Lasīšanas laiks: 4 min
Portāls “Valmieras Ziņas” sarunājās ar aktrisi Regīnu Devīti par darbu, dzīvi un pozitīvo skatījumu. Intervijas pirmā daļa lasāma šeit.
Daudzi Jūs un pārējos seriāla “Ugunsgrēks” varoņus droši vien uztver kā ģimenes locekļus?
Jā, tā tas ir. “Ugunsgrēks” ir sava veida fenomens. Ilgi esam spējuši noturēt skatītāju uzmanību. Ir dzirdēti pārmetumi par saturu. Tomēr, domājot loģiski, sižets risinās gadiem vienā un tajā pašā viesnīcā, personāži mainās lēni, tāpēc ir uzsvars uz notikumiem. Vērtīgākais ir redzēt vienuviet dažādu Latvijas teātru aktierus. Man pašai ir prieks, ka varu satikties ar kolēģiem.
Cik daudz zināt par gaidāmajiem notikumiem seriālā?
Drusciņ vairāk nekā skatītājs zinu. Bet, ar kādiem notikumiem vasarā beigsies sezona, nezinu. Mums ir liela darba dalīšana – pie sienas plānā norādīts, cikos jāliek grims, cikos ir kura epizode. Filmēšana nenotiek hronoloģiski, tāpēc jāzina visas sērijas saturs, ja jābūt vairākās epizodēs. Piemēram, virtuvē safilmētas vairākas ainas ar Mildu un Gunāru no dažādām sērijām, pēc tam saliekot visu secīgi. Tas nozīmē, ka reizēm ir jānospēlē aina, kas tikai sekos pirms tuvākā tagadnē esoša notikuma.
Kā seriālu vērtējat no tā satura puses?
Es apbrīnoju scenāriju autoru fantāziju, ka var izdomāt arvien jaunus notikumus, kurus cilvēkiem interesanti skatīties. Protams, ir gan mīlētāji, gan nīdēji. Es arī pieņemu viedokli, ka kādam var nepatikt. Vienīgais, mani skumdina, ja nicīgi izsakās publiski.
Filmēšanas priekšrocība ir, ka, ja gadās kāds pārpratums vai smiekli, to var pārtraukt, bet kā tas ir uz skatuves?
Tur katram pašam jāatrod veids, kā tikt galā. Ir bijuši arī mūsu teātrī gadījumi, ka uznāk histēriska smieklu lēkme, tad gandrīz izrāžu vadītājam ir jāaizver priekškars. Bet aktiera profesija prasa mācēt dabūt sevi mierā.
Jūs esat mierīga un klusa, savukārt “Ugunsgrēka” Zentiņa ir mazliet pa gaisu un skaļa. Kā Jūs iejūtaties šajā tēlā?
Man ir iespēja izpausties. Seriālā varu darīt to, ko nekad dzīvē neatļautos. Ir brīži, kad kādam gribētos atbildēt ar nejaucību, bet to nedaru. Zentai nav tāds pieklājības rāmis, viņa ir kā brīvais gars.
Varbūt kādreiz vajag no Zentas aizgūt kādu nekaunības drusku, lai aizstāvētu sevi?
Man reti ir gadījies satikt bezkaunīgus cilvēkus. Atceros, ka jaunībā lasīju Viktora Igo “Nožēlojamos”. Pienāca klāt kāds vīrietis un atņēma grāmatu, neko nepaskaidrojot. Viņa rīcība joprojām palikusi milzīgs noslēpums. Turklāt tā bija tikai viena daļa – ko viņš ar vienu iesāktu?! Ir bijis, ka, ejot pa Rīgas parku, kāds kaut ko nejēdzīgu uzkliedz, tad garastāvoklis ir sabojāts. Es, protams, mēģinu cīnīties un neievērot, bet reizēm cilvēki domā tikai par sevi, nepažēlojot citus. Pasaule un cilvēki ir tālu no pilnības, tāpēc citas izejas nav, jābūt optimistam. Nesen lasīju par vienu amerikāņu scenāristi Noru Efronu (Nora Ephron). Viņa visas savas dzīves problēmas ir pārvērtusi scenārijos. Lai gan raudājusi datora klaviatūrā, viss iznācis mazliet smieklīgs. Bieži ir tā, ka pēc kāda laika brīnies, kāpēc par kādu notikumu tik daudz pārdzīvots, asaru izliets.
Vai teātra un kino apmeklēšana Jums ir atpūta?
Uz teātri kā skatītājs neeju bieži. Man liels prieks, ja Rīgā gadās brīvs brīdis, tad aizeju uz kinoteātri. Nesen redzēju “Putncilvēku”. Tad sēžu milzīgajā sarkanajā krēslā pretim lielajam ekrānam un atpūšos. Diemžēl tas sanāk reti, tāpēc kinoteātra apmeklējums ir gandrīz svētki. Arī Rīgā teātra izrādes neesmu ilgi redzējusi, jo nesanāk laiks. Tomēr tas prasa arī saposties. Mūsu teātrī klusiņām varu ieslīdēt zālē un pavērot kolēģus. Egīls Melbārdis stāstīja, ka interesanta izrāde esot Latvijas Nacionālajā teātrī “Migla”. To es gribētu noskatīties.
Vai Valmieru var saukt par teātra pilsētu?
Domāju, ka jā. Visticamāk, arī valmierieši ir lielākā daļa no mūsu teātra publikas. Par to liecina arī 14 jauni iestudējumi sezonā, katrs var kaut ko sev atrast.
Vai sajūtas ir citādākas, ja skatītājs ir tuvu aktieriem, varat skaidri redzēt viņa reakciju?
Man ar to nav nekādu grūtību. Teātra valodā to sauc par ceturto sienu. Protams, ir izrādes, kur skatītāji līdzdarbojas, bet pārsvarā iejūtos tēlā un nedomāju par skatītāju reakciju. Mazajā zālē ir vieglāk, jo var emocijas parādīt ar dažādām niansēm. Lielajā zālē emocijas ir kā gleznā ar milzīgiem triepieniem uzklātas, lai redzamas arī pēdējā rindā. Mazā zāle prasa lielāku patiesuma pakāpi. Kad sāku strādāt teātrī 1978.gadā, tad Mazās zāles izrādes bija milzīga novitāte. Droši vien arī skatītājiem tas ir dažādi. Kāds grib sēdēt lielajā zālē, izbaudot teātri kā skatītājs, nevis būt izrādes sastāvdaļa, citam patīk būt notikumiem tuvu klāt.
Vai ir kāds ieteikums cilvēkiem, kuriem grūti ar uzstāšanos?
Vislabākais ir tomēr mēģināt nomierināties. Galvenais ir koncentrēties uz to, kas ir sakāms pārējiem, nevis uz faktu, ka jāstāv citu priekšā. Ir labi uzreiz nesākt runāt, bet pārlaist acis zālei, atrast kādu draudzīgu acu pāri un koncentrēties uz to.