Lasīšanas laiks: 8 min
Jau labu laiku pirms 10. novembra garāmgājējus šajā pelēkajā laikā pie kinoteātra „Gaisma” no banera saulaini un smaidīgi uzrunāja Intara Busuļa ģimene, aicinot apmeklēt filmu „Mans tētis – Intars Busulis”. Sākumā bija paredzēti tikai divi seansi, taču skatītāju pieprasījums bija tik liels, ka vajadzēja rīkot vēl divus papildus seansus, tāpēc Intars kopā ar meitu Emiliju un dēlu Leniju Valmierā pavadīja visu dienu līdz pat pusnaktij. Kā jau vēsta nosaukums, filma ir nevis par mūziķi un dziedātāju Intaru Busuli, bet par Tēti, un šo vārdu tiešām gribas rakstīt ar lielo burtu! Protams, pa vidu sarunām skan arī ieraksti no koncertiem, kā arī tiek atskaņoti skaņdarbi no jaunā albuma “Spēlē savā burvju flautā”, kas tapis pēc piecu gadu pārtraukuma.
Ienākot kinoteātrī pirms trešā seansa, valda kņada un patīkama gaisotne: koši zilā žaketē starp apmeklētājiem uzreiz var pamanīt galveno vaininieku, kurš sniedz autogrāfus, fotografējas un piedāvā sponsoru sagādātos sāļos un saldos „Selgas” cepumus. Turpat vestibilā arī stends ar T-krekliem, košām zeķītēm, skaņuplatēm – tur rosās Intara vecākie bērni Emilija un Lenijs. Kā izrādās, dēls savu neparasto vārdu ieguvis, pateicoties tam, ka tēti ļoti iedvesmojis amerikāņu dziedātājs Lenijs Kravics.
Kā ir būt slavenības (Intars gan to noliedz) bērniem? Gan Emilija, gan Lenijs atceras, ka agrāk centušies kaut kā izvairīties, bet tagad jau pierasts, ir iemācījušies ar to sadzīvot. Bēdīgi, ka tētis reti ir mājās.
Pirms seansa visi trīs ciemiņi uzrunā skatītājus, un pirmā to dara Emilija:
Tas bija neaizmirstams piedzīvojums mums visiem, varējām vairāk laika pavadīt kopā, kā arī, intervējot citus cilvēkus, uzzinājām daudz ko vairāk par mūsu tēti, par to, ko citi brāļi un māsas par viņu domā. Es ceru, ka jūs izbaudīsiet šo filmu tikpat ļoti, cik mēs izbaudījām šīs filmas tapšanu. Mēs kopīgi vēlētos pateikties arī filmas režisoriem Edgaram un Annai Lūsiņiem.
Tālāk par filmas tapšanu stāsta pats Intars, kuram bija radusies iecere par dokumentālu filmu – par „Abonementa orķestri”, par dzīvi… Savukārt režisori Lūsiņi pēc Intara aicinājuma nonāca pie idejas par filmu, kurā Intars ir nevis mūziķis, bet tēvs. Intars un Edgars bija pazīstami jau kopš 1000 jūdžu ekspedīcijām (rādīja pa TV), kad ielaida viens otru savā uzticamības aplī, līdz ar to režisors Busuļu ģimenē bija iefiltrējies jau padsmit gadus, bet liels pārsteigums bijis, ka šim izaicinājumam par filmu piekritusi Intara mīļotā Inga.
Katra seansa sākumā tiek izspēlēta arī loterija – divi veiksmīgie saņem atbalstītāju sarūpētos maisiņus ar „Selga” gardumiem.
Tā kā nesteidzīgai intervijai ar dziedātāju starp seansiem nav laika, jautājumi un atbildes ar Intara Busuļa menedžmenta komandas pārstāves Lindas Rozes starpniecību ceļo audio ierakstā, kad Intars kopā ar savu radošo komandu vēlā vakarā dodas atpakaļ uz dzimtajiem Ģibuļiem.
Valmierā neesat pirmo reizi. Kas ir mīļākā vieta vai vietas mūsu pilsētā?
Līdz šim mīļākā vieta bija kultūras nams un ap kultūras namu. Es gan ļoti labi atceros arī pirmo reizi Valmierā – tas bija Marijas Naumovas koncerts, un es biju backvokālos. Bet šodien, mazliet pastaigājoties pa pilsētu, nu jau var teikt, ka mīļākā vieta ir skvēriņš ap pilsdrupām. Kafejnīca, jaunā stikla ēka (Valmieras muzejs) – tas jau ir kā ārzemēs, kā kādā Ņujorkas skvērā! Ir ar ko lepoties!
