Lasīšanas laiks: 3 min
Covid-19 pandēmijas dēļ 2020. gada XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki tika pārcelti uz šī gada vasaru. Neskatoties uz epidemioloģisko situāciju valstī, kas šobrīd ir sliktāka nekā pagājušajā gadā, joprojām notiek diskusijas, vai svētkus šovasar organizēt un kādi ir iespējamie scenāriji, lai tas notiktu pēc iespējas drošāk. Izglītības un zinātnes ministrijas vēlme svētkus tomēr organizēt ir izraisījusi viedokļu dalīšanos dejotāju un deju kolektīvu vadītāju vidū.
Uz sarunu aicināju Gunitu Kļaviņu, Valmieras Pārgaujas sākumskolas tautisko deju kolektīva “Sienāzītis” un Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas tautisko deju kolektīva “Pārgaujas delveri” vadītāju. Sarunas laikā kolektīvu vadītāja pastāstīja, kā šis izaicinājumiem piepildītais gads ir pagājis gan mazajiem, gan lielajiem dejotājiem un arī viņai pašai, kā arī atklāja savu viedokli par plānoto XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norisi.
“Emocionāli šis ir bijis ļoti smags gads.
Es atceros to brīdi, kad mēs gatavojāmies skatei, visi bija uz pozitīva emocionālā viļņa, tika gatavotas dejas, tehnika jau bija labi atstrādāta, un bērni dejoja ar smaidu sejā un nāca uz mēģinājumiem, lielajiem dejotājiem bija pilns koncertu grafiks. Un tad pienāca 12. marts, kad pateica, ka viss apstājas. Tas bija tāds ļoti konkrēts “izmetiens no laivas”, tikai nākamajā rītā aptvēru, ka skates un svētku visticamāk nebūs,” pandēmijas sākumu atceras Gunita Kļaviņa.
Lai gan pandēmijas sākums nāca pēkšņi, vasara un rudens sākums radīja cerību, ka situācija uzlabosies un svētki Mežaparka estrādē tomēr notiks, tomēr drīz vien atkārtojās tieši tas pats, kas notika martā:
“1. septembris patiesībā sākās ļoti pozitīvi, visos sastāvos dejotāju bija vairāk nekā iepriekš, un bija cerība, ka šogad svētki tomēr būs. Bet tad atkal nāca ierobežojumi, ka var dejot tikai pa vienai klasei, un tad jau aizliedza pavisam.”
Attālinātā mācīšanās un tikšanās ierobežojumi ir ievērojami ietekmējuši bērnu motivāciju nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, tai skaitā arī dejošanu. Ir dejotāji, kas iepriekš šaubījušies par to, vai turpināt dejot, un nu jau ir pametuši šo nodarbi. Neskatoties uz gadu ilgo pārtraukumu un jau esošajiem ierobežojumiem, kas apgrūtina mēģinājumu, dejotāju skaita samazināšanās nozīmē vēl sarežģītāku sagatavošanās procesu Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem.
“Sagatavoties svētkiem ir nereāli, dejotāji šobrīd pat rokās nedrīkst sadoties. Pēc gada ilga pārtraukuma bērniem vairs nav tehnikas, piemirsušās kustības.
Man pat lielie bērni saka: “Skolotāj, ārprāts, kā tur tā polka bija jādejo?” Pat ja svētki tiks organizēti atsevišķos reģionos, tas vairs nebūs tas pats. Dejotāju prātos dziesmu un deju svētki tā ir visa nedēļa, kas tiek pavadīta mēģinājumos, guļot skolā uz matračiem, stāvot lietusmēteļos un gaidot savu uznācienu, nevis tikai tas viens gala koncerts. Es personīgi esmu vairāk pret šī brīža svētku norises modeli.”
Deju kolektīvu vadītāja uzskata, ka ir jāstrādā uz priekšu un jāskatās nākotnē. Šis grūtais laiks un ierobežojumi deju kolektīviem paver plašas iespējas attīstīt jaunas idejas:
“Šie divu metru ierobežojumi dod ļoti plašas iespējas gan horeogrāfiem, gan deju kolektīvu vadītājiem veidot kaut ko jaunu, nebijušu un interesantu.
Mēs ar Valmieras novada deju kolektīvu vadītājām arī ik pa laikam sazināmies, un mums ir forša ideja par to, kā mēs varētu šo mācību gadu noslēgt, ļaujot bērniem uzvilkt tautas tērpus, sapucēties, sapīt matus un ar tādu drebošu sirdi pēc tik liela pārtraukuma uziet uz skatuves.”