Lasīšanas laiks: 4 min
Skaudrs stāsts no sievietes, kura saslima ar Covid-19. Viņas piedzīvotais un redzētais slimnīcā un ikdienā, kur ģimenē visi ir inficējušies ar Covid-19, vēsta par bargo realitāti.
Sigita Norvele ir friziere, kurai pašai pieder friziera salons Rīgā, Cēsīs un Valmierā. Viņa ir vakcinējusies pret Covid-19, bet saslima. Redzot slimnīcā notiekošo un pašai izjūtot slimību, viņa nolēma dalīties ar pieredzi, cerot, ka vismaz kāds aizdomāsies, ievēros noteikumus un vakcinēsies. “Ir ļoti liels nogurums, kā jau notiek pēc katras slimības, bet organisms jūt to, ka sāp kaut kādi orgāni, ir nepatīkami. Klepošana naktī, tas tāds izteiktāks, paldies Dievam, ka temperatūra nav, tiešām – tā ir smagākā un grūtākā,” saka Sigita Norvele, inficējusies ar Covid-19.
Sigita Norvele sākumā nenojauta, ka ir saslimusi ar Covid-19, jo, kā viņa saka, katram tie simptomi atšķiras. “No rīta bija drebuļi un augsta temperatūra – tā es mājās nogulēju vairākas dienas. Tā kā stāvoklis neuzlabojās, augsta temperatūra un klepus, man oksometrs rādīja, ka ir zems skābekļa daudzums asinīs, tad pakāpeniski iesnas, vemšana pie lielas temperatūras.”
Sigita izlēma veikt Covid-19 siekalu testus, viens rādīja pozitīvu, otrs – negatīvu. Tāpēc nācās pierakstīties rindas kārtībā, lai veiktu nopietnāku testu, kas tomēr izrādījās pozitīvs. Ģimene, redzot, ka Sigitai paliek sliktāk, izlēma vest viņu uz slimnīcu. Mājās palika trīs bērni un vīrs, kuri nu jau arī ir inficējušies. “Tad, kad mani ieveda palātā, tad tu redzi tos elpošanas aparātus, ka cilvēki guļ pie šiem skābekļa baloniņiem, viņi paši nespēj īsti paelpot. Gārdzoša sajūta, un tad tu saproti – bāc, šī nav joku spēle. Šis vīruss patiesībā ir ļoti bīstams. Tāpēc skaudrā patiesība ir tur slimnīcā, ne jau te, ārpusē. Cilvēki ar nievājošiem apgalvojumiem un komentāriem, tāpēc es gribētu aicināt. Mēs esam tāds, šeit mājās izveidojies kā tāds kartelis, saslimstības kartelis. Laipni aicināti apmeklēt mūsu mājas, varbūt pēc saslimšanas sapratīs, kas tad īsti ir īstā pasaule.”
Palātā kopā Sigitu bija vēl četri cilvēki, un sajūtas, tur guļot, bija dramatiskas. “Jutos tā kā karcerī, ka tev nav iespējas iziet. Varbūt, ja man būtu šīs maskas vēl jāliek un kad būtu ļoti līdzīgā stāvoklī kā dāmas, kas tur gulēja, ja man vēl būtu tā, tad es justos kā ieslodzījumā un lielās bailēs par to, vai ar mani viss būs kārtībā – bailes par nezināmo.”
Par to, ka slimnīcās vairs nav vietu, stāsta arī Sigita, daloties redzētajā savā palātā. “Telpā, manuprāt, ir paredzētas četras gultas, varēja redzēt to, ka piektā ir pievienota, kvadrātveidīga, ar stūrī ierīkotu dušu un tualeti, nu, kā standarta istabiņa, bet pielikta vēl piektā gulta klāt, lai mēs tur varam būt visi kopā”
Sigitas palātā tikai viņa bija vakcinējusies. Pārējās dāmas atradās daudz smagākā stāvoklī; Sigitai slimības gaita bija daudz vieglāka.
Sarunas palātā arī nebija raitas – lielākā daļa no viņas kolēģiem nevarēja parunāt, jo vienkārši nebija spēka. Tomēr, kad sarunas sāka raisīties, tās nebūt nebija par ikdienišķām lietām. Izskanēja tikai viens: cerība, ka varbūt paliks dzīvas. “Es neprasīju detalizētāk, kādas ir domas par Covidu-19, bet mēs tieši runājām par vakcīnu, es teicu – nu, dāmas, es šeit vienīgā esmu vakcinēta, cik es noprotu, to, ka mani tas glābj, un tad mums domstarpības radās arī tur. Viņas palika pie sava, ka nevakcinētos tāpat,” saka Sigita Norvele.
Šobrīd Sigita atrodas mājas kopā ar ģimeni. Viņu izrakstīja no slimnīcas, jo palika labāk un nebija tik smagi, lai turpinātu ārstēšanos slimnīcā. Pārējās palātas biedrenes turpina cīņu par veselību. Tikmēr mājās sagaidīja nākamā drāma – slimi ar vīrusu ir ne tikai ģimenes locekļi, bet arī blakus dzīvojošie vīra vecāki. Esot visiem slimiem, draugi sniedz palīdzīgu roku. “Man palīdz ļoti daudz draugu un tiešām. Cepuri nost, visi ar vēlmi ir palīdzēt. Tie, kas zina, kādā stāvoklī esam mēs, visa ģimene, ir ļoti gatavi palīdzēt, iesaistīties. Pat uzvāra zupu, noliek zupas katlu pie durvīm. Asaras pat raisās par šo visu, ka cilvēkiem nav vienalga, ka cilvēkiem tu esi svarīgs, ka cilvēkiem tu neesi vienaldzīgs,” saka Sigita Norvele.