Lasīšanas laiks: 4 min
Pēc piektdienas un sestdienas pasākumu piesātinātajām dienām un vakariem svētdienas rīts Valmieras ielās pienāca ļoti mierīgs un kluss, uz sportiskām aktivitātēm devās vien tie, kas no iepriekšējām dienām nejutās pārāk saguruši. Un tā plkst.11.00 pie skulptūras “Valmieras puikas” pulcējās gandrīz 30 dalībnieku, lai kopā ar gidu Kristeru Leitlandu dotos apmēram sešus kilometrus garajā velo braucienā “Industriālā Valmiera”. Jaunākais dalībnieks bija vien četrus gadus vecs puika Rūdolfs, kas vismaz sākumposmā sparīgi minās līdzi pieaugušajiem, bet krēsliņā aiz tēta platās muguras braucienu izbaudīja trīsgadīgais Dāvis.
No “Valmieras puikām” ceļš pār galveno tiltu ved uz pagrabiņiem un Plostnieku ielu, kas savu vārdu ieguvusi no baļķu pludināšanas laikiem. Tā kā lielākā daļa braucēju bija valmierieši, Kristera informāciju par dažiem objektiem un pilsētas vēsturi ik pa laikam papildināja arī paši ekskursijas dalībnieki. Kā atzinās Kristers, lai arī viņš pats ir pārgaujietis, dažas Valmieras vietas arī viņam bijušas kā atklājums.
Nākamais pieturas punkts – Ziedu grava. Šī vieta piesaista ne tikai ar skaisto nosaukumu, bet savulaik arī ar senākās profesijas pārstāvēm… Kad braucēji tuvojas dzelzītim, kāds pelēks lietus mākonis nolemj ekskursantus mazliet atsvaidzināt, bet tas netraucē klausīties Kristera stāstu par dzelzceļa līniju Smiltene-Valmiera-Ainaži, kas tagad pārtapis par velomaršrutu “Zaļais dzelzceļš”. Šajā vietā Kristers atsauc atmiņā arī Valmieras maizes kombināta darbības laiku un liek uzminēt, cik tonnas dienā silto kukulīšu tika saražots. Pārbraucot pāri tiltam un izbraucot cauri mežiņam, paveras skats uz pārbūvēto Linarda Laicena ielu, par kuru valmieriešiem joprojām ir atšķirīgi viedokļi…
Vēl pēc mirkļa skatam paveras jaunā Eksporta iela, pa kuru no 1.jūlija kursē pat 9. un 14. pilsētas sabiedriskais autobuss. Skats uz bijušo Valmieras gaļas kombināta teritoriju ir visai iespaidīgs, bet uz jauniem un ienesīgiem rūpniecības uzņēmumiem šajā teritorijā vēl tomēr jāpagaida…
Tālāk maršruts ved pa Marijas ielu uz dzelzceļa staciju. Kristeram ir stāsts par nīgrajām māsām un divām jautrām meičām, kas savulaik dzīvojušas uz šī ielas, bet ielas nosaukums gan nācis no Bībeles personāžiem. Par dzelzceļu viss ir skaidrs – lai preces transportētu no vienas vietas uz otru, nepietika ar zirgu pajūgiem un mašīnām. Protams, vilciens ir ērts un ātrs pārvietošanās līdzeklis arī pasažieriem. Šeit sarunas aizvijas arī par citiem šīs puses uzņēmumiem: Valmieras Stikla šķiedras rūpnīcu, VAKS, “Liepkalnu” maiznīcu un citiem uzņēmumiem.
Tālāk pa Ūdens ielu velo maršruts aizved uz Pauku priedēm un gar Vanšu tiltu uz Krāču kaktu. Ik pa laikam tiek satikti arī citi aktīvisti – rogaininga dalībnieki, bet pie Kazu krācēm riteņbraucēji piestāj, lai mirkli pavērotu MAMANET turnīru. Latvijā tas vēl ir maz pazīstams sporta veids, bet būtībā radies jau pasen – 2005.gadā Izraēlā. Šī komandu spēle ir līdzīga volejbolam – tā notiek volejbola laukumā, piedaloties sešām dalībniecēm katrā laukuma pusē, taču bumba nav jāatsit, bet jānoķer rokās, pirms tā tiek nodota nākamajai spēlētājai. Lai piedalītos šajā spēlē, nav nepieciešamas kādas īpašas prasmes vai fiziskā sagatavotība. Spēles devīze ir: “Katra mamma var!”
Šoreiz neviena mamma nav gatava pamest velosipēdu un uzsākt MAMANET spēli, bet kas zina, varbūt citreiz. Industriālās Pārgaujas velobrauciens noslēdzas ar literāro Valmieru, jo Pārgaujas ielā 5 ir dzejniekam Jānim Ziemeļniekam veltīta plāksne, bet turpat blakus – Teodora Ūdera iela. Šeit Kristeram atkal ir stāsts par mākslinieku, viņa izskatu un zīmējumiem.
Velobrauciens noslēdzas sākumpunktā – pie “Valmieras puikām”. Kristers pateicas visiem braucējiem, un katrs var izvēlēties dāvanu no Rencēnu pagasta – limonādi “LIVO” ar savdabīgām sastāvdaļām. Gaišā ir plūškoka ziedu un gurķu limonāde, bet sarkanajā dzērienā apvienotas pīlādžogas, vīgriezes un baziliks. Atspirdzinoši!
Jau plkst. 15.00 notika otrais brauciens “Industriālā Valmiera”. Tajā gan braucēju bija uz pusi mazāk, bet lietus daudzums gan viņiem tika vismaz uz pusi vairāk, tomēr slapjuma dēļ neviens braucējs nepameta iesākto maršrutu.
Pirms gada līdzīgs Valmieras iepazīšanas pārgājiens bija kājāmgājējiem – “Valmieras runājošas ielas”. Atsaucība šādām aktivitātēm ir! Atliek vien novēlēt Vidzemes Augstskolas studentiem, Kristeram un citiem gidiem izstrādāt jaunus maršrutus, lai valmieriešus un pilsētas viesus iepazīstinātu ar seno un jauno Valmieru, slaveniem cilvēkiem, ievērojamiem dabas un vēstures objektiem, ielām utt.