Lasīšanas laiks: 7 min
Rubriku “Mana vieta Valmierā” turpina Mikus Dubickis – eksperts studiju kvalitātes jautājumos, kurš sava darba gaitas Vidzemes Augstskolā uzsāka pavisam nesen, bet jau iemīlējis pastaigas ne vien Gaujas gleznainajos krastos, bet arī pilsētā, un par savu mīļāko vietu labprāt sauc savu darbavietu – Vidzemes Augstskolu.
Kura ir Jūsu mīļākā vieta Valmierā?
Vispār sanāk tā, ka šobrīd esmu atgriezies tuvāk pilsētai, kurā esmu dzimis un audzis – Smiltenei. Pastāvīgi Valmierā dzīvot sāku pavisam nesen, tāpēc ir grūti nosaukt vienu mīļāko vietu. Vasarā patīk iet uz “Pils ķēķa” pagalmu pusdienās, bet sirdij vistuvākās man ir augstskolas telpas, kur atrodos visbiežāk. Tas laikam tāpēc, ka patīk tas, ko daru.
Ar ko Valmiera atšķiras no citām Latvijas pilsētām?
Valmiera man noteikti asociējas ar augsni un attīstību.
Ne tikai dažādu rādītāju dēļ, bet kopumā. Man patīk, ka Valmierā ir ērti pārvietoties ar kājām – no viena pilsētas gala līdz otram var nokļūt vienā mirklī. Tas gan laikam tā šķiet tikai cilvēkam, kurš padzīvojis Rīgā – esmu novērojis, ka šeit iedzīvotāji bieži arī salīdzinoši īsus attālumus mēro ar auto. Gauja un Stāvo krastu Sajūtu parks – jā, tas ir kaut kas lielisks, kas nav nekur citur. Varbūt pat kļūs par mīļāko vietu Valmierā.
Kāds bija jūsu ceļš līdz Vidzemes Augstskolai?
Interesanti, ka pirms laba laika es gandrīz sāku studēt Vidzemes Augstskolā, taču tomēr uzsāku studijas Rīgā. Tagad, pēc gadiem, rektora Gata Krūmiņa aicināts, sāku darboties šeit, lai veidotu un stiprinātu kvalitātes vadības sistēmu un citus akadēmiskos aspektus. Ar Gati iepazināmies jau pirms gadiem septiņiem, kad kopā darbojāmies Latvijas studiju virzienu izvērtēšanas projektā. Nu, viņš jau nostiprinājies augstskolā un ievēlēts uz otro termiņu, saskatīja manas profesionālās iemaņas un pieredzi attiecīgajos jautājumos, ar kuriem es darbojos, un saprata, ka būšu labs papildinājums esošajam kolektīvam. Interesanti, ka uzreiz aicinājumam neatsaucos, taču viņa neatlaidības un citu apstākļu dēļ esmu šeit. Domāju, ka visi esam par to ļoti priecīgi. Esmu ļoti pateicīgs visiem kolēģiem par pieņemšanu kolektīvā un atbalstu.
Ar ko nodarbojāties pirms pievienošanās Vidzemes Augstskolas kolektīvam?
Tolaik, kad neuzsāku studijas ViA, es iestājos Rīgā studēt informācijas tehnoloģijas, taču nebija pienākušas Ziemassvētku brīvdienas, kad jau sakrāmēju visas mantas savā žigulī un sapratu, ka man nepieciešams rūpīgāk izvērtēt savu studiju izvēli. Pētot informāciju, uzzināju, ka studiju programmām ir pašnovērtējuma ziņojumi un sāku lasīt tos. Apmeklēju izstādi „Skola” un nostiprināju savu izvēli studēt mārketingu un reklāmu Rīgas Uzņēmējdarbības koledžā. Tuvojoties studiju noslēgumam, kas sakrita ar ekonomiskās krīzes laiku, bija skaidrs – studijas jāturpina bakalaura grāda iegūšanai. Mārketings arī ir tā joma, ko visvairāk esmu studējis un docējis kā pasniedzējs no 2014. gada.
