Valmieras Ziņas

Edžus Treimanis: Treniņu biedru nozīmi īpaši sapratu pēc kājas lūzuma

Lasīšanas laiks: 9 min

Īsi pirms Jaunā gada Latvijas Riteņbraukšanas federācija viesojās Valmierā, kur uz lielo sarunu aicināja vienu no planētas tehniskākajiem BMX braucējiem un Pasaules čempionāta ceturtās vietas ieguvēju Edžu Treimani. Lielajā intervijā Edžus plaši stāsta par savu aizvadīto sezonu, mīlestību pret BMX, nākotnes plāniem, komandas nozīmi un daudz ko citu. Piedāvājam intervijas pirmo daļu.

Pastāsti kā šobrīd noris Tavs treniņu process Valmierā?

Janvārī sākam visu pēc pilnas programmas. Lielāko akcentu liekam uz izturības un bāzes likšanu. Mazāk specifiskais darbs. Gaidāma gan slēpošana, gan vingrošana, svaru zāle un krosu skriešana. Ja nav sniegs, tad braucam arī ar MTB vai pat šosejas riteņiem. Visu janvāri darīsim šādu darbu. Tālāk es braukšu pie Māra Štromberga uz ASV, bet par pārējiem treniņu biedriem nemācēšu uzreiz atbildēt.

Kā izjūti to, ka Valmierā nav kvalitatīvas un standartiem atbilstošas ziemas trases?

1000 kilometru rādiusā ap Latviju nekur nav pilnvērtīgas ziemas trase. Mūsu Beišu trase nav pilnvērtīga, tomēr tā ir pietiekama, lai trenētu startus un elementāru izturību, kā arī braukšanas tehniku ziemas periodā.

Kad tuvojas sezona, obligāti jādodas uz citām valstīm, lai tiktu trenēties lielajās trasēs pirms sezonas sākuma. Visu Valmierā nevar paveikt.

Bija cerības, ka pie mums uzcels trasi ar nojumi, lai pagarinātos mūsu braukšanas sezona vēl uz vairākiem mēnešiem, kamēr gaisa temperatūra ir ap 0 grādiem. Šobrīd liekas, ka šis projekts ir nobremzējies, bet mums tas ir ļoti svarīgi.

Vai sanāk arī nodarboties ar citām lietām ārpus BMX riteņbraukšanas?

Ziemā mans interešu loks nav tik plašs. Vairāk gribas būt siltumā pie TV un ar draugiem uzspēlēt kādu sporta spēli uz “Xbox”. Ja būtu pietiekami daudz sniega, tad vēl ar snovborda dēli pabrauktu labprāt. Ja notiek treniņi katru dienu, bet katru otro dienu ir pat divi treniņi, īpaši laika citiem hobijiem neatliek. Laiks varbūt ir, bet enerģijas nepietiek.

Ir kādas lietas, ko profesionāls BMX sportists nevar darīt?

Jā, mums ir aizliegts nodarboties ar bīstamiem sporta veidiem, kas var traucēt veselībai. Es nevaru braukt ar motociklu lielā ātrumā. Arī ar snovborda dēli nevar darīt visu, kas ienāk prātā. Ja treneris redzēs, ka daru ko pārgalvīgu, uzreiz dabūšu pa ausīm.

Kuriem sporta veidiem vēl paseko līdzi bez BMX riteņbraukšanas?

Man ir kauns teikt, bet nekam daudz pārāk nesekoju līdzi. Apmeklēju mūsu vietējās basketbola komandas spēles Latvijas Basketbola līgā. Nedaudz varbūt pasekoju līdzi arī NHL un NBA aktualitātēm.

Nesen pabijāt starptautiskās sacensībās Francijā. Kāds bija to mērķis un vai vari būt apmierināts ar paveikto?

Treneris uzlika augstākus mērķus. Viņš cerēja, ka varēsim cīnīties par uzvarām. Tomēr es viņam sacīju, ka tas būs ļoti grūti paveicams. Divus gadus biju pabijis šajās sacensībās un zināju, ka tās ir lielākās Francijā ziemas periodā. Var par to pielīdzināt ASV “Grand” sacensībām. Liela daļa vadošo braucēju no Eiropas, īpaši Francijas bija šeit. Daudzi braucēji no siltākām zemēm trenējas nedaudz savādāk par mums. Mēs ziemā nedaudz piebremzējam un ieliekam bāzi, lai lielāku pīķi varētu uzlikt uz nākamo vasaru. Citi tikmēr cenšas savu formu uzturēt visu gadu un spēj būt vienlīdz ātri gan ziemā, gan arī vasarā. Vieni no tiem ir angļi, kuri UCI pasaules rangā ir tuvu mums. Arī viņi bija šajās sacensībās.

