Lasīšanas laiks: 5 min
Bērnība – tā ir prieka un viegluma sajūta. Kļūstot pieaugušam, to vairs nevar atgūt, bet tai var pietuvināties un radīt to kādam citam. Laura Gerliņa ir bērnu pasākumu animators un vadītāja, kura ir iejuties vairākos multfilmu varoņu tēlos. Lai izklaidētu viesus, galvenokārt, bērnus – viņai ir nācies kļūt par zirnekļu cilvēku, Elzu, Karlsonu, Pepiju Garzeķi un citiem tēliem. Laura atzīst, ka pamazām arī pieņem piedāvājumus vadīt kāzas un dažus lielākus pasākumus, piemēram, pilsētu svētkus.
Pastāsti par to, kā tas sākas? Pavisam nejauši jeb jau bērnībā bija skaidrs, ka nodarbosies ar ballīšu vadīšanu?
Pirmā ballīte bija pirms nepilniem sešiem gadiem, pēc pirmā bērna piedzimšanas. Pirms tam strādāju bērnudārzā par virtuves darbinieku. Piedzimstot bērnam, izmainījās prioritātes. Varētu teikt, ka sastapu īstos cilvēkus. Tad arī aizgāju novadīt pirmo ballīti. Laura joprojām atceras kāda tā bija. Tas esot bijis milzīgs notikums – ar trīcošām rokām, ar iestudētu tekstu, viss bija pierakstīts. Un tālāk cilvēki paši viens otram nodeva ziņu par to, ka es esot ļoti laba vadītāja. Tad sekoja jau viena ballīte nedēļā, pēc tam divas, un arī piesaistīšanās laiprieks.lv. komandai. Īsi un kodolīgi – tas ir uzņēmums, kas nodrošina bērniem prieku.
Kā Tu nonāci Valmierā, jo zinu, ka neesi vietējā, Tu nāc no maza ciemata Valkas pusē – Omuļi?
Valmierā ieprecējos. Valmiera bija tā pilsēta, kas tajā laikā visus vilināja. Tas notika nejauši. Mīlestība. Reizēm es priecājos, ka darba dēļ varu doties kaut kur citur, ārpus šīs pilsētas, bet dzīvot es varu iztēloties tikai šeit.
Šobrīd jau droši vien nevadi pasākumus, ņemot vērā to, ka esi mammas pienākumos otram nesen dzimušajam bērniņam?
Es vadu! Domāju, ka iešu bērnu kopšanas atvaļinājumā, bet nē…Es vadīju pasākumus pat devītajā mēnesī. Ne tikai Valmierā, bet braucām arī uz Rīgu, VEF kultūras pili…Pa visu Latviju. Es nespēju atteikt, jo tas joprojām man patīk.
Kuram Tev būtu jāpateicas? Tev ir bijis kāds mentors, kas Tevi ir virzījis jeb Tu pati?
Viss ir manas pašas, neviens nav neko mācījis. Bet jāsaka paldies Gunai Zālītei, laiprieks.lv īpašniecei, kura mani virzīja, tā, lai iegūtu klientus. Attīstoties tam, ko es daru, palēnām tika veidoti, šūti kostīmi. Šīs idejas palīdz īstenot “Darbnīca Brīvdiena”.
Sarunas laikā dzīves priecīgā divu bērnu māmiņa atklāj, ka nodarbojās arī ar fotografēšanu. Viņa atzīst, ka nejūtot konkurenci, jo tas vairāk ir hobijs, nevis pamatdarbs. Tas notiek dabīgi, iespējams, ka mani izvēlās, jo es neprasu lielu samaksu.
Kādi vēl Tev ir hobiji? Kas tāds par, ko citi zina mazāk?
Es darbojos ar koku. Mans tētis nodarbojās ar galdniecības darbiem. Pirms pāris gadiem viņš nomira, un es aizgāju viņa pēdās, taisot koka norādes mājām, namiem. Tā reizē arī ir saikne ar tēvu.
Kā Tev šķiet, noteikti, ka esi novērojusi – cilvēki ir gatavi svinēt svētkus, par to kādam maksājot?
Es esmu patīkami pārsteigta par to, ka cilvēkiem ir finansiālās iespējas nolīgt animatoru un rīkot svinības. It īpaši bērnu ballītēm nav žēl. Cilvēki ir gatavi tērēt svētkiem diezgan lielas summas.
Klausoties Lauras stāstījumu par viņas darbu, ir skaidrs, ka tam ir nepieciešama nemitīga enerģija, prieks un dzirksts. Mēnesī tiek novadīti ne mazāk kā 10 pasākumi. Vienas dienas rekords ir bijis 4 ballītes dažādās Valmieras vietās. Nereti cilvēki nogurst no darba, ja slodze ir ļoti liela. Arī tad, ja darbs ir hobijs. Laura pārliecināja par to, ka viņu darbs nenogurdina emocionāli, drīzāk uzlādē. Nav vispār bijusi tāda sajūta, ka esmu nogurusi un man tas tik ļoti vairs nepatīk.
Kādas amizantas situācijas Tev ir atgadījušās? Ir bijuši kādi pārpratumi – vairākās ballītēs ir vieni un tie paši bērni?
Jā, bet bērni ir gatavi darīt lietas atkārtoti. Situācija – ir bijis tā, ka es atpazīsti bērnus pasākumā. Viņi nāk man klāt un saka – zini, pie manis ballītē bija zirnekļa cilvēks, pie manis bija brīnišķīgā Elza…Un es apzinos, ka es esmu bijusi tajos tēlos. Interesanti, ka viņi to neapzinās. Vēl man ir tāds brūns koferis, ko es parasti ņemu līdz, salieku nepieciešamās lietas. Bērni ir jautājuši kādēļ gan Karlsonam, gan klaunam, gan lācim ir vienādi koferi? Tā ir bijis vairākas reizes.
Kā Tu uz to reaģē?
Attaisnojos ar to, ka atradu mežā. Vai arī ar to, ka mēs draudzējamies un pasveicināšu no tevis.
Daudz bērnus vienlaicīgi noteikti ir grūti savaldīt, Tev ir kādi knifiņi kā bērnus nomierināt?
Rīkot sacensības bērniem. Ieteiktu nevis komandēt, bet ieteiktu darbiņu padarīt caur spēli, sacensībām. Piemēram, lai parāda prasmes, ātrumu – kurš vairāk vai ātrāk kaut ko salasīs?
Kā Tu pati gatavojies, lai iejustos kādā tēlā? Kurš visvairāk līdzinās Tev pašai?
Saturiski ir jāzina. Bērni jau zina no galvas….Viņi mēdz uzdot specifiskus jautājumus par tēliem. Citreiz ir otrādāk – bērni nezina, un es viņiem pasniedzu kādu tēlu. Vecāki ir stāstījuši, ka pēc tam viņi izrāda pastiprinātu interesi. Man patīk visi tie, kas jokojās. Karlsons ir īstais! Man ļoti patīk muļķīgais tēls, ja var nemācēt skaitīt, lasīt un krāsas neatpazīt.
Tā kā bieži saskaries ar bērniem, kas viņiem pietrūkst tāds, kā bija Tavā bērnībā?
Nekas jau daudz no mūsu bērnības nav palicis! Esmu novērojusi, ka bērni ir savu vecāku spogulis – ja vecāki sēž telefonos, to dara arī bērni. Mums nebija izklaidētāju – paši izklaidējām sevi. Mūsu iecienītākā spēle bija kļūt pieaugušiem. Manuprāt, mūs mazāk kāds pieskatīja un mazāk kaut ko teica priekšā.
Sarunājoties ar Lauru Gerliņu, ir pavisam vienkārši saprast kāds ir viņas moto, to arī atzīst pati. Viņai patīk bērni. Bērni ir forši – viņiem viss patīk, viņi ir atraktīvi. Viņas panākumu atslēga ir tas, ka peļņu uzskata par otršķirīgu, svarīgāks ir gandarījums pēc padarītā. Pavisam vienkārši – lai ir brīva sajūta un forši!