Lasīšanas laiks: 3 min
Pilsētas izaugsmei un attīstībai liela nozīme bijusi tiltiem. Tilts ne vien veic konkrētu funkciju pilsētas vidē, tas ir arī simbols, kas savieno, kas veicina satikšanos, viesmīlību un atvērtību.
Mazsalacai pieder divi lielākie tilti pār Salacu. Ar 1868.gadu datējams kāda posma noslēgums – beidzas prāmja pārceltuves laiks, jo pār Salacu tiek celts pirmais tilts. Tā galā miesta pusē ierīko “zastavu” – tilta sarga un muitnieka mājiņu. 1987.gada 17.jūnija laikrakstā “Liesma” vēsturnieks L.Liepnieks rakstījis, ka viens no vecajiem mazsalaciešiem Artūrs Upe atceras, ka viņa bērnībā tilta sargs vis katram braucējam nav cēlis “šlagbomi”, bet nogaidījis, lai Sniedzēna kalna pakājē sabrauc vairāki un tikai tad gājis tilta naudu iekasēt. Tiem, kuri no miesta izbraukuši, tilta nauda – 2 kapeikas – nav bijusi jāmaksā.
1919.gada 1.februārī Reinis Cukurs “Mazsalacas pagasta hronikā” rakstīja: “Igauņiem izdodas lieliniekus padzīt arī no Mazsalacas pagasta un pilsētas. Sargādami aizmuguri, saspridzina un nodedzina pilsētiņā tiltu pār Salacu.” 11 gadus pār Salacu ved pagaidu tilts. 1930.gadā Latvijas valdība piešķir līdzekļus jauna tilta celtniecībai. