Lasīšanas laiks: 4 min
Ir kārtējais pirmdienas vakars, 17.oktobris, un Valmieras kinoteātrī “Gaisma” skatītāji ierodas uz jauno filmu un tikšanos ar… Šoreiz tā ir animācijas filma “Mans laulību projekts”, un ciemos ieradusies pati filmas režisore Signe Baumane, kas Valmierā nav bijusi 40 gadus, tāpēc šī vakara kino cienītājiem tā ir brīnišķīga iespēja redzēt, dzirdēt, uzdot jautājumus un saņemt autogrāfus no pašas mākslinieces.
Signe Baumane ir Ņujorkā dzīvojoša latviešu animācijas filmu režisore, scenāriste, grāmatu ilustratore, un, kā atklājas tikšanās laikā, arī dzejniece. Daudzi skatītāji augstu novērtējuši arī režisores iepriekšējo filmu “Akmeņi manās kabatās”, kas atklāj režisores dzimtas piecu sieviešu dzīvesstāstus. Arī “Mans laulību projekts” jau piedalījies un guvis godalgas vairākos starptautiskos filmu festivālos: Ansī (Francija), Viborgā (Dānija), Traibekā (ASV), Karlovi Vari (Čehija) un citur. Lai arī kā žanrs filma nosaukta par komēdiju, tajā netrūkst drāmas un nopietnu pārdomu. Tā ir arī ļoti muzikāla filma ar 23 dziesmām, kuras vārdu autore ir pati Signe Baumane, bet mītisko sirēnu dziesmas izpilda trio “Limonāde”. Precīzi un lakoniski filmu raksturo tās apakšvirsraksts: asprātīgs pētījums par mīlestību, seksu un laulību, kas parāda, kā mazā meitene Zelma Liepa pieaug par sievieti. Tas ir stāsts daudzu gadu garumā. Filmas sižets sākas 1970.gadā Sahalīnā, kad Zelmai ir 7 gadi, tad dzīves līkloči uz kādu laiku piestāj Rīgā, Viļņā, Maskavā, Dānijā, Kanādā. Filmas noslēgumā Zelmai ir gandrīz 30 gadi, viņa ir meklējusi mīlestību un savas dvēseles otru pusīti, trīsreiz teikusi “Jā” vārdu un piedzīvojusi vilšanos, jo, kā zināms, nevienam cilvēkam nenāk līdzi dzīves lietošanas instrukcija.
Filmai ir 3 daļas: “Tapšana”, “Īstenošana” un “Jauns piegājiens”. Paralēli Zelmas pieaugšanas stāstam norisinās otrs stāsts, gandrīz kā bioloģijas stunda, kur tiek runāts par to, kas notiek sievietes un vīrieša smadzenēs un visā organismā, kas ir hipofīze, zigota, kortizols, serotonīns, dopamīns un citi jēdzieni. Ar bioloģiju un anatomiju saistītie zīmējumi bija cita animatora pārziņā, bet režisorei Signei Baumanei bija darbs pie apmēram 200 nerunājošajiem un 30 runājošiem tēliem, kurus ierunājuši pazīstami un talantīgi aktieri: Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Zane Daudziņa un citi. Kā tikšanās laikā stāstīja režisore, scenārija sākums ir 2015.gads, tātad darbs pie filmas ildzis septiņus gadus.
Filmā ļoti bieži pieminēti padomju laiki, skan PSRS himna, redzamas padomju laika tradīcijas, bet režisore aicina:
Lūdzu, nevajag ieciklēties uz PSRS! Filma nav par Padomju Savienību, un Amerikā un citur pasaulē to uztver savādāk. Es pētu cilvēka iekšējo stāvokli, tas ir, pati sevi, jo sevi pazīstu vislabāk. Tāpat vislabāk arī pazīstu šo padomju laiku, PSRS sabrukumu un gadus, kas sekoja pēc tam. Iepriekšējie ķēdītes posmi nosaka to, kādi esam šeit un tagad, cilvēka iekšējo “es”. To veido arī ģeogrāfiskie apstākļi, politiskā un ekonomiskā situācija.
Filma ir stāsts par sievietes un mīlestības meklējumiem, par meitenes un sievietes pašcieņu, mīlestības manipulācijām, par sabiedrības ietekmi, stereotipiem un aizspriedumiem: ko par to teiks māte, skolotāji, kaimiņi, sabiedrība… Bieži vien sieviete ir nepareizas audzināšanas upuris, jo ir mācīta, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, kas tiek sagaidīts no sievietes: pakļaušanās vīrietim, ēst gatavošana, izdevīga apprecēšanās (esi seksīga un dabūsi bagātu veci!), laulības saglabāšana par katru cenu… Būtībā arī jaunavības zaudēšana ir ne tikai fizioloģisks process, tam bieži vien vairāk pat ir sociāla nozīme. Vīrietis ir tas, kuram vairāk tiek piedots, kurš var izrādīt savu pārākumu: “Bez manis tu (sieviete) nezinātu savus trūkumus!”. Sieviete bieži vien noliedz sevi, savus talantus un hobijus, dara visu, lai tikai vīrietis būtu laimīgs, nevis lai laimīgi būtu abi. Kamēr attiecībās nav vienlīdzības, kamēr viens otru neuztver līdzvērtīgi, mīlestībai nav ilgstošas nākotnes.
Filmas sākumā katrs skatītājs no režisores rokām saņēma filmas kartīti, bet pēc filmas bija patīkami vērot skatītājus rindā pēc autogrāfiem. Režisore un filmas producents Stērdžis Varners (Sturgis Warner) ar skatītājiem izspēlēja arī balvas – Signes Baumanes zīmēto Zelmu un lielo filmas afišu, interesenti varēja iegādāties arī filmu “Akmeņi manā kabatā”.
“Mans laulību projekts” ir Signes Baumanes tetraloģijas otrā filma. Kāda būs trešā filma, vēl ir “valsts noslēpums”, bet katrā ziņā jau tagad tā tiek gaidīta ar nepacietību.