Es uz Franciju nedevos ar lielām cerībām, ņemot vērā, ka šie bija pirmie mači pēc traumas. Vairāk gribēju sajust sacensību garšu un to, ka spēju būt konkurētspējīgs.

Tas arī izdevās. Pirmajā dienā finālā finišēju ceturtais. Varbūt varēju cerēt arī uz trešo pozīciju, tomēr objektīvi rezultāts bija atbilstošs manam varējumam todien. Otrajā dienā sacensības izvērtās neveiksmīgāk, jo pusfināla braucienā, cīnoties par ceturto pozīciju, piedzīvoju kritienu. Paldies Dievam, ka neko nesasitu.

Vai pirms pirmajiem Eiropas kausiem paredzēti vēl kādi mači?

Jā, ir doma, ka marta beigās startēšu ASV superkrosa sacensībās. Veidojās viņiem jauna sacensību sērija tieši superkrosā. Būs pieci vai seši posmi. Šeit būs iespēja cīnīties par palielākām naudas balvām, līdz ar to gaidāma spēcīga konkurence. Tuvojas Olimpiskās spēles, tādēļ vēl vairāk visiem vadošajiem sportistiem interesē tieši superkrosa sacensības. Parasti ASV ABA čempionātos trases ir diezgan plakanas, bez lieliem lēcieniem. Paši ASV braucēji gatavojās pasaules kausa sacensībām “Chulla Vista” superkrosa trasē, kur neviens cits iekšā netiek laists izņemot Nīderlandes, Anglijas un Brazīlijas sportistus. Par ASV un Brazīlijas sadarbību ir runas, ka tā ir saistīta ar Rio Olimpiskajām spēlēm.

Vairākkārt esi minējis, ka aizvadītā sezona ir bijusi Tev visveiksmīgākā karjerā. Kuru panākumu pats vērtētu visaugstāk?

Pasaules čempionāta ceturto vietu. Pirms sezonas man bija mērķis, ka es ļoti vēlos iekļūt Pasaules čempionāta finālā. Vēsturē to bija paveikuši tikai Māris Štrombergs un Ivo Lakučs. Tās bija gada lielākās sacensībās. Visi sportisti ir labākajā formā uz šo notikumu. Es biju ļoti motivēts un saniknots, jo neizdevās parādīt labāko sniegumu Eiropas čempionātā.

Kādas spilgtākās atmiņas palikušas no aizvadītās sezonas vēl bez Pasaules čempionāta?

Atmiņā palikusi arī uzvara pasaules kausa Berlīnes posma “Time – trial” sacensībās. Šis panākums bija īpašs, jo Nīderlandes posmā arī uzrādīju ātrāko laiku, tomēr tiku diskvalificēts par to, ka nebija pielikts “čips”. Berlīnē biju sadusmojies un vēlējos parādīt, ka iepriekš parādītais labākais laiks nebija nejaušība. Šoreiz “čips” bija virsū un varēju būt priecīgs (smaida). Trase Berlīnē bija diezgan sarežģīta, lai to varētu labi izbraukt.

Kā gatavošanās aizvadītajai sezonai atšķīrās no iepriekšējiem gadiem?

Īpaši nemaz neatšķīrās. Vienīgi jāmin tas, ka šoreiz ātrāk devāmies trenēties uz siltākām zemēm. Daudz vairāk laika pavadījām labākās trasēs un braukšanai atbilstošos laika apstākļos. Tas atmaksājās. Es biju gatavāks sezonas sākumam, kā daudzi citi. Pārējie braucēji no Rietumeiropas visu gadu var braukt, jo laika apstākļi to ļauj un ir arī labas slēgtās trases. Sākot jau no janvāra, vairāk nekā mēnesī atradāmies nometnē Spānijā. Pēc tam Francijā mēnesis. Pirmajos mačos jutos drošs par sevi un to varēja redzēt. Arī startā biju līdzvērtīgs ar līderiem.