Kurās pilsētās vēl bez Valmieras notiek šādi kinoseansi un tikšanās?
25. oktobrī bija jaunā albuma prezentācija un filmas pirmizrāde Rīgā „Splendid Palace”. Pasākumi jau bijuši arī Talsos, Liepājā un Ventspilī – tāda Kurzemes tūre. Jāatzīst, uzzināju daudz ko jaunu par kurzemniekiem… Nu vairs atlikušas tikai divas pilsētas: 14 novembrī – Cēsis (biļetes izpārdotas) un 24.novembrī – Rēzekne.
Vai esat izslimojis zvaigžņu slimību?
Man jau liekas, ka zvaigžņu slimība man nekad nav bijusi. Nu varbūt „Caffe” laikā piezagās… Pēc tam vairāk vai mazāk esmu darījis to, kas man patīk, un tad jau tā slimība nepielīp, vienkārši nav laika par to domāt – ģimene, bērni, suņi un viss pārējais… Un Talsos vispār nemīl, ja cilvēks sirgst ar zvaigžņu slimību, jo tad domā, ka esi lepns, bet lepnība Talsos nav pieļaujama.
Pirms kinoseansa vairākas reizes tika pieminēts 10.marts. Kāpēc tieši šis datums un kas ar to saistās?
Nu jā… Bērni par to smējās, smējās… Vasaras izskaņā pateicu, ka līdz 10.martam nelietošu alkoholu. Un re, pusotrs mēnesis jau ir pagājis! Vai lietošu alkoholu pēc 10.marta, es nezinu, bet šādu pašu terapiju izgāju laikā, kad atmetu pīpēšanu. To es izdarīju vienā brīdī, pasakot, ka šī ir mana pēdējā cigarete. Šajā gadījumā gan es neteicu, ka tā ir mana pēdējā glāzīte, es teicu, ka nedzeršu līdz 10.martam. Līdz šim tas man ir ļoti labi izdevies, bet, kas notiks pēc 10.marta, mēs uzzināsim nākamajā sērijā…
Jūsu ģimenē ir arī vairāki mājdzīvnieki. Kas ir mīļāki – suņi vai kaķi?
Kādreiz man likās, ka kaķis, bet nu Pupa mums ir tāda kaķu karaliene – ja kaut kas nepatīk, tad skrāpē un dod iekšās, tāpēc mums ir vēl viens kaķis, kas neskrāpē, un tāpēc mums ir arī divi suņi, kuri vispār neskrāpē, tikai mīlinās, ir paklausīgi un ģimeniski. Nu reizēm arī slikti uzvedas – kad izmūk… Bet būtībā man patīk i suņi, i kaķi, vienīgi ar suņiem es draudzējos vairāk, jo viņi ir arī mani pastaigu draugi, eju kopā ar viņiem skriet.
Jūs esat tāds stilīgs džekiņš. Vai tā vienmēr ir bijis, tas nāk no ģimenes vai tas ir skatuves nopelns? Vai var atklāt, kas ir šī brīža stilists/šuvējs?
Ļoti bieži pieminu, ka nākam no Lampūnu ģimenes, ka Lampūnu ģimene ceļo uz Rīgu… Mums nav noteikta stila un stilista. Visas drēbes, kas ir mugurā, ir manas Dārgās, manas kundzes Ingas izvēlētas vai arī šova stilistu piemeklētas drēbes, bet uz koncertiem man un visai grupai par kopējo stilu gādā Anastasija Ceple.
Smaids – tas ir gandrīz vienmēr. Tā ir maska vai jūsu būtība?
No maskas līdz būtībai. Tāda šaura, slidena svītriņa… Ja cilvēks smaida pretī, man nav nekādu tiesību sabojāt viņam garastāvokli. Ja viņš ir mīlīgs un dod man savu mīlīgumu, es to pieņemu un arī sāku justies tāpat. Ja godīgi, es vispār esmu apmierināts ar dzīvi, tāpēc smaidu. Arī šodien satikts ļoti daudz cilvēku, bija daudz smaidu, daudz prieka, un man joprojām ir labs garastāvoklis. Smaids un mīlestība glābs pasauli!
Filmā draugi un kolēģi teica, ka no Intara nāk milzu enerģija. No kurienes tā nāk? Kas ir, teiksim, trīs spēka avoti?
