Lasīšanas laiks: 9 min
Aprīļa beigās Valmierā ar semināru “Kā es dzīvoju šodien” viesojās pašizaugsmes treneris un bioenerģētikas eksperts Andžejs Reiters. Portālam “Valmieras Ziņas” bija ekskluzīva iespēja ar viņu parunāt par dzīvi, cilvēka dabu un ko darīt, lai mēs katrs būtu tuvāk gaismai, harmonijā ar sevi un apkārtējiem.
Spriežot pēc pieteikuma semināram, šķiet, ka Tu zini visas dzīves atbildes.
Ja zinātu, tad visdrīzāk manis uz šīs zemes vairs nebūtu, jo mēs ierodamies uz zemes, lai mācītos. Ja es zinātu atbildes uz visiem jautājumiem, man dzīvē viss būtu ideāli. Es galīgi nemaz neesmu ideāls. Esmu diezgan pretrunīgs, līdz ar to kādam tīkams, bet kādam citam – pilnīgi neciešams. Šīs īpašības piemīt jebkuram cilvēkam, kurš dara. Savukārt tas, kurš nedara, nevienam nedz patīk, nedz interesē.
Semināra nosaukums – “Kā es dzīvoju šodien” – apzīmē nevis to, kā konkrēti es dzīvoju šodien, bet gan jautājumu, kas katram cilvēkam sev jāuzdod: Vai tas, kā Tu dzīvo, sakrīt ar to, uz kurieni virzās mūsu planēta, evolūcija un visi dabas cikli? Cilvēks pārstāj slimot ar kādu konkrētu slimību vai atrisina kādu veselības jautājumu tajā brīdī, kad viņš ierauga, kāds ir viņš pats attiecībā pret apkārtējo pasauli. Tad, kad viņš ierauga to nesakritību, viņam vairāk negribas tā turpināt. Jebkura slimība ir saistīta ar kādu mūsu niķi jeb rakstura īpašībām. Turklāt cilvēks ļoti bieži savu mīnusus uzskata par plusiem.
Kas, Tavuprāt, ir lielākā problēma cilvēkos? Kāpēc, piemēram, ir kaimiņi, kuri savā starpā nesatiek?
Tas ir tāpēc, ka mēs gribam otru cilvēku padarīt sev līdzīgu, faktiski – gribam, lai otrs mums piederētu. Tad, kad Tu gribi otru cilvēku pārtaisīt, īstenībā tam ir zemteksts “viņš pieder man, viņš ir mans īpašums”. Dzīvē ļoti bieži tā ir attiecībās ar kolēģiem, draugiem, ģimenes locekļiem. Tad, kad cilvēks iemācās otram uzdāvināt brīvību būt pašam, brīvību no nosaukuma “sliktais”, brīvību no “Tu man esi parādā” vai brīvību no “Tev ir jābūt tādam, kā es vēlos” – tajā brīdī otrs cilvēks kļūst skaists, vesels, tīkams. Tajā brīdī, kad Tu to izdari attiecībā pret otru cilvēku, Tu pats atveseļojies. Ir jābeidz visus sev pakļaut, jāatdod cilvēkiem viņu dzīves.
Tas ir cilvēka dabā – pakļaut sev citus?
Tas ir drošības spilvens. Piemēram, tie cilvēki, kuri kādreiz ir saskārušies ar atkarībām, vardarbību, auguši nemīlēti, jau agrā bērnībā iemācās visu kontrolēt ar tādu domu “ja es visu kontrolēšu, tad sitiens man netrāpīs”. Tas turpinās arī tad, kad cilvēks pieaug. Cilvēks, lai visu kontrolētu, padara apkārtējos cilvēkus no sevis atkarīgus.
Kā ir ar tiem, kuriem pašiem nepatīk būt atkarīgiem no kāda?
Ir tāds labs teiciens – “atkarība no brīvības arī ir atkarība”. Tie cilvēki, kuri savu brīvību nostāda pirmajā vietā, baidās no tā, kādi viņi ir, kad nespēj valdīt pār visiem procesiem. Šajā gadījumā ticība, uzticēšanās, paļaušanās uz kādu tajā cilvēkā neeksistē. Viss ir kartībā tikai tad, kad cilvēks visu izdara pats. Tādam cilvēkam ir grūti ielaist savā dzīvē skaistas lietas un notikumus, jo viņš nevar pār tiem valdīt. Viņš baidās būt vājš, ievainojams, bērnišķīgs, atklāts, sirsnīgs. To visu katrs no mums ir piedzīvojis. Ja atceramies pirmo mīlestību – tā bija lielākoties nelaimīga, bija sāpīgi. Tie, kas baidās būt atkarīgi, faktiski baidās mīlēt.
Savos semināros Tu stāsti cilvēkiem, kā pietuvināties laimes sajūtai. Tātad ir kāda noteikta formula, kas der visiem?