Cik liela loma gatavošanās procesā ir treniņu biedriem?

Šī loma ir milzīga. Bieži vien to nemaz arī nenovērtējam, jo tas liekas pašsaprotami. Treniņu biedru nozīmi īpaši esmu sapratis pēc kājas lūzuma. Pārējiem bija brīvs periods no treniņiem, bet man jāatgūst nepieciešamā fiziskā sagatavotība. Tad arī jutu, ka katru dienu iet vienam uz treniņiem ir diezgan grūti. Reizēm bija grūti sevi piespiest. Aizvadot treniņus kopā, uz tiem eju ar lielu prieku.

Kuras īpašības Tavā trenerī Ivo Lakučā tu vērtē visaugstāk?

Viņš ir ļoti stingrs. Ja darīsi ko nepareizi, tad treneris to caur puķēm nesacīs. Viss tiks pateikts skaidri un gaiši. Tas man arī patīk. Praktiski vienmēr, ja viņš man ko aizrāda, zinu, ka esmu kādu uzdevumu darījis nepareizi. Kad viņš man uz to skarbi norāda, tas liek būt vēl vairāk motivētam un paveikt uzdevumu vēl labāk.

Viņa pati stiprākā puse ir psiholoģija. Ivo prot katram sportistam atrast īstos vārdus, kā arī zina, kā mūs katru motivēt.

Viņš mācēs saprast to, kad mani vai kādu citu treniņu biedru labāk atstāt vienu pirms startiem, bet kad parunāt un uzmundrināt. Ivo mūs ļoti labi pazīst. Nevar nepieminēt arī to, ka trenerim ir liela zināšanu bagāža, kā arī “fiška” un shēmošana. Par šīm lietām var mācīties un mācīties no viņa.

Kā atceries laikus, kad abi vēl bijāt konkurenti trasē?

Sākumā es nebiju tik ātrs, lai varētu konkurēt ar viņu. Bet pienāca laiks, kad jutu, ka varu konkurēt ar lielajiem. Tad arī radās lielais azarts apsteigt Lakuču. Atceros vairākas sacensības. Vienas no tām bija Valmierā, kad uzvarēju Ivo viens pret vienu. Vēl arī Cēsīs notiekošās sacensības. Šeit jutu, ka esmu ātrāks par viņu, tomēr Lakučs mani pārspēja ar pieredzi, apbraucot trasē.

Kuri treneri vēl ir strādājuši ar Tevi?

Mans pirmais treneris ir Raimonds Ciesnieks. Viņš 1994. gadā bija “Tālavas” kluba treneris Valmierā. Par viņu atceros tikai labu. Tie bija pāris gadi pie viņa.

BMX sportu iemīlēju tieši tad, kad Raimonds bija mans treneris.

Pēc tam divus gadus mūs trenēja Viesturs Priedītis. Vienu gadu, kad vēl biju mazo grupu braucējs, treneris bija Olafs Lakučs. Pēc tam jau atkal atgriezās Raimonds Ciesnieks. Kad biju sasniedzis 13 vai 14 gadu vecumu, jau vairāk sekoju līdzi lielajiem puišiem – Ivo Lakučam un Artūram Matisonam. Mums bija atsevišķa treniņu grupa, kas kopā strādājām un gatavojāmies startiem. Ivo bija braucošais treneris. Viņam bija lielākā pieredze un viņš arī mācījās par treneri. Visi saprata, ka jāseko tieši Ivo.

Kurš Tevi iesaistīja BMX riteņbraukšanā?

Galvenā loma noteikti ir vecākiem. Tas ir viņu nopelns. Vecāki bija tie, kuri mani uzlika uz pirmā trīsriteņa. Viņi redzēja, ka es visu laiku ar to braucu pa dārzu un laužu vienu riteni aiz otra. Man bija pieci gadi, kad pirmo reizi tiku aizvests apskatīties BMX sacensības. Mamma ar tēti bija lasījuši, ka ienācis jauna veida sports ar riteņiem. Man esot tas paticis. Nedaudz vēlāk ar tēti bijām trasē, kad arī pirmo reizi braucu pa trasi. Sākumā netiku augšā pa tramplīniem, kritu, raudāju un negribēju trasi vairs redzēt. Tomēr nākamajā gadā vecāki mani aizveda uz BMX treniņiem. Tas bija sešu gadu vecumā. Klubs iedeva BMX riteni, kas bija paredzēts iesācējiem. Atceros, ka ritenis bija metināts no lielām caurulēm un svēra divas reizes vairāk par mani pašu. Pēc pirmās pussezonas man tika nopirkts Hariju Oša darināts īsts BMX ritenis. Pēc tam jau pirmajās vai otrajās sacensībās man izdevās uzvarēt savā vecuma grupā. Kad tiku pie pirmā kausiņa un diploma, gribēju visu laiku dzīvot pa trasi.

