Lasīšanas laiks: 6 min
Ar Regīnu Devīti, Valmieras teātra aktrisi, tiekamies “Rātes vārtos” pie tējas tases. Regīna ir pretstats seriāla “Ugunsgrēks” Zentiņas tēlam – lai gan tikpat moža un dzīvespriecīga, tomēr ļoti nosvērta un mierīga, stāstot par darbu, pieredzi un daloties sajūtās.
Kā iesācies Kazas gads – vairāk sprigans vai ar radziņiem?
Diezgan sprigans. Janvāra sākumā jau sākās “Ugunsgrēka “ jauno sēriju filmēšana. Teātrī tagad esmu arī izrāžu vadītāja, strādājam pie jauna iestudējuma “Debesis ir mums”. Izrāžu vadītāja paveikto skatītāji parasti nepamana, tomēr bez visa organizatoriskā un administratīvā darba izrāde nevarētu notikt. Tas pats attiecas arī uz sagatavošanos – jāsaplāno gan lasīšanas, gan lomu mēģinājumi, viss jāpārbauda. Ir gadījies, ka kāda problēma atklājas neilgi pirms sākuma, tad risinājumam jābūt ļoti ātram.
Vai ir sanācis izmantot arī kādu nestandarta risinājumu?
Protams! Turklāt gadu gaitā jau ir izstrādājusies īpaša teātra intuīcija – liekas, ka smiltis aiz ādas būtu aizbērtas. Izrāde un teātris ir kolektīvs darbs. Ja vienam gadās kādas nebūšanas, tās uzreiz pieņem lavīnas efektu. Katrā teātrī ir kāds šausmu stāsts, piemēram, aktieris pēc dienas mēģinājuma aizgājis pagulēt, cilvēki jau sapulcējušies zālē, bet kolēģi nevar atrast.
Jūs izrādes izdzīvojat kā aktrise. Vai ir viegli uz to visu paraudzīties arī no organizatoriskās puses?
Esmu sapratusi, ka tas man savā ziņā ir pārbaudījums, jo pati esmu diezgan haotiska, daudz ko aizmirstu. Tādējādi šī loma man piespiež cīnīties arī ar sevi. Tas ir mūsu ģimenei raksturīgi – ja nav jākāpj kosmosa kuģī, kas atiet noteiktā laikā, bieži sanāk nokavēt.
Kāda ir aktrises ikdiena?
Jāsaka, ka aktrises darbs nav viegls. Mans bērns ir pieaudzis, pats var par sevi parūpēties. Bet ar apbrīnu skatos uz kolēģi Māru Menniku, kurai ir divi mazie un kura var apvienot gan mammas lomu, ieskaitot bērnu vešanu uz dažādiem pulciņiem, gan izcilu darbu uz skatuves. Japāņiem ir gleznotājs Murakami, kurš teicis, ka aizmetis prom parasto dzīvi, lai varētu strādāt. No tā sauktās parastās dzīves varu nedaudz atkāpties, jo mājās nav mazu bērnu, kuri gaida pusdienas vai kuri jāaizved uz dziedāšanas pulciņu. Daudz laika paņem arī darbs Rīgā, turklāt abas darbavietas šķir vairāk nekā 100 kilometru attālums. Protams, jādomā arī par savu izskatu, jo cilvēki sagaida, ka aktrise izskatīsies pēc aktrises – skaista, sakopta, priecīga.
Kā uzturat sevi formā?
Baseins ir mana lielā mīla, bet šogad nav sanācis tik daudz rītu, cik gribētos, pavadīt peldoties. Arī atmiņas trenēšanai vingrinājumi ir nepieciešami. Pagājuša gada novembrī bija manas monoizrādes pirmizrāde Jaunajā Teātrī. Bija lieliska iespēja izbaudīt jau sen sapņoto – spēlēt uz skatuves vienai. Teksts bija uz 40 A4 formāta lapām, tāpēc atmiņas trenēšana bija nepieciešama. Izrāde balstīta Romēna Garī darba “Visa dzīve priekšā” motīvos – par maza puišeļa skatījumu uz dzīvi Parīzē, kur viņš izjūt ikdienas smagumu, tomēr spēj uz notiekošo raudzīties ar gaišumu. Tā ir izrāde par mīlestību. Zēna draugs ir lietussargs, par kuru viņš saka, ka neviens cits neveltītu savas jūtas kaut kam ik nevērtīgam. Pārnestā nozīmē tas ir par mums visiem, ka nevienu nemīlam par to, ka viņš ir skaists un labs, bet mīlam tāpēc, ka mīlam.
Kā ir spēlēt puišeli?
