Lasīšanas laiks: 4 min
Viņai piemīt īpaša spēja – redzēt noskaņu. Un ne tikai pašai redzēt, bet parādīt to arī citiem. Kāds izskatās lepnums par savu pilsētu, kā – Ziemassvētki, kādu apveidu uz skatuves pieņem Dona Kihota drosme, kādā krāsā ir prieks. Viņa ir darītāja, runas nepadodoties. Bet patiesībā viņas bez vārdiem pateiktais palīdz sajūtas ieraudzīt līdz īstenumam.
“Manu darba rezultātu visi redz, kā bezgalīga izstāde Valmierā un uz teātra skatuves. Bet tas ir arī lielākais gandarījums – radīt svētku sajūtu citiem,” stāsta Inta Skrastiņa, Valmieras Drāmas teātra dekoratore, pilsētas svētku noformējumu autore, Goda valmieriete 2020.
“Rīts sākas lēni, apdomāju visu, kas jāpaveic. Un tad aiziet skrējiens. Dekorācijas teātrī, pilsētas noformējums. Bieži tās ir arī vēlas vakara stundas un brīvdienas, tomēr uzskatu, ka man ir paveicies, jo daru to, kas patīk. Man ļoti interesē rezultāts – kādas izskatīsies gaismiņu spāres, ko liksim pie Dzirnavu ezeriņa, cik īstas skatītājam šķitīs vistas spalvas, kas izrādes laikā ies pa gaisu visu acu priekšā. Reizēm ir tā, ka nevar sagaidīt nākamo dienu, lai turpinātu darbu un tuvotos rezultātam,” stāsta Inta.
Mēs esam teātrī, kur Intas kabinets, iespējams, ir viena no neparastākajām vietām. Blakus mēteļu pakaramajiem šūpojas liels gaļas gabals, Intas gatavota butaforija izrādei, uz rakstāmgalda stāv Ziemassvētku rotājumu maketi, ko šobrīd jau īstenotā veidā var baudīt ikviens valmierietis un pilsētas viesis, dažādās vietās ir garšīga izskata augļi, kurus vēro arī diezgan dzīvīga izskata cilvēka galva. “Izrādes režisors un scenogrāfs izstāsta ideju, kādu viņi vēlētos redzēt izrādi. Kopā domājam, kā to vizuāli parādīt. Ir, protams, lietas, kas atkārtojas, bet lielākoties katrs uzdevums ir no nulles pozīcijām. Ja man šobrīd ir jādabū gatavs lielformāta kaķis, lai izskatās, ka tas ir veidots no marmora, tad pati gudroju, no kāda materiāla to gatavošu, ar ko sākšu, kā krāsošu. “Raudupietē” vajadzēja vistu. Sāku ar šūšanu, tad smiltis, ģipsis, spalvas, krāsa, kas izskatās kā asinis. Lai izgatavotu cūkas gaļu, gāju uz tirgu pētniecības nolūkos. Nofotografēju un skatījos, kur mugurkauls, kur ribas, cik āda bieza, kur liesums, kur taukumi. Nav laika domāt, ka nesanāks, jādarbojas.” Inta atklāj, ka aktieriem izrāžu laikā reizēm ir grūti atšķirt butaforiju no īstā ēdiena. “Skaidrs, ka cilvēks apjūk – pilns ledusskapis ar pelmeņiem un tikai viena paciņa īstā.”
Visas izrādes Inta noskatās, lai gan nesanākot tās ieraudzīt kā skatītājam. “Vēroju, protams, aktieru darbu, bet domāju arī par dekorāciju izpildījumu. Reizēm ir jocīga sajūta, ka vakarā televīzijā redzu kādu aktieri, bet no rīta jau satiekamies teātrī. Bet viņu darbs ir apbrīnojams. Tā iejusties! To var redzēt arī, kā lūst butaforijas. Reizēm pat nevar saprast, kādam spēkam ir jābūt, lai salauztu galdam kājas un krēslus. Un, kad izrāde ir divas reizes dienā, viss jāpaspēj atjaunot. Piemēram, “Inišmoras leitnants”. Asinis šķīst, grīda un sienas ir netīras, arī drēbes. Ģērbējām jāpaspēj izmazgāt, izžāvēt. Katra minūte svarīga, īpaši, ja jāžāvē biezs un spalvains kažoks.”
Inta stāsta, ka jau bērnībā paticis zīmēt. Tas lielākoties darīts skolas brīvlaikā, govis ganot. Vēlāk pabeigta mākslas skola, un tad sācies darbs tirdzniecībā – skatlogi, izstādes, reklāmas materiāli. “Lielveikalā bija skatlogs, milzīga istaba, kurai iekārtojumu mainījām 4–5 reizes gadā. Tur bija jāprot no nekā uztaisīt kaut ko. Tirdzniecībā nostrādāju vairāk nekā 30 gadu. Un tad mani noskatīja toreizējā kultūras centra vadītāja Vaira Dundure. Teica, ka es taisīšot skaistu pilsētu un neklausījās manās šaubās. Lielu paldies gribu teikt kolēģiem Uģim Liepiņam un Nikam Skrastiņam, kopā realizējam pat trakākās idejas.”
Talants likts lietā arī atmodas laikā, kad kopā ar vīru piedalījušies dažādās protesta akcijās un Latvijas brīvības atgūšanā nozīmīgos notikumos. Katru reizi Inta izgatavojusi kādu simbolisku lietu, vizuālā valodā izsakot savas domas par notiekošo. Viņa ir arī autors leģendārajam plakātam, kas vēsta, ka “kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”, ko redzam vēsturiskās fotogrāfijās un dokumentālās filmās par mītiņu Doma laukumā Rīgā 1989.gadā.
Jautāta par Valmieru, Inta saka, ka Valmierai ciku cakas nepiestāv. “Noformējumam jābūt lakoniskam. Protams, jāskatās, kam tas paredzēts. Lieldienās ir liels prieks, ka bērniem zaķi, putni un krāsainās olas ļoti patīk. Tas pats arī Ziemassvētkos. Tiem gatavoties sākam jau maijā. Esi nosalis, noskrējies, sabridies, bet, redzot cilvēku prieku, ir laba sajūta. Tā ir lielākā alga. Tur arī smeļos dzīvesprieku. Pēc tik daudziem gadiem, skrienot no vieniem svētkiem uz citiem, jūtu, ka tomēr jāpaliek vienā darbavietā. Nedaudz ir jāievelk elpa. Iespējams, ka tagad darbu teātrī varēšu apvienot ar kādu vaļasprieku, piemēram, zīda apgleznošanu, kas man ļoti patīk. Dažas gleznas jau ir tapušas.”