Brīdī, kad uzsāku bakalaura studijas Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), es sāku vēl aktīvāk iesaistīties arī studentu organizācijās jeb studentu pārstāvniecībā. Faktiski uzreiz arī plānoju kandidēt uz RTU Studentu parlamenta valdes locekļa amatu vai uz Latvijas Studentu apvienības valdes locekļa amatu. Tajā brīdī Studentu apvienības prezidents mani uzrunāja vadīt finanšu virzienu. Tajā laikā studentu apvienība bija ar salīdzinoši nelieliem finanšu resursiem, visādi citādi trūcīgāka organizācija nekā Studentu parlaments RTU. Tomēr, tā bija nacionāla līmeņa organizācija. Arī tagad domāju, ka tā bija laba izvēle. Tajā laikā finanšu virziena vadītājs bija arī grāmatvedis, strādāja ar sponsoriem un iekasēja biedru naudas. Tolaik es panācu augstāko biedru naudas iekasēšanas procentu – tās caursišanas spējas apguvu procesa laikā (smejas). Pēc finanšu virziena vadīšanas nebiju plānojis turpināt darbību Studentu apvienībā, tomēr apstākļu sakritības dēļ kandidēju un mani ievēlēja akadēmiskā virziena vadītāja amatā. Pēc tam jau arī bija jākandidē par prezidentu. Parasti prezidenta vēlēšanās bija tikai viens kandidāts, vai divi. Bet tajā laikā bijām trīs, tāpēc bija doma, ka vēlēšanas notiks vairākās kārtās, bet nē – pirmajā kārtā mani ievēlēja. Tā arī bija tā platforma, kur sākās darbs ar studiju jautājumiem, ārējās kvalitātes novērtēšanas jautājumiem. Līdz ar to var teikt, ka studiju kvalitātes nodrošināšanā ceļš man sākās no otras puses, jo sāku ar studiju programmu, virzienu un augstākās izglītības institūciju gan Latvijā, gan ārzemēs kvalitātes novērtēšanu, nevis studiju kursu un programmu veidošanu. Kad tikko sāku vērtēt, tad pats īpaši daudz nesapratu, ko īsti es daru (smejas), bet darot un daudz lasot, apguvu ļoti daudz. Izpratne veidojās, gan piedaloties un pašam organizējot kvalitātes nodrošināšanas pasākumos Latvijā un strādājot kopā ar tā laika Eiropas universitāšu bijušajiem rektoriem novērtēšanas vizītēs ārvalstīs. Pēc tam pieredze turpinājās RTU, veicot Uzņēmējdarbības inženierijas un vadības institūta direktora vietnieka pienākumus studiju kvalitātes jautājumos un Latvijas nacionālās kvalitātes aģentūras akreditācijas komisijā. Paralēli līdz šim darbojos arī citās jomās, bet tas jau ir cits stāsts.
Kam jūs sava darba ikdienā pievēršat vislielāko uzmanību?
Man patīk ierasties uz sapulcēm un citām tikšanās reizēm laikā. Man patīk, ja mums ir zināms, par ko runājam, ir noteikts laiks. Tādējādi ražīgi šo laiku sapulcēs arī pavadām. Tā tas parasti ViA arī notiek.
Ja kāds prasa manu viedokli, viņam noteikti ir jāpadomā, vai viņš tiešām to grib dzirdēt.
Kā vadībzinātnes pārstāvis pārzinu dažādas organizācijas funkcionālās jomas un man bieži ir viedoklis, bet pats ar to cenšos neuzbāzties. Protams, iekšējās kvalitātes vadības sistēmas veidošana ir pietiekami liels izaicinājums, jo augstskolā ir izveidojusies sava, noteikta kultūra, kas arī lielā mērā ietekmē, to, kā kādas noteiktas lietas var paveikt. Protams, ka pozitīvais ir tas, ka šie sistēmas elementi lielākoties ir ļoti augstā līmenī. Viens no izaicinājumiem ir balanss starp centralizāciju un decentralizāciju, kas jāmēģina ieviest tā, lai kādam nešķistu kā apgrūtinājums, jo virsmērķis jau ir vieglāki un skaidrāki procesi visām iesaistītajām pusēm.
Vai ir kāda metode, kas palīdz saņemties sarežģītās situācijās?
Ja mēs kaut ko gribam mainīt, vai sākt darīt ko jaunu, mums vienmēr jābūt skaidrai motivācijai, kāpēc mēs to gribam.