Neesmu jautājusi skatītājiem, vai visu izrādi viņi redz tikai mani vai pamana arī mazo zēnu. Ja man izdodas panākt, ka viņi redz Momo, nevis Regīnu, tad rezultāts ir sasniegts. Man pašai ir divējādas sajūtas – vienlaikus esmu gan Regīna, gan kaut kas cits. Netiecos uz lielu ārēju piemērošanos, bet drīzāk mēģināt saprast iekšējo pasauli.
Vai nesanāk mainītas lomas – ja cilvēki teātri apmeklē, lai atpūstos no ikdienas, tad aktieris var atpūsties, darot ikdienišķus darbus, piemēram, ravējot, mazgājot traukus?
Jā, man ļoti patīk darīt šādus darbus, tos veicu ar prieku – uzreiz ir redzams rezultāts, apkārt esošais tiek sakārtots. No otras puses, arī izrāde var būt atpūta, atslēgšanās no ikdienas lomas.
Vai jau bērnībā zinājāt, par ko gribat kļūt?
Aktrise bija mana sapņu profesija. Varbūt tā bija vēlēšanās bēgt no realitātes. Pēc atgriešanās no Sibīrijas, kur esmu dzimusi, dzīvojām laukos, aktrises darbs likās tiešām kā pasaku pasaule. Bērnība bija jauka, bet es skaidri zināju, ka citur ir krāsaināka un vieglāka dzīve. Dzīve ir apmetusi loku. Tagad, kad varu būt daļa no šīs pasaku pasaules, ļoti patīk atpūsties pie dabas, patīk būt laukos.
Vai ir bijusi doma arī par citu profesiju?
Vienu laiku domāju, ka strādāšu Salaspils atomreaktorā. Vēl mani ir saistījusi ģeologa profesija. Tas būtu tik interesanti – meklēt kādus iežus vai cita veida dārgumus dažādās pasaules vietās.
Vai sanāk laiks lasīšanai, vai aktieris izlasīto iztēlojas kā izrādes ainu?
Lasīšana attīsta gan cilvēku, gan viņa iztēli. Izrādē var vizuāli gūt līdzpārdzīvojumu, bet tur ir savijušies režisora un aktiera viedokļi. Bet lasot cilvēks ir viens un var atainoto pasauli iztēloties tādu, kādu vēlas.
Vai un kā teātris mainās?
Katram jaunam režisoram gribas parādīt arī kaut ko nebijušu, lai viņu pamanītu. Ar aktieri Egīlu Melbārdi nesen pārrunājām, ka ir daudz eksperimentālu izrāžu. Ir ļoti labi, ja cilvēkiem ir iespēja izvēlēties. Topošajiem aktieriem jāprot gan dziedāt, gan dejot. Savukārt vecākajai paaudzei, manuprāt, runas māksla ir vairāk izstrādāta.
Vai aktieri palīdz viens otram?
Ar palīdzēšanu ir diezgan bīstami. Mums ir skates izrādes, kurās kolēģu veikumu vēro citi aktieri. Protams, vajag uzklausīt, bet par konkrēto izrādi atbild režisors. Darba procesā partneri apmainās viedokļiem, bet, kad izrāde ir gatava, cilvēks izpratis lomu, tad iejaukšanās nav vēlama. Arī režisoriem ir dažādas metodes. Ja ir kādas domstarpības par tēlu, tās jāatrisina iestudēšanas laikā, jo, kad ir panākta saskaņa, tad pie tās jāpaliek un jādara režisora iecerētais.
Sanāk, ka mēģinājumi nav tikai uz skatuves?
Jā, mēģinājumi nav tikai uz skatuves. Tas ir gan kopīgs darbs, gan arī katra paša izpratnes veidošana par tēlu. Ir režisori, kuri ļoti palīdz un saka, ko gribētu. Ir tādi, kuri dod lielu brīvību, bet vienlaikus tas nozīmē arī lielu darbu vienatnē. Mums ir arī mājas darbi, piemēram, jāsagatavo etīdes. Jāatzīst, ka šis treniņa veids man ne pārāk patīk, jo īpaši bezpriekšmeta etīdes, kad epizode jāizspēlē, priekšmetu tikai iedomājoties. Man labāk patīk analizēt tekstu. Ir bijis, ka aktieriem, gandrīz kā skolā domraksts, tēla analīze jāveic rakstiski. Izrādi, manuprāt, nevar ar varu izplēst, tā lēnām piedzimst kā bērns. Sākumā visi darbu lasa, palēnām iepazīst, analizē. Reizēm, nometot uztraukumu un šaubas, izrāde pa īstam piedzimst pēc pirmizrādes.
Intervijas 2.daļa lasāma šeit.