinot ar ASV. No Latvijas viedokļa skatoties, mēs vēlētos daudz spēcīgāku reakciju. ES savas sarkanās līnijas velk aizvien tālāk un tālāk. Sākotnēji tika solītas nopietnas sankcijas, ja Krievija anektēs Krimu, vēlāk, ja Krievija turpinās savu politiku arī Austrumukrainā, bet joprojām nopietnas ekonomiskās sankcijas nav ieviestas. Protams, Eiropas Savienībai ir krietni grūtāk nekā ASV, rīkoties stingrāk, jo ES ir daudz ciešākas ekonomiskās saites ar Krieviju, nekā Amerikai.
Ja Latvijai būtu jāpaļaujas tikai uz Eiropas Savienību, sevišķi Vāciju, baidos, ka vairāk par skaistiem vārdiem un solījumiem mēs nesagaidītu.
Protams, Eiropas Savienība nav militāra alianse, un tai ir citi uzdevumi, tomēr arī šai organizācijai ir kopējā ārlietu un drošības politika. Taču kopējo nostāju panākt grūti. Tādas ietekmīgas valstis, kā Vācija ir piesardzīgas, tādēļ striktu sankciju ieviešana tiek bremzēta.”