Jaunieveduma vērtībai mūsu acīs ir jābūt lielākai, nekā tai vērtībai vai komfortam, kas mums ir šobrīd. Ja mēs to redzam, tad būtībā mēs šīs izmaiņas veicam vai sākam darīt jauno. Tāda ir cilvēka daba. Savukārt, ja ir runa par to, kad esam nonākuši kādā sarežģītā situācijā, tad es iedomājos to pašu sliktāko scenāriju, kas var būt. Parasti, kad mēs šo iedomājamies, saprotam, ka nav jau īstenībā tik traki – ir jāpieņem lietas, kuras vairs nevar mainīt. Kad šo iedomājoties, akmens no sirds nokrīt, lietas aiziet un risinās. Būtībā diezgan vienkārši. Citreiz tas ir jautājums par cilvēka uzstādītajām gaidām un ambīcijām, kas ir bijušas augstas, tāpēc grūti samierināties. Dažreiz vajag arī neko nedarīt un atvilkt elpu no ikdienas. Pretējā gadījumā organisms izdarīs to manā vietā, kas droši vien nav tas patīkamākais.
Kādi ir jūsu hobiji?
Nevarētu teikt, ka ļoti daudz nododos ārpusdarba aktivitātēm, taču tā noteikti ir sporta zāle, ritenis, nedaudz biškopība un cenšos ķert viļņus okeānā – to gan gribētos biežāk. Vai es jau minēju, ka, cik vien iespējams, cenšos pārvietoties kājām? Iešana ir lielisks veids kā sakārtot domas.
Kas jūs iedvesmo?
Laime ir plūsmā starp mūsu mērķiem jeb ambīcijām un prasmēm. Jāaug ambīcijām un jāaug prasmēm.
Grafiski attēlojot, tas būtu pa diagonāli virzīties uz augšu. Lejā, proti, pie nosacīti zemām zināšanām un prasmēm, mērķiem, esam apātijā. Tajā brīdī, kad mērķi un ambīcijas ir augstākas, par esošajām zināšanām un prasmēm, tad mums ir stress. Tās ir tās pārāk augstās gaidas. Protams, ka mērķiem un gaidām droši vien ir jābūt augstākiem par prasmēm, tāpēc ir jādomā, kā sasniegt atbilstošu prasmju līmeni. Ja mēs zinām šo Čikzentmihali modeli, ir daudz vienkāršāk vadīt savu dzīvi. Šī teorija arī ir tā, kas man palīdz grūtākos brīžos. Pēdējā laikā to ir mazāk, jo šo apzinoties, varbūt dažās jomās neesmu tik ambiciozs, piezemētāks, jo ir jādod dažkārt tām lietām sava virzība, sava gaita. Savukārt otra novirze no šīs laimes plūsmas ir tad, kad prasmes un zināšanas ir, esam kompetenti, bet mērķu un ambīciju nav. Mēs neizmantojam to savu potenciālu, mums ir garlaicīgi.
Pašrealizācija noteikti arī ir tas, kas iedvesmo.
Domāju, ka jāpateicas gan rektoram, gan visam institūcijas kolektīvam par šo doto iespēju veidot un pilnveidot esošo kvalitātes vadības sistēmu un daudzus citus ar to saistītos aspektus. Tā noteikti ir iespēja izveidot kaut ko paliekošu. Kā celtnieki, kas piedalījušies kādas ēkas vai tilta celtniecībā, pēc tam var braukt garām un priecāties. Domāju, ka šeit ir līdzīgi.
Kas ir jūsu šī brīža lielākā aktualitāte?
Ja neskaita ikdienas darbus, man šobrīd aktuāli ir pabeigt doktora disertāciju. Pētu inovāciju un tehnoloģijas pārnesi biznesa vadībā. Esmu beidzis pēdējo empīrisko datu ieguvi, un ir palikusi šo rezultātu analīze, interpretācija un novitāšu izstrāde. Tāda finiša astīte, kas ir pietiekami apjomīga, bet salīdzinājumā ar to, kas jau ir paveikts, pavisam nedaudz ir palicis.
Kāda ir Valmieras garša?
Zaļa un sulīga!