Protams, daba. Tas viss, ko es redzu un sajūtu, iebraucot savā sētā Ģibuļu pagastā. Pat neskatoties uz to, cik tagad ilgi braukšu uz saviem Ģibuļiem (apmēram trīsarpus stundas). Mani uzlādē tā vieta, kurā mēs dzīvojam: ģimene, apkārtne, cilvēki…
Kā izdodas būt tik mierīgam, savaldīgam un stabilam šajā stresa un steigas laikmetā?
Nu kādi stresi!? Ja nav neviena, kas stresu uzdzen, tad arī stresa nebūs. Un nav vērts stresot par sīkumiem! Es arī mīļotajai bieži vien nepasaku, ka būs ciemiņi, lai viņa nestresotu. Ingai patīk tīrība un kārtība (man jau arī patīk), bet galvenais jau ir cilvēks cilvēkam, brauc, lai satiktos, parunātos.
Man jau arī sanāk pastresot. Piemēram, kad augustā uznāca lielā krusa un negaiss, baidījāmies, ka būs lielas problēmas. Divas stundas stresojām, bet viss bija kārtībā, beidzās labi.
Kāda rakstura īpašība, kas visvairāk nepatīk cilvēkos?
Cilvēku stulbums, ka cilvēks neiedziļinās, nesaprot, kas apkārt notiek, tautas valodā runājot, neķer telpu. Bet būtībā jau nav ko apvainoties, tas mani nekaitina, es pieņemu un sadzīvoju ar to, ka šim cilvēkam tas liekas normāli.
Citi slēpj savu privāto dzīvi, bet jūs savu sirdi, savu ģimeni atklāti izlikāt kā uz delnas. Jūs ar Ingu iepazināties, kad viņai bija tikai 14 gadu. Kā izdodas saglabāt ilgstošas attiecības, vai ir kāda recepte stabilai un laimīgai ģimenes dzīvei?
Ja cilvēks viens otram patīk, ja kopā ir labi un izprot viens otru, ja dziļi sirsniņā ir TĀ sajūta, tad viss ir vienkārši. Protams, arī kompromisu māksla, bet visam pāri – mīlestība.
Dzīve un attiecības iet cauri arī ērkšķiem, pārdzīvojumiem, neparedzētiem līkločiem – tas ir normāls process, bet ja jūsu starpā ir tā mīlas stacija vai mīlas pietura, tā vienmēr jūs gaidīs. Kā Inga filmā teica, mīlestība nav ne liela, ne maza, tā vienkārši ir. Un mums jau pašā sākumā bija arī liela atbildības sajūta vienam pret otru, kopīgs bērns (Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām).
Par ko jūs gribējāt kļūt 1.klasē?
Kad es gāju 1.klasē, bija 1985.gads. Visi gribēja kļūt par traktoristiem, kosmonautiem, kombainieriem, lauksaimniekiem. Es nebiju izņēmums. Negribēju būt nekāds muzikants! Gribēju kļūt par karavīru vai kosmonautu, gribēju būt armijā un šaut. Kādreiz varēja nopirkt modeļu lidmašīnītes, kara kuģus, es tos varēju līmēt dienām un nedēļām. Tajā pašā laikā es šuvu arī lelles! Bija jau gatavas piegrieztnes, no kurām varēja sašūt lelles.
Pirms filmas un arī filmā visi bērni atzīstas jums mīlestībā, uzskata jūs par paraugu, atbalstu. Par ko jūs esat pateicīgs saviem vecākiem?
Par darba mīlestību. Tēvs joprojām šancē, viņš ir strādājošais pensionārs, viņam patīk darbs svaigā gaisā – strādā par sētnieku Talsu Lauktehnikā. Es ņemu no viņa piemēru un nevaru atpalikt. Savukārt mammai ir liela cilvēkmīlestība. Viņai rūp katrs cilvēks, kas ienāk viņas veikalā.
Tie, kas netika uz filmu kinoteātrī vai grib to noskatīties vēlreiz, to bez maksas var izdarīt LMT viedtelevīzijā.
Šobrīd Intars Busulis un „Abonementa orķestris” uzsākuši gatavošanos jaunā albuma lielajai koncerttūrei pa Latviju un grandiozam atklāšanas koncertam „Spēlē savā burvju flautā”, kas notiks 8.martā arēnā „Rīga”, pēc tam mūziķi uzstāsies Daugavpilī, Liepājā, Cēsīs, Rēzeknē – katrā pa diviem koncertiem.