Lasīšanas laiks: 5 min
Pēdējā laikā nav bijusi tāda diena, kad ar dažādu pušu aizstāvjiem nenāktos diskutēt par to, kas šobrīd notiek mūsu acu priekšā, proti – “Ukrainas krīzi”. Lai gan vairums sarunas biedru primāri koncentrējas uz “militārām aktivitātēm”, tomēr, manuprāt, pagaidām šajā procesā vairāk ir saskatāma “ekonomisko sistēmu” šaha spēle, jo šauj maz, bet ar ekonomiskajām sankcijām draud un tās reāli iedarbina maksimāli. Tātad kādi ir izejas fakti – pirmkārt, zaudējot Ukrainu, ir beigusi pastāvēt NVS valstu “muitas ūnijas” ideja, jo tagad visi redz, ka partnervalstis Krievijai nepieciešamas, nevis “abpusēji izdevīgu” ekonomisko saišu nodibināšanai, bet gan, tikai kā kontrolēti Krievijas piedāvāto preču un pakalpojumu patērētāji.
Bet uzreiz no Krievijas puses ir izspēlēta cita veikla kombinācija – veikta ierobežota militāra akcija ar svešas zemes teritorijas (Krimas) aneksiju, kuras rezultātā Rietumi pret Krieviju uzsākuši dažāda veida ekonomiskās sankcijas. Un, pārsteidzoši, daļa no šīm sankcijām šobrīd ir izdevīgas pašai Krievijai! Kāpēc? Ir vairāki nopietni argumenti – pirmkārt, jau pagājušajā gadā bija sākusies nopietna investīciju aizplūšana no Krievijas (dažādi eksperti to lēš 30-70 miljardu USD apmērā gadā, turklāt tuvāko trīs gadu prognozētais investīciju zudums tiek lēsts no 300 miljardiem USD līdz pat triljonam USD), jo daudzi krievu oligarhi, sajutušies drošībā, sāka dibināt jaunus uzņēmumus un maksāt nodokļus jau zem Rietumu valstu “jumta” un “jurisdikcijas”, bet Rietumu investori, tieši pretēji, sajutušies nedrošībā, uzsāka Krievijā veikto investīciju kapitalizēšanu un iecerēto investīciju projektu iesaldēšanu. Tagad, ekonomisko sankciju draudu priekšā Krievijas oligarhiem ir divas iespējas – atgriezt kapitālus atpakaļ Krievijā (to šobrīd ļoti atbalsta Kremlis) vai arī noslēpt tos tālāk “ofšoros”, jo, pretējā gadījumā, tie var tikt Rietumiem tradicionālā veidā -“iesaldēti”, ar reālu konfiskācijas draudu pēc zināma laika.
Otrs Krievijas ekonomiskais ieguvums ir iespējami pieaugošās naftas produktu cenas pasaules tirgū, kā tas parasti notiek šāda veida konfliktu un neskaidrību gadījumā, it īpaši, ja vakar ASV prezidents jau Eiropas vadību brīdināja, ka uz ASV naftas produktu alternatīvajām pilna apjoma piegādēm īpaši cerēt nevajadzētu, jo, citēju Obamas teikto: “nepastāv ideāli, brīvi un lēti enerģijas avoti”. Ja vēl pirms 20 – 30 gadiem Rietumu rokās bija iedarbīgs ierocis šādu “izlēcienu” likvidēšanai naftas produktu cenu mākslīgas pazemināšanas veidā, savstarpēji vienojoties OPEC valstīm, tad šodien tāda iespēja ir loti ierobežota, jo, piemēram, krietni papostītā Irākas naftas industrija jau šobrīd var noturēties tikai tādu cenu gadījumā, ja tās pārsniedz 105 USD par barelu naftas, bet Krievija savā budžetā 2014. gadam vidējo pārdošanas cenu ir ieplānojusi pat zemāku par 94 USD par barelu naftas. Cerības uz Saūda Arābiju un Apvienotajiem Arābu Emirātiem arī šobrīd ir minimālas, jo viņu pēdējo 10 gadu biznesa diversifikācijas programmas, veicot liela apjoma ieguldījumus arī citās biznesa sfērās, it īpaši, vērtspapīru un nekustamo īpašumu biznesā, šobrīd ir tik lielos mīnusos, ka pārdošanas cenu krasa samazināšana savā “pamatbiznesā” vairs nav īpaši pieļaujama, lai kā Rietumi uz to necenstos “uzspiest”.
