Lasīšanas laiks: 7 min
Latvijas iedzīvotāji vienmēr bijuši lieli dabas mīļotāji. Izsenis lepojamies ar sēņošanas, ogošanas tradīcijām, meklējam piedzīvojumus un dodamies dabā, āra dzīve ir pat būtiska daļa no mūsu identitātes. Tomēr, augot sabiedrības pieprasījumam pēc labiekārtotām dabas tūrisma vietām, cilvēki dabu vienlaikus arī deldē. Tāpēc rodas jautājums, vai līdzīgi kā maksājam par maizi, esam gatavi maksāt arī par labsajūtas meklējumiem dabas takās?
Andris Klepers ir Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, ģeogrāfijas doktors un pētnieks telpiskās analīzes laboratorijā. Viņa darba fokuss likts uz ģeogrāfiju, reģionālo ekonomiku un tūrismu. Savu kompetenču robežās profesors meklē risinājumus tūrisma nozares ilgtspējīgai attīstībai, kā arī iedziļinās ekosistēmas pakalpojumos, ainavas kvalitātē, pilsētu un lauku mijiedarbībā, mobilitātes izpratnē vai vietu mārketinga un zīmolvedības jautājumos.
Sava nesenākā pētījuma ietvaros A. Klepers izveidoja ģeotelpisko datu platformu, kas ietver savstarpēji saistītus tūrisma vietu attīstības rādītājus, tostarp izmērāmos lielumos arī ekonomisko, vides un sociālo ietekmi. Datu interpretācija norāda, ka šajā gadā Latvijā ļoti krasi pieaug dabas taku noslogojums.
“Apkopojot ne vien mūsu ievāktos, bet arī pašvaldībās un Dabas pārvaldē pieejamos datus, skaidri pierādās kopējās tendences, ka Covid-19 noteikto ierobežojumu ietekmē apmeklētāju pieaugums dabas takās būtiski pieaug. Nevarēdami ceļot uz ārzemēm vai baudīt pilnvērtīgu publisko kultūras pasākumu piedāvājumu, valsts iedzīvotāji daudz aktīvāk apceļo Latviju,”
saka pētnieks.
“Martā, pēc pirmā Covid-19 viļņa, cilvēki veselības stiprināšanas nolūkos izteikti masveidīgi devās dabā, pēc kā aprīlī sekoja masīva publiska kampaņa vispār nekur nedoties, tika slēgti vairāki desmiti skatu torņu un dabas taku. Aprīlis bija salīdzinoši tukšs mēnesis. Slēdza tās dabas takas, kurās nevarēja nodrošināt divu metru distancēšanos, īpaši purvu takas. Taču maijā un jūnijā dabas taku apmeklējums pieauga vēl krasāk un atsevišķās takās bija pat dubults apmeklētāju pieaugums, citām joprojām saglabājot ierobežojumus.
Sensori nofiksēja, ka kādā skatu tornī, kurš oficiāli bija slēgts (par ko liecināja brīdinājuma zīme un lentīte) vienā mēnesī 1700 cilvēku bija pārkāpuši aizliegumu un uzkāpuši tajā, droši vien ar domu – aij!- neviena jau tuvumā nav, ātri uzkāpšu, apskatīšos. Tas arī ieskicē sabiedrības attieksmi pret dažādiem noteikumiem, tirgošanos ar tiem”
norāda A. Klepers.
Šā brīža situāciju tūrisma nozarē pētnieks vērtē kā neviendabīgu – tie, kuri strādāja ar ārzemniekiem, ir uz bankrota sliekšņa vai piedzīvo ļoti lielas pārmaiņas, tanī pašā laikā tūrisms reģionos, kas apkalpo vietējo publiku, dažviet ir pat lielāks ieguvējs, kā iepriekš. Tomēr arī lauku tūrismā cieš lielo viesu namu saimnieki, kuri orientējās uz kāzu apkalpošanu, lieliem pasākumiem. Nenoteiktība un bieži mainīgie nosacījumi rada ļoti lielu spriedzi visai viesmīlības jomai.