Kas Tevi piesaista BMX riteņbraukšanā?

Visvairāk piesaista brīvība. BMX ir individuāls sporta veids, viss atkarīgs tikai no paša. Tāpat brīvība, ko sniedz lēcieni gaisā ar riteni. BMX vari spēlēties ar riteni.

Kā bērnībā spēlējos ar savu trīsriteni pa dārzu, tā tagad daru to lielajās superkrosa trasēs. Man joprojām nav pazudusi tā mīlestība pret riteni.

Citi sportisti bieži vien pazaudē to, kādēļ viņi brauc, bet es izbaudu to pašu procesu. Tādu ātrumu un adrenalīnu kā BMX, citur ir grūti noķert.

Kā atceries BMX sākumposmu Latvijā?

Atceros, ka manā grupā bija pusfināli pašā sākumā. Tas bija 1994.gadā. Vēlāk gan ļoti strauji samazinājās dalībnieku skaits. Tad gandrīz katrās sacensībās manā grupā bija trīs braucieni, kas visi bija kā fināli. Uzvarētāji tika noteikti, skaitot kopā punktus. Pirmsākumos liels izaicinājums bija tikt pie laba riteņa. Ja kādam izdevās atvest riteni no citām valstīm, pārējiem mutes bija vaļā. Vecāki domāja, kur un kā tikt pie šiem riteņiem. Paskatoties fotogrāfiju ar manu pirmo riteni, tagad liekas diezgan briesmīgi.

Šobrīd bērni no sešiem gadiem jau brauc ar riteņiem, kas aprīkoti ar pašām labākajām detaļām. Neko labāku nemaz nopirkt nevar. Dažam no mazajiem ritenis izmaksā pat dārgāk nekā man – profesionālam sportistam.

Mēs par to nedaudz pasmīnam. Kad bijām mazi, galvenais nebija uzvarēt pasaules čempionātus, bet gan izdauzīties pa trasi. Tā mēs iemīlējām šo sportu un tas rada motivāciju vēl tagad ar BMX nodarboties. Redzēs, kā būs ar jaunās paaudzes bērniem, kurus vecāki jau no mazotnes vadā pa nometnēm. Ceru, ka viņiem nepazudīs motivācija, kad tiks sasniegts junioru un elites vecums. Iespējams, lai šo sportu paceltu jaunā līmenī, tas tieši ir nepieciešams. Būs interesanti to pavērot.

 

Intervijas turpinājums sekos drīzumā.

Aktuālais jautājums

Cik šogad plāno tērēt Ziemassvētku dāvanām?

Paldies par balsojumu
Jūs jau esat nobalsojis!
Lūdzu izvēlieties variantu!

Piedalies satura veidošanā

Tavā apkārtnē ir noticis kas interesants? Vēlies, lai mēs par to uzrakstām?

Iesūti, un mēs to publicēsim!