Protams, ir vairākas lietas, ko Rietumi spēj ietekmēt īstermiņā un kas jau ir tikušas iedarbinātas – pirmkārt, Krievijas rubļa kursa straujš kritums un pasaules vadošo kredītreitinga aģentūru Krievijas valsts kredītreitinga samazinājums līdz zemākajam investīciju līmenim ar negatīvu tendenci, kas padara dārgāku iespējamo naudas aizņemšanos un dod pieaugumu cenām rubļu izteiksmē importētajām precēm un pakalpojumiem, tai pašā laikā padarot lētākus vietējo ražotāju un pakalpojumu sniedzēju piedāvājumus. Un, papildus, te jāņem vērā arī jau oficiāli izskanējušais paziņojums, ka Krievija varētu pārskatīt naftas produktu pārdošanu par ASV dolāriem, liekot pircējiem norēķināties citās pasaules valūtās, tostarp, Krievijas rubļos. Un šāds apdraudējums no spēlētāja, kuram pieder aptuveni desmitā daļa kopējā pasaules naftas tirgus apjoma, ir vērtējams ļoti nopietni, it īpaši, ja, Krievijas gadījumā, neder tradicionālie “situācijas noregulējumi”, kā pret tiem, kuri gatavojas atteikties no jēlnaftas pārdošanas atsaistes no USD, kā mēs to skaidri redzējām Irākas un Lībijas gadījumos, jo atklāti iesaistīties militārā konfliktā ar Krieviju nav gatavs neviens.
Neskatoties uz dažādām sarežģītām ekonomiskajām “konstrukcijām”, reālajā dzīvē viss ir vienkārši – nafta un gāze nepieciešama tikai dažiem praktiskiem mērķiem – lai sildītos, kad ir auksti, lai pagatavotu ēdienu, lai darbinātu transportlīdzekļus un lai ražotu rūpniecības preces. Bet tas nozīmē to, ka naftas produktu galvenie tirdzniecības kanāli pārvietojas uz vietām, kur ir liela ražošanas un patērētāju koncentrācija. Un pēdējos 20 gados šie ražošanas un patērētāju centri ir acīmredzami pārvietojušies no Ziemeļamerikas un Eiropas uz Āziju. Tātad, nākamajā desmitgadē Āzijas lielrūpniekiem vajadzēs aizvien vairāk šāda veida resursu, bet Eiropai un Ziemeļamerikai – aizvien mazāk. Un šādā skatījumā Krievijai ir pat izdevīgas starptautiskās sankcijas, kas ļauj atteikties un nepildīt iepriekš noslēgtos piegāžu līgumus ar Rietumiem, pārceļot lielu daļu savu naftas produktu eksporta apjomu uz Āziju (galvenokārt, Ķīnu) jau iespējami tuvākajā laikā, paralēli izraisot mākslīgu šī produkta deficītu Eiropā, kā rezultātā noteikti pieaugs patēriņa cenas šī reģiona uzņēmējiem un iedzīvotājiem.
Vienā no pirmajām e-pasta vēstulēm, ko man atrakstīja studiju draugs no Maskavas, Krimas aneksijas laikā bija samērā loģisks secinājums: “Jebkurā gadījumā, tagad cietīs gan Eiropas, gan Krievijas “parastie” iedzīvotāji. Tikai Krievijā dzīvojošajiem ir vienkāršāk – mēs jau tūkstošiem gadu ilgā vēsturē esam iemācījušies ciest gandrīz bezgalīgi, bet eiropieši pēdējos 60 gadus ir dzīvojuši īpašā pārticībā un labklājībā, bet tagad kādu daļu no tā visa viņiem atņems! Vai maz viņi vairs māk kaut nedaudz ciest?” Baidos, ka lielai daļai Eiropas un ASV iedzīvotāju ir grūti iedomāties savu dzīvi savādāku, nekā tas bijis pēdējo 20 – 30 gadu laikā. Un kas notiks tālāk, ja šis abu pretstāvošo sistēmu “mēreno abpusējo sankciju” periods ieilgs uz pieciem – piecpadsmit gadiem, kad vairs lielākā daļa cilvēku attīstītajās valstīs nevarēs dzīvot tā, kā to bija paraduši līdz šim? “Dzelzs priekškars” sāk atkal nolaisties…