“Tā ir cilvēku industrija, kuru ļoti ietekmē mobilitāte. Turklāt šajā formulā ir vēl vairāk mainīgo, piemēram, pat pēc dažādu aizliegumu atcelšanas seko cilvēku piesardzība, mainās rīcības,”
saka Klepers.
Viņš skaidro, ka vietas ar īpaši skaistiem skatiem jeb simboliskās ainavas, kurās cilvēkiem patīk atgriezties, lielākoties ir dabas aizsargājamās teritorijas un te cilvēku plūsmas ietekme uz dabu nevis samazinās, bet pieaug, jo cilvēki meklē ne tikai estētisko baudījumu, bet novērtē arī ērtu piekļuvi, labiekārtojumu – komfortu.
“Dabas takas aizsargājamās dabas teritorijās ir citu starpā saistītas ar sabiedrības izglītošanu, taču var jau arī saprast, ka daļa cilvēku, kuri turp dodas, ne vienmēr vēlas izzināt. Viņi dabu uztver kā vietu, kur aizbēgt no ikdienas, atpūsties, izstaidzināt suni, sportot – ar dabas vērošanu un izglītošanos pārlieku neaizraujoties. Tie ir ekosistēmas pakalpojumi, ko mēs izmantojam un jāsāk lēnām aprast ar domu, ka tas mums nav pilnīgi par brīvu vai garantēti pienākas. Tā ir aizejošā ražošanas laikmeta domāšana, kur patērētājs maksā tikai par to, kas ir fiziski saražots.
Redzam, ka visā pasaulē pieaug vajadzība pēc dabas un, lai šo vietu dabiskā izcilība saglabātos ilgtermiņā, tās varētu uzturēt, tās sabiedrībai kaut ko maksā,”
uzsver profesors.
Šādām dabas baudīšanas iniciatīvām ir divas puses: viena – lai būtu resurss par ko šādu taku izveidot, otra – šo taku vēlāk uzturēt. Šāda taku veidošana uzlabo pieejamību un estētisko kvalitāti, samazina noplicināšanu uz pārējo apkārtni, taču izmaksas ir lielas: “Viena organizācija vien – Dabas aizsardzības pārvalde – pēdējo 6 gadu laikā taku labiekārtošanā ir ieguldījusi aptuveni 10% no visām tūrisma nozares publiskā finansējuma investīcijām, un tas ir daudz. Taču tā ir tikai izveide, līdz ko nonākam pie sapratnes, ka kādam tas arī jāuztur, tad lielākā vairumā gadījumu viss gulstas uz pašvaldības, Latvijas Valsts mežu vai Dabas aizsardzības pārvaldes pleciem. Uzturēšana nozīmē regulāru atkritumu apsaimniekošanu, koka detaļu nomaiņu, kas Latvijā klimata dēļ vienmēr būs problēma.
Turklāt, ne visām sabiedrības aktivitātēm dabā vajadzīgas bioloģiski augstvērtīgākās aizsargājamās dabas teritorijas – vajadzīgas labas alternatīvas ar dabas takām skriešanai, pastaigām, daudzām citām aktivitātēm arī ārpus tām, īpaši lielo pilsētu apkārtnē. Taču arī šāda līdzsvara pietrūkst.”
Par publisko labumu ierasti maksā visa sabiedrība kopumā, kā tas ir arī ar šiem ieguldījumiem. Tomēr vairākās valstīs iezīmējas tendence, ka tie, kas publisko labumu izmanto vairāk nekā citi, piedalās vairāk šo labumu uzturēšanā, kas savā ziņā ir arī solidāri pret pārējiem. A.Klepers neizslēdz iespēju, ka nākotnē varētu būt jāveic daļējs līdzmaksājums dabas taku uzturēšanai, maksājot ieejas biļeti. “Pieaug ērtības ar ātriem mobiliem norēķiniem un attālinātiem mikromaksājumiem – tikpat labi, tie var būt brīvprātīgi nominālziedojumi, izmantojot viedtālruni. Tas vienlaikus rosina lielāku izpratni par šo vietu vērtību, protams, sniedz atbalstu vietu apsaimniekošanai. To pierāda arī privāto dabas taku popularitāte. Liela daļa sabiedrības vairs nedzīvo ar domu “ka dabu jau nevar aizslēgt”.