iesūtīt rakstu

Ja esi enerģisks un esi gatavs jauniem izaicinājumiem, kā arī vēlies sevi pilnveidot un izmantot savas profesionālās zināšanas un pieredzi kopējo mērķu sasniegšanā, tad tieši Tu, kā kolēģis, esi nepieciešams Valsts sociālās aprūpes centra "Zemgale" komandai!* VALSTS SOCIĀLĀS APRŪPES CENTRS "ZEMGALE" ir  lielākais valsts ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzējs Latvijā. AICINĀM DARBĀ Sociālo darbinieku filiālē "Rūja" (uz nenoteiktu laiku, pilnu slodzi 1 amata vieta) Būtiskākie amata pienākumi:- Vadīt klienta sociālo problēmu risināšanu sadarbībā ar klientu.- Prognozēt sociālo problēmu veidošanos un attīstību filiālē.- Izmantot darbā dažādas, katram gadījumam atbilstošākās sociālā darba teorijas un metodes.- Noteikt sniegto pakalpojumu kvalitāti un atbilstību katra klienta vajadzībām.- Nepieciešamības gadījumā veikt starpnieka funkcijas, kontaktējoties ar oficiālām iestādēm un atbildīgām amatpersonām klienta interesēs (dzīves vietas deklarēšana, pabalstu, pensiju jautājumu kārtošana, aizgādnības jautājumu risināšana).- Konsultēt klientus jautājumos, kas saistīti ar viņu tiesībām un pienākumiem.- Izstrādāt individuālus sociālā darba plānus atbilstoši identificētajām sociālajām problēmām un vajadzībām.- Vadīt starpprofesionāļu komandu, sastādot klientu sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas plānus.- Veikt sociālo rehabilitāciju, palīdzēt klientiem pārvarēt psiholoģiskus, fiziskus un citus šķēršļus, kas traucē integrēties sabiedrībā.Prasības pretendentam:- Otrā līmeņa profesionālā augstākā izglītība sociālajā darbā;- Vēlama praktiskā darba pieredze amatā un digitālās prasmes. Mēs piedāvājam:- sociālās garantijas atbilstoši valsts pārvaldē noteiktajam.- algu (bruto) EUR 1048 – EUR 1410, pārbaudes laikā atalgojums līdz EUR 1054;- 25% ikmēneša piemaksu no noteiktās mēnešalgas par īpašo risku; - papildatvaļinājumu par īpašo risku (3 darba dienas gadā) un papildatvaļinājumu par ikgadējo novērtēšanu (no 4-10 darba dienām gadā); - darba pieredzi valsts pārvaldē;- normālo saīsināto darba laiku 35h nedēļā;- draudzīgus, atsaucīgus un profesionālus kolēģus;- veselības apdrošināšanu pēc 3 nostrādātiem mēnešiem. Darba vieta: VSAC "Zemgale" filiāle "Rūja", Jeri, Jeru pagasts, Valmieras novads. Profesionālās darbības aprakstu (CV) un izglītību apliecinošu dokumentu kopijas ar atzīmi "Sociālais darbinieks" sūtīt uz e-pastu: vakances@vsaczemgale.gov.lv.  Piesakot savu kandidatūru uz izsludināto amata vietu, Jūs uzticat savus personas datus Valsts sociālās aprūpes centram “Zemgale”. Detalizēta informācija par personas datu apstrādes aspektiem šī nolūka sasniegšanai ir norādīta iestādes mājas lapā, adrese: https://www.vsaczemgale.gov.lv/lv/media/2279/download Informējam, ka sazināsimies tikai ar tiem kandidātiem, kuri tiks aicināti uz interviju. Par atteikumu ziņosim tikai tiem kandidātiem, kas tiks uzaicināti uz interviju. Gadījumā, ja divu nedēļu laikā pēc CV nosūtīšanas neesat saņēmis uzaicinājumu uz darba interviju, varat uzskatīt, ka Jūsu kandidatūra netika virzīta pārrunu kārtai. *Valsts sociālās aprūpes centrs "ZEMGALE" (reģ.nr.40900035103) ir labklājības ministra pakļautībā esoša tiešās valsts pārvaldes iestāde, kas sniedz valsts apmaksātu ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu abu dzimumu pilngadīgām personām institūcijā ar smaga garīga rakstura traucējumiem (I un II invaliditātes grupa).  Profesija: SOCIĀLAIS DARBINIEKS Algas izmaksas veids: Laika darba alga Darba vietas adrese: LATVIJA, Jeri, Jeri, Jeru pag., Valmieras nov. Darba laika veids: Normālais darba laiks Darba veids: Darbinieka amats uz nenoteiktu laiku Slodze: Viena vesela slodze Darbības joma: Veselības aprūpe / Sociālā aprūpe Pieteikto vietu skaits: 1 Līgums: Darbinieka amats uz nenoteiktu laiku Aktuāla līdz: 2025-01-05 Kontaktpersona: CV ar profesijas norādi sūtīt uz e-pastu vakances@vsaczemgale.gov.lv

Mūsu partneri