Lasīšanas laiks: 6 min
Pirms gandrīz diviem gadiem notika pastaigu seriāls “Valmieras runājošās ielas”, kas Vidzemes Augstskolas tūrisma programmas 13 studentiem bija kā eksāmens un ugunskristības – https://www.valmieraszinas.lv/izstaigats-pastaigu-serials-valmieras-runajosas-ielas/. Savukārt ceturtdien, 21.martā, pieredzes bagātā vēsturniece Ineta Amoliņa aicināja vakara ceļojumā gar Gaujas krastiem. Bija sanākuši divi desmiti interesentu, starp kuriem bija arī vairāki bērni un viens suns. Tā kā 22.martā tiek atzīmēta Pasaules ūdens diena, gides stāsts vijās par un ap Gauju.
Pastaigas dalībnieku tikšanās sākuma punkts tika nozīmēts Teodora Ūdera ielā 15 pie bijušā veikala “Delve”. Kā uzrunā atzina Ineta Amoliņa, viņai ir liels prieks un gods uzsākt pirmo pārgājienu ciklā par ielu stāstiem, kas norisināsies visā Valmieras novadā. Ineta atminas, ka kopā ar VVĢ bijušo direktoru Jāni Zemļicki radusies ideja nosaukt Gauju par Valmieras centrālo ielu, tā pievēršot upei īpašu nozīmi pilsētas un valmieriešu dzīvē. To savulaik romānā “Valmieras puikas” uzsvēris arī rakstnieks Pāvils Rozītis, kuram šogad tiek atzīmēta 135. dzimšanas diena. Tagad šie vārdi izskan arī uz skatuves modernizētajā režisora Jāņa Znotiņa izrādē. Jaunajai skolotājai Ritai Gravai, kas ieradusies no Rīgas, skolas direktors Jānis Osis ar lepnumu saka:
Vai pasaulē ir daudz tādu pilsētu, kurām Gauja tek pa vidu cauri? [..] ..Valmiera bez Gaujas nemaz nebūtu Valmiera. Pilsēta bez upes ir kā vijole bez stīgu.
Ceturtdienas pastaigas uzdevums ir mēģināt izprast Gauju, iepazīt tās apkārtni un atgādināt par cilvēkiem, kas te dzīvojuši. Pārgauja, Krāču kakts, Kārliena sākumā vēl nebija iekļauta pilsētas teritorijā. Šī Gaujas puse jau senāk bijusi rūpnieciska. Tauriņi izveidoja savas metāla apstrādes darbnīcas, kas bija aizsākums tagadējai ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcai, savukārt Tauriņu galdniecība padomju laikos pārtapa par mēbeļu kombinātu. Kāda klausītāja zina stāstīt, ka Tauriņš patentējis arī zemes malkas mašīnu. Kas tā tāda? Kūdra!
Gaujas kreiso krastu daudzi izvēlējās tāpēc, ka dzīve piepilsētā bija vienkāršāka un lētāka, bieži vien visai skarba. Pirmie Valmieras fotogrāfi – brāļi Kristeni , kas pēc tautības bija igauņi, 19.gadsimta izskaņā šeit īrēja glāžu istabas – verandas, kurās bija iekārtojuši savas foto darbnīcas.
Pastaigas sākumā ir māja, kur mākslinieks Teodors Ūders dzīvojis no 1907. līdz 1915.gadam. Viņa gleznas gan ir īpatnējas un ne visiem saprotamas. Daudzas zīmētas ar ogli, melnbaltas, un tajās var redzēt nāvi ar izkapti, darbā nodzītus zemniekus un zirgus…
Pa diagonāli pretī ir māja, kur īsu brīdi dzīvojis dzejnieks Jānis Ziemeļnieks, kas pazīstams ar savu mīlas liriku. Dzejnieks slimoja, ārsti viņam izrakstīja opiju, un tā lietošana kļuva par pieradumu un atkarību, kā rezultātā dzejnieks agri aizgāja no šīs dzīves.
Lai arī valmierieši sevi lepni sauc par vidzemniekiem, vēstures avotos tāda vārda kā “vidzemnieki” nemaz nav, jo šeit dzīvojuši latgaļi. Un viena no latgaļu zemēm saucās Tālava, tās vārdā nosaukta arī iela.
Nonākot Gaujas ielokā pie Kazu krācēm un airēšanas bāzes, Ineta Amoliņa atklāj, ka Gauja savu nosaukumu ieguvusi no igauņu un lībiešu valodas vārdiem un nozīmē “skaļupe, skaņa, troksnis”. Ne velti tas atspoguļojas arī latviešu tautasdziesmā: Visas upes klusu tecēj`, Gauja klusu netecēj`… Gide klātesošajiem tēlaini un azartiski izstāsta arī savu nesen atrasto teiku par Gauju:
Kā zināms, visas upes tek uz jūru, bet Gaujai, spindzelei, ienācis prātā, ka viņa tecēs pret straumi! Dievs saskaities, ka Gauja tik cimperlīga un izlutināta, ar saviem palīgiem viņu savaldījis – metis priekšā dažādus šķēršļus: zemi un akmeņus, bet Gauja atļāvusies dancināt arī Dievu. Beigās gan no savām palaidnībām piekususi un arī nolēmusi tecēt uz jūru.