Esam aptaujājuši cilvēku gatavību maksāt un secinājām, ka stāvvietu apmaksu reizēm uztver vieglāk, nekā ieejas biļeti. Daļa sabiedrības tomēr nespēj samierināties ar domu, ka par dabu varētu būt jāmaksā. Taču salīdzinājumam, aizbraucot uz Safari parku Āfrikā, jebkuras valsts apmeklētāji maksā pat 50 dolārus par apmeklējumu un tas šķiet normāli, bet samaksāt 2 eiro par ieeju Gaujas Nacionālajā parkā – kur tas redzēts?
Cits piemērs no Skotijas kalniem, kur pirms došanās kalnu takās, veicot samaksu par autostāvvietu arī uzskatāmi pielikts klāt izskaidrojums, ka, apmaksājot to, sniedzat ieguldījumu arī taku uzturēšanā, vietas labiekārtošanā un dabas daudzveidības veicināšanas pasākumos. Zviedrijā kādas piepilsētas distanču slēpošanas trasē apsaimniekotāji eksperimentēja ar brīvprātīgām nominālziedojuma iemaksām pirms došanās trasē, kuru veicot drīkstēja pie jakas piespraust sarkanu puķi. Vēlme ziedot par trases izmantošanu strauji pieauga, jo trasē, satiekoties ar citiem slēpotājiem, liela daļa nevēlējās justies neērti, ka viņiem nav piesprausta puķe – neatbalsta trases uzturēšanu. Daudzviet ir aktīvas brīvprātīgo kustības, kas ir ieinteresētas palīdzēt šo vietu uzturēšanā. Protams, pārspīlēt nevajag, jo mums ir jāuzņemas atbildība par visu sabiedrību. Dabas izglītība nav ekskluzīva tikai tiem, kuri pelna, ir dažādas sociālās grupas, kurām būtu jāpiekļūst šiem resursiem bez maksas vai ar sabiedrības līdzdalību. Sakot, ka par dabas patērēšanu jāmaksā, es nedomāju, ka mums pilnībā visur jāpāriet uz maksas pakalpojumiem, tad mēs būsim unikāli arī pasaulē, bet sabiedrībā vajadzīga plašāka izpratne un apspriešana par šiem jautājumiem, arī kvalitatīvām atpūtas iespējām dabas pamatnē ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.
Nevajadzētu būt publiskām kampaņām, kas apgalvo, ka dabā viss pieejams bez maksas. Vajadzība pēc šādām vietām un izcilu dabas teritoriju līdzāspastāvēšanas būs svarīga paaudzēm un tāpēc jāapzinās dažādas iespējas investēt atpakaļ valsts publiskajās vietās”
Septembrī noslēdzās A. Klepera pētījums, kas bija saistīts ar viediem risinājumiem tūrisma pārvaldībā, kas iekļauj tehnoloģiju iesaistīšanu tūrisma lēmumu pieņemšanā un attīstības ietekmēšanā. Rezultātā tika izveidota ģeotelpisko datu platforma, kurā dažādos mērogos izsekojama tūrisma attīstība un tā ekonomiskā vērtība vai ietekme uz vidi un sabiedrību. Tas ļauj secīgi uzkrāt datus par visu tūrismā iesaistīto pušu darbības efektivitāti, piemēram, izmērīt atdevi no publiskās naudas tēriņiem. Faktiski, tas arī pamato nākamos soļus dažādām rīcībām administratīvi teritoriālās reformas kontekstā – kā transformēsies tūrisma informācijas centri, kā veidosies jaunas galamērķu pārvaldības. Izmantojot dažādus, taču savstarpēji saistītus un labi strukturētus datus, iegūstama saprotamāka situācijas kopaina. Tas savukārt daudz argumentētāka ļauj meklēt labākos risinājumus ikdienas problēmām un veidot nākotnes politiku.