Katram cilvēkam tas ir individuāli, bet ir lietas, kas ir universālas. Pirmkārt, nevajag sevi sodīt. Katrs kādreiz izdara kaut ko nepareizi. Ja tad cilvēks turpina sevi sodīt, viņš patiesībā iet bojā – vispirms emocionāli, pēc tam enerģētiski un arī fiziski. Pats sev pasaki “tā man bija mācība, bet es negrasos visu dzīvi sevi par to sist” un redzēsi izmaiņas. Cilvēks ir laimīgs tad, kad viņš jūtas mirdzošs, pacilāts, brīvi elpojošs.
Otrkārt, jāiemācās jebkurā cilvēkā ieraudzīt skaisto. Ļoti viegli to ieraudzīt sev mīļā cilvēkā. Taču tas jāierauga arī pāridarītājā.
Kad mēs kādu atgrūžam, mēs patiesībā sakām “Tev nav tiesību dzīvot”. Tā nedrīkst darīt.
Varbūt sevis nosodīšanu cilvēks asociē ar atbildības uzņemšanos?
Ja tas tā ir, tad labāk, ka cilvēks apzinās, ka kaut ko izdarījis nepareizi. Tad šim cilvēkam ir iespējams strādāt ar to, ko viņš jūt, un virzīties uz priekšu. Nav slikti klausīt sirdsapziņai un uzņemties atbildību par savu rīcību. Es cienu to cilvēku, kurš ir sapratis un apzinājies, ka kaut ko dara nepareizi. Mēs ikdienā redzam daudzus cilvēkus, kuri apzinās, ko dara, bet jūtas absolūti komfortabli, pat tad, ja viņu rīcība ir slikta.
Kā mēs pret sevi grēkojam, lietojot “masku”, kad ikdienā izejam no mājām?
Tā mēs darām sev pāri. Agrāk pasaule bija iekārtota tāda – gājām uz darbu, uzlikām masku, darījām savu darbu, ražojām noteiktu preci un teicām – “nekā personīga, tas ir tikai bizness”. Šobrīd tas vairs nav iespējams. Cilvēks pērk nevis preci, bet otra cilvēka dzīvesprieku, patiesumu. Ja, piemēram, pārdevējs veikalā dara savu darbu piespiedu kārtā, nopirktajai precei nav enerģijas, spēka. Cilvēks, kurš ikdienā lieto “masku”, patiesībā ir agresīvs, jo, ja Tu telpā neienes prieku, Tu ienes negācijas.
Nav izslēgts, ka mēs kādreiz ieejam lomā, uzvelkam masku. Arī es to daru, jo semināros stāstu par to, kas ir būtiski tieši tiem, kuri uz semināru ir atnākuši. Svarīgi, lai no šīs lomas izejam uzreiz kā saprotam, ka tie neesam mēs. Tā tas ir jebkurā profesijā. Žurnālistikā ir līdzīgi – lai būtu par labu žurnālistu, ir jāredz tas cilvēks. Tad, kad Tu viņu redzi, Tev visbiežāk aizmirstas jautājumi, kas pirms tam ir sagatavoti. Tas nozīmē, ka Tu esi īsta.
Tad, kad nometam masku, mēs esam vāji, bet tajā brīdī cilvēks, ar kuru runājam, arī nomet savu masku, jo citādi komunikācija nav iespējama.
Kad uz konsultāciju pie manis atnāk kāds cilvēks, kurš darbojas uzņēmējdarbībā vai cilvēks, kurš strādā augstā amatā, tad šajā sarunā es viņam stāstu piemērus no savas dzīves, atveru pavisam intīmas dzīves puses. Un tad viņš sāk stāstīt, atveras, situācija risinās. Viņš ir ieraudzījis, ka ir viens cilvēks, kuram neko no viņa nevajag. Kad Tev tiešām interesē tas cilvēks, tu viņu redzi, atveras brīnišķīga pasaule. Ja cilvēkā ir patiesums, īstas emocijas un izpratne par ētiku, tad viņš nedarīs nelietību.
Ir cilvēki, kurus apkārtējā sabiedrība nosoda, sauc par pārlieku bērnišķīgiem, kuri neuzvedas atbilstoši savam vecumam. Vai tādi cilvēki ir tuvāk laimes sajūtai?
Jā, tādi cilvēki ir vistuvāk, un mums no viņiem ir jāmācās.
Cilvēki bieži vien sūdzas, grib, lai viņus pažēlo. Vai vaina ir cilvēkā pašā vai arī tiešām kāds pret viņu tur, augšā, ir sazvērējies?
Ja cilvēks tā saka un dara, tas nozīmē, ka viņš tiešām jūtas slikti. Viņš ir slims. Es mēģinu katram no šiem cilvēkiem konsultācijā vaicāt “Ko Tu pats par to domā? Ko Tu darītu?”. Es to jautājumu viņam uzdodu, jo redzu, ka viņš ir nācis pie manis nevis pēc atbildes, bet pažēloties kā pie psihoterapeita. Es neesmu psihoterapeits, es cenšos palīdzēt. Tad cilvēks saprot, ka viņam pašam būs ar savu problēmu jātiek galā, neviens cits viņa vietā to nedarīs. Protams, es viņu varu nopelt, bet cilvēkam vajag iedot metodi, kā tikt galā ar problēmu. Šajā gadījumā – sākt pašam kaut ko darīt.
Žēloties, čīkstēt nav pareizi – tā mēs savu uzmanību pārceļam vakardienā, pagātnē.
Lai virzītos uz priekšu, Tev ir nevis jāredz mērķis uz kuru iet, bet gan motivācija, ar kādu iet uz šo mērķi – “Kā dēļ Tu dzīvo?”
Tad, kad cilvēks pats sev noformulē, kas viņu uzrunā tik ļoti, ka viņš ar prieku mainās, tad tas mainīšanās process jau notiek.
Žēlošanās ir viens no šķēršļiem, kas traucē būt tuvāk laimes sajūtai?
Ja mēs paskatāmies, kādas ir mūsu attiecības ar tuviem cilvēkiem, tad nereti ir tā – ja es beigšu žēloties, man vairs nebūs tie draugi, kas man ir tagad. Mēs esam pieraduši pie noteiktas informācijas apmaiņas. Es žēlojos, viņi žēlo. Vai otrādi. Tie ir kruķi mūsu slimībai.
Cilvēkam, kurš grib mainīties, ir jārēķinās, ka visdrīzāk viņam sākumā nebūs ērti un ka mainīsies vide viņam apkārt. Viņam ir jābūt drosmīgam, jo ļoti bieži žēlošanās ir nevis šķērslis kaut kam, bet vienkārši ieradums. Ar to ir jātiek galā.
Runā, ka īsti draugi ir tādi, kas ar mums ir kopā tad, kad mums ir slikti, jo nav nekāda māksla būt līdzās, kad viss ir kārtībā. Mans viedoklis ir pilnīgi pretējs. Ja draugam ir slikti, es jūtos pārāks par viņu – jūtos gudrāks, jo esmu padomdevējs. Īsti draugi ir tie, kuri neskauž, bet priecājas par manu prieku kā par savējo. Tādu cilvēku ir ļoti maz.
Savu semināru Valmierā Tu pieteici ar šādu citātu – “Galvenais, kas cilvēkam jāapgūst, ir māksla pārslēgties no vienas darbības uz citu. Tā cilvēks nodrošina to, ka viņš nav ievainojums”. Kas notiek, ja cilvēks šo mākslu nav apguvis?
Tad, kad Tu neesi fokusējies uz to, kas Tev tiešām ir svarīgi, tad Tu ej burtiski nekur. Lai kaut ko paveiktu, Tev ir jāsaprot, pa kādu ceļu Tu ej. Piemērs: cilvēks atnāk no rīta uz darbu. 90 procentos gadījumu viņš atver e-pastu, sāk atbildēt uz pirmajiem telefona zvaniem, faktiski – “dzēš ugunsgrēkus”. Līdz pulksten trijiem neizdara nevienu mērķtiecīgu kustību tajā virzienā, kurā viņš grib iet, bet atbild uz visu ienākošo informāciju. Es tā nedaru.
Vispirms es daru to, kas man ir plānā, uz ko vēlos virzīties, un pēc tam domāju – atbildēt uz neatbildētajiem zvaniem un e-pastiem vai nē, tērēt savu dzīves enerģiju uz to vai nē.
Es neuztveru kā savu pienākumu atbildēt uz pilnīgi visu. Man ir noteikts plāns. Pārējais man nav realitāte, jo es varu izvēlēties – piedalīties tajā vai nē. Esmu fokusējies uz to, kas man ir būtisks. Ja es ieklausos tajā informācijā, kas nāk manā virzienā, tad es sevi padaru ievainojamu – tas nojauc man virzienu, kurā gribēju iet.
Ar katru dienu mums būs arvien vairāk informācijas. Tas nozīmē, ka mums būs ātrāk ar to jātiek galā. Pienāks brīdis, kurā mēs to vairs nevarēsim – tad būs tas “klikšķis”, kad mēs sāksim darīt tikai būtisko, bet 98 procentus informācijas vienkārši laidīsim sev garām. Tas nenozīmē, ka mēs nebūsim informēti par notikumiem – mēs būsim informēti par labām ziņām. Sliktās ziņas mums ies garām, jo tās ir dzīvotnespējīgas.
Svarīgi saprast – vai tas, ko Tu vēlies izdarīt šodien un tālākā perspektīvā, ir saistīts ar Tavu īsto būtību, vai Tu nemāni pats sevi.
Vai Tu kaut ko vēlies sasniegt tāpēc, ka tā dara visi, vai tāpēc, ka Tu pats to vēlies?
Jo tas, kam Tu netici, nedos Tev spēku kaut vai no rīta celties.