Kur ir Gaujas sākums, tā īsti neviens nezina. Arī Ineta ar skolēniem trīs reizes bijusi ekspedīcijā, bet skaidrības nav. Tas gan ir fakts, ka Gauja ir Latvijas garākā upe – 452 kilometri, no kuriem Valmierai tā uzdāvinājusi astoņus kilometrus. Savukārt daudz laika, spēka un darba krastu labiekārtošanā ieguldījis airēšanas treneris Līgonis Bečers un viņa skolēni.
Ik pa laikam Ineta pārbauda pārgājiena dalībnieku erudīciju, un par pareizu atbildi zinātājs saņem balviņu. Cik upes un upītes ietek Gaujā? Klātesošie min vienu skaitli, nākamo un vēl nākamo, bet Ineta ik reizes atbild, ka vairāk. Izrādās, to ir vesels 100!
Ineta zina stāstīt arī par Gaujas terasēm un līmeņiem. Augstākā terase ir pie Valmieras Valsts ģimnāzijas un Valmieras sākumskolas – tik augstu bijis Gaujas līmenis pirms miljoniem gadu, kad Gauja sākusi veidot savu tecējumu. Nākamā terase – Leona Paegles iela, vēl nākamais līmenis atrodas kaut kur pļavā, un tagad esošais jau ir ceturtais līmenis. Vietām palikušas vecupes jeb attekas, vietām – mazi dīķīši, kur veidojas purvs. Pāris reizes – 1922. un 1956.gadā – plūdi Pārgaujā bijuši kā Venēcijā, kad divas trīs dienas varējis pārvietoties tikai ar laivām, jo ūdens līmenis pacēlies par pieciem metriem! Par to stāsta preses materiāli un senās fotogrāfijas.
Nākamais pieturas punkts un Inetas stāstījums ir uz Vanšu tilta, kas uzbūvēts 1985.gadā, lai pārgaujieši ātrāk tiktu pie kultūras un sporta aktivitātēm stadionā un estrādē. Šogad tas gaida savu remontu.
Daudzi no klātesošajiem zina, ka Valmierā pār Gauju ir četri tilti, bet cik reizes atjaunots centrālais tilts, to plaši zina stāstīt tikai pati gide. 1865.gadā tapis kārtīgs koka tilts. Tā būvēšanā lielu naudu ieguldījis Kaugurmuižas īpašnieks, un par tilta šķērsošanu bija jāmaksā nauda, vienīgi skolēni uz centra skolām varēja tikt bez maksas. Vasarās arī citi Valmieras iedzīvotāji negribēja maksāt un meklēja Gaujā vietas, kur var tāpat pārbrist pāri. Tilts divas reizes (1919. un 1944.gadā) tika nodedzināts un pēc tam atkal atjaunots, pamatīga pārbūve notikusi 1965.gadā, bet tilta pašreizējo izskatu būvnieki radīja 2012.gadā – ak, kā laiks skrien! Tauta ātri tiltam piešķīra neoficiālo nosaukumu – Boķa ribas – par godu tā laika Valmieras mēram Inesim Boķim.
Par Dzelzīti un bānīša ātrumu stāsts laikam zināms daudziem – tas pukšķinājis tik lēni, ka braucējs varējis izlēkt no bānīša ārā, saplūkt pa ceļam puķes un ielēkt atpakaļ vilcienā. Savukārt 1980.gadā atklāja Slimnīcas tiltu, lai pa apvedceļu novirzītu smago transportu un tas nepiesārņotu pilsētas gaisu.
Ineta savu stāstījumu turpina arī Gaujas labajā krastā. Viņa stāsta par kazām un Kazu krācēm, par vienīgo tramvaju, kas kursē pa upi, par valmieriešiem, kas ir ķerti uz dažādu jocīgu vārdu došanu apkārtnes vietām (Vecpuišu parks, Burkānciems u.c.), par to, ka upes ūdens bijis ļoti tīrs un līdz pat 1935.gadam to varēja dzert nevārītu, par Gaujas pērļu zvejniekiem un Elku saliņu, Memoriālu un Lucas kalnu, par jocīgo kaimiņu būšanu – pilsētas estrādi un Dīvala kapiem, kur atrodas Kārļa Zāles skulptūra „Izirušās rozes”, kur atdusas režisors Oļģerts Kroders, pianiste Jautrīte Putniņa, rakstniece Vera Volkēviča, deju kolektīvu vadītāja Vaira Dundure…
Ejot, stāstot un klausoties ir aizritējusi pusotra stunda. Jau lielā tumsā ar savstarpējiem pateicības vārdiem pārgājiena dalībnieki šķiras katrs uz savu pusi, lai, iespējams, satiktos kādā citā reizē. Kā informē Valmieras novada Tūrisma pārvaldes pasākumu organizatore Agnese Geduševa-Jefimova, nākamais Valmieras novada ielu stāsts paredzēts Gaujas plostnieku svētkos 17.maijā Strenčos, interesenti būs gaidīti arī Rūjienā un Mazsalacā, bet Valmieras pilsētas svētku ietvaros notiks pārgājiens par godu Jānim Daliņam un viņa 120.dzimšanas dienai.