Lasīšanas laiks: 3 min
Mūspusē jau sesto reizi notika pasaules koklētāju nometne, kas pulcēja kopā ap 40 šī mūzikas instrumenta entuziastus un skolotājus un kas noslēdzās ar koncertiem un dančiem Kocēnu estrādē. Vieta un laiks bija ideāli, lai pēdējā jūlija diena izskanētu seno latviešu mūzikas instrumentu skaņās. Kad visi koklētāji un skatītāji bija iekārtojušies gluži kā sengrieķu amfiteātrī, koncerts sākās ar kopdziesmu “Mīl katrs baltu maizes riku”, bet pasākumu vadīja virtuozā latviešu koklētāja un etnomuzikoloģe Laima Jansone.
Latviešiem ir kokles, bet līdzīgi instrumenti ir arī citās valstīs. Ar savu instrumentu uzstājās somu kanteles zinātāja un spēles meistare Arja Kastinena, savukārt slavenais, viedais, talantīgais latviešu komponists, mūziķis, mākslas zinātņu doktors, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels uz skatuves kāpa pat ar trīs koklēm! Par katru kokli bija savs stāsts un katrai koklei – sava dziesma.
Vinija Folkmane ir mūzikas terapeite, un viņa uzskata, ka kokle ir visbrīnišķīgākais mūzikas instruments, lai pavadītu dziedāšanu. Par to koncerta turpinājumā varēja pārliecināties ne vienreiz vien. Dziesmu “Es atnācu uguntiņu” izpildīja Laima Jansone un Latvīte Cirse, bet balsis nāca no visām pusēm. Latvītes izpildījumā skanēja arī trīs šūpuļdziesmas. Viņa gan nemudināja doties gulēt, bet bezvējš, krāsainais saulriets un kokles skaņas cilvēkos radīja mieru un gandrīz vai dvēseles apskaidrību.
Arī 12 gadus jaunā Paula Patrīcija uzstājās ar savu solo numuru, kuram viņa bija izvēlējusies minorīgu noskaņu, savukārt Namejs Kalniņš klausītājus pārsteidza ar trīs skaņdarbiem. Izrādās jau 2018.gadā viņam iznācis pirmais albums “Laika gaitā”, un tad Namejam bija tikai 15 gadi! Savs priekšnesums bija arī Zanei Sniķerei, kas Valmierā un novadā jau ir labi pazīstama. Klausoties koncertu, radās pārdomas arī par cilvēku vārdiem, jo tik atbilstoši un saderīgi ar kokles spēli ir latviskie un retie vārdi – Namejs, Latvīte, arī Laima, Zane…
No 28.jūlija līdz 31. jūlijam Limbažos notika VI Starptautiskais festivāls ”Kokle un tai līdzīgie instrumenti apkārt Baltijas jūrai”. No šī festivāla Kocēnos bija ieradusies Anita Viziņa-Nīlsena ar vairākiem ārzemju draugiem. Natālija ar meitām ieradusies no Kijevas, un tas komentārus neprasa… Natālija spēlēja bandūru, ukraiņu strinkšķināmo instrumentu, bet trio izpildījumā skanēja dziesmas par laimīgiem cilvēkiem, zilām un mierīgām debesīm, kā arī populārā dziesma “Червона Рута”, ko padomju laikos izpildīja slavenā dziedātāja Sofija Rotaru.
No tālās Jēvīkas (norvēģu: Gjøvik) bija ieradušies cilvēki, kas spēlēja vēl citus stīgu instrumentus – arfu un langeleiku, bet koncerta pirmo daļu noslēdza stāsts par bāgu un Malvīnes Mantinieces spēle. Kas ir bāgs? Lielā izmēra kokle skan zemos reģistros un to varētu saukt par basa kokli. Par bāgu to nosauca dižkokles izgudrotājs Jānis Eduards Krauksts. Viņš bāgu izgatavoja jau 1947. gadā, bet koncertā Kocēnos tika izmantota šī senā instrumenta mūsdienu rekonstrukcija.
Suģestējošs, samtains un īpašs ir dziesminieces Antas Eņģeles balss tembrs. Viņas rokās gan nebija kokle, bet ģitāra, tomēr gan viņas oriģināldziesmas, gan latviešu tautasdziesmas lieliski iekļāvās kopīgajā noskaņā. “Tumša nakte, zaļa zāle”, “Visi ciema suņi rēja”, “Upe nesa ozoliņu”, “Nāk rudentiņ(i)s” – pēc nosaukumiem pazīstamas un zināmas dziesmas, bet izrādījās, ka Antas izpildījumā dažām dziesmām pantu ir krietni vairāk un tie ir nedzirdēti.
Koncerta noslēgumā Laima Jansone teica pateicības vārdus Valmieras novada domei par atbalstu un Kocēnu kultūras nama vadītājai par uzņemšanu, savukārt Ilona visiem kokļu spēles pasniedzējiem pateicās ar šīs vasaras pirmajiem gladiolu ziediem.
Kad starp kokiem jūlija pēdējais saulriets parādīja savas košās krāsas, laiks bija pienācis latvju dančiem. Uz tiem aicināja muzikanti no “Skaņumājas”. Mūzika no Kocēnu estrādes skanēja pāri ezeram un saplūda ar vasaras gaišo nakti.