Lasīšanas laiks: 5 min
Pagājušajā vasarā valdība lēma piešķirt 32 miljonus eiro kultūras nozarei, lai mazinātu Covid-19 radītās dīkstāves sekas. Kultūras ministrijas pakļautībā esošo kultūras iestāžu atbalstam tika piešķirti 5 980 320 eiro, no tiem – 3 074 030 eiro tieši teātriem. Arī parastā gadā neviens no valsts pārziņā esošajiem teātriem ar biļešu cenām, ko nosaka attiecīgā brīža iedzīvotāju pirktspēja, pilnībā nevar nosegt izdevumus, ko prasa kvalitatīvu izrāžu sagatavošana un pastāvīgas trupas uzturēšana, tādēļ ik gadu ministrija piešķir dotāciju. Valmieras teātrim valsts dotācija sedz nedaudz vairāk nekā pusi no kopējā gada budžeta. Taču pērn ārkārtējās situācijas laikā teātriem nebija iespējas pašiem gūt ieņēmumus, ar ko parasti tika segtas jauniestudējumu izmaksas un citi teātra uzturēšanas maksājumi. Teātriem nācās risināt jautājumu, ko darīt ar iegūtajiem līdzekļiem par biļešu iepriekšpārdošanu. Katrs no teātriem risināja šo jautājumu atšķirīgā veidā. Daļa atgrieza naudu skatītājiem, bet citi centās izrādes nospēlēt vēlāk.
Lai apzinātu finansiālo situāciju teātros, Kultūras ministrija aicināja teātru vadību aizpildīt anketas par iestāžu finanšu plūsmu. Lai gan Valmieras teātris norādīja, ka pašu ieņēmumu kritums Covid-19 ietekmē bija 435 200 eiro, valsts sākotnēji piešķīra dotāciju vien 82 340, rosinot diskusiju par to, ka teātri reģionos netiek vērtēti vienlīdzīgi ar galvaspilsētas teātriem, kuri saņēma daudzkārt lielāku atbalstu. Par to, kāda situācija ir pašlaik Valmieras teātrī, stāsta iestādes direktore EVITA AŠERADENA.
Aktīvi komunicējot ar Kultūras ministriju, tika novērsta šī situācija. Valmieras teātris saņēma papildus dotāciju, kas ļāva pērn turpināt veidot jauniestudējumus.
Pašlaik iestādes finansiālā situācija ir stabila. Salīdzinot ar to, kā klājas pašnodarbinātajiem, autoratlīdzību saņēmējiem un privātajām kultūras iestādēm, kas nonāca izmisuma situācijā, jo valsts finansiālais pabalsts kavējas un piešķiršanas kritēriji ir neskaidri, valsts kapitālsabiedrības nevar sūdzēties, ka netika palīdzēts. Saglabājas psiholoģiskā nedrošības sajūta dēļ milzīgās neziņas, neskaidrajiem un impulsīvajiem lēmumiem. Paldies skatītājiem, kuri mums joprojām ir uzticīgi un gatavi nākt uz teātri, līdzko tas būs iespējams!
Pagājušajā pavasarī visos teātros bija situācija, kad bija jādomā par to, ko darīt ar līdzekļiem no iepriekš izpārdotajām biļetēm. Valmieras teātris riskēja un nolēma daļu atdot skatītājiem pārcelto izrāžu veidā. Visu vasaru līdz pat rudenim intensīvi spēlējot izrādes, mums izdevās “atprečot” 60% biļešu, lai gan zāles piepildījums drīkstēja būt vien 30 līdz 40 %. Nespēlējām vien dažas lielās izrādes ar augstu pašizmaksu, jo ierobežojumu dēļ nedrīkstējām piepildīt zāles, līdz ar to nevarējām ekonomiski pamatot šo izrāžu rādīšanu.
Kopumā iespēja spēlēt vasarā vērtējama ļoti pozitīvi divu iemeslu dēļ. Mums nepazuda saikne ar skatītāju, kuri bija noilgojušies pēc teātra un bija ar mieru pieciest visas neērtības ar maskām un diviem metriem. Otrkārt, teātrī vairāk nekā citās darbavietās ir svarīgi uzturēt procesu, lai mākslinieki nezaudētu profesionalitāti un teātra garšu. Turklāt bija ļoti būtiski uzturēt sajūtu, ka “ārā nav kara” un mēs turpinām strādāt par spīti visam. Domāju, ka mums tas labi izdevās.
Maijā, kad bija ierobežojums telpā uzturēties līdz 25 cilvēkiem, mēs praktisku iemeslu izveidojām brīnišķīgu monoizrādi, ļaujot to noskatīties pēc iespējas vairāk skatītājiem – 24. Tas bija režisores Ineses Mičules un aktiera Mārtiņa Meiera radītais iestudējums “Visas labās lietas”. Lai gan šī izrāde jau bija iekļauta sezonas iestudējumu plānā, tās pirmizrāde nāca īstajā brīdī, kas radīja atgriešanās sajūtu un svētkus gan teātra ļaudīm, gan skatītājiem.
Jāatzīst, ka par spīti Covid-19 krīzei mēs esam pilnībā izpildījuši jauniestudējumu plānu, kāds tas bija iecerēts, tādēļ ļoti lepojos ar savu komandu.
Vasarā norisinājās Valmieras vasaras teātra festivāls, kuram pērn bija ļoti svarīga dzīvības uzturēšanas un skatītāju piesaistes funkcija. Aprīlī paredzētā pirmizrāde iestudējumam “Inišmoras leitnants” tika pārcelta uz festivālu, kurā tā brīnišķīgi iedzīvojās vecās mūzikas skolas pagalmā. Vēlāk, oktobrī, tai bija teātra pirmizrāde LMT Mansarda zālē. Jūlija beigās savu pirmizrādi piedzīvoja Krišjāņa Salmiņa režisētā komēdija “Paliec sveiks, draugs…”. Augustā mēs nosvinējām pirmizrādi iestudējumam “Tilti” ar Elīnu Vāni un Tālivaldi Lasmani galvenajās lomās. Izrādē “Jaunākā brāļa vasara” mēs prezentējām sešus jaunos aktierus, kuri pēc LKA absolvēšanas kopā ar kursabiedriem sāks darbu Valmieras teātrī. Reinis Suhanovs iestudēja amerikāņu rakstnieka Stīvena Karama paaudžu trilleri “Ģimene”, ko atzinīgi novērtējuši kritiķi. Vēl divus jauniestudējumus – jauniešiem adresēto “Donu Kihotu” Viestura Roziņa režijā un Edmunda Freiberga iestudēto klasiku “Ilgu tramvajs” – mēs glabājam vēl nerādītus, katru mēnesi atmēģinām un gaidām brīdi, kad varēsim ar tiem priecēt publiku.
Iepriekšējā gada veikums apliecina, ka arī “kovidlaikā” teātrī iespējams saglabāt radošu garu.
Arī šobrīd turpinām jauniestudējumu veidošanu. Testa pirmizrādi 22. janvārī piedzīvoja režisora Toma Treiņa iestudējums Leldes Stumbres lugai “Nākošpavasar”, kas reiz jau ir bijusi Valmieras teātra repertuāra. Savukārt Inese Mičule iestudē traģikomēdiju “Labie cilvēki”, kurai testa pirmizrāde gaidāma februāra vidū. Pēc tam Dž. Dž. Džilindžers veidos izrādi ļoti zināma amerikāņu autora Treisija Letsa lugai “Osedžas zeme”. Vēl šogad taps divi diplomdarbi, kurus kopā ar režisori Indru Rogu veidos LKA studenti – mūsu teātra jaunie aktieri.
Visu laiku esam starta gatavībā, gaidot valdības atļauju atsākt darbu, jo skatītāji ik pa laikam izrāda vēlmi rezervēt vai pirkt biļetes un ir ar mieru pakļauties visiem drošības noteikumiem, lai tikai varētu klātienē redzēt izrādes.
Igaunijā, piemēram, ne brīdi nav pilnībā pārtraukta iespēja apmeklēt teātri, izņemot divus teātrus, kas tika slēgti, pasliktinoties epidemioloģiskajai situācijai. Latvijas scenogrāfi brauc strādāt gan uz Viļņu, gan Tallinu. Līdzīga situācija ir visā Eiropā. Daudzviet notiek arī tiešsaistes izrādes. Arī mēs par šādu variantu esam domājuši un pat īstenojuši monoizrādes “Visas labās lietas” tiešraidi. Taču sapratām, ka kvalitatīvu tiešsaistes izrāžu nodrošināšanai ir nepieciešami ļoti lieli līdzekļi. Līdz ar vakcinēšanas uzsākšanu, redzot gaismu tuneļa galā, nebūtu lietderīgi ieguldīt lielus līdzekļus tiešsaistes platformas attīstībai. Klātienes sajūta ir neatsverama, tādēļ teātrim tiešsaistes izrādes ir mazāk piemērots formāts nekā operai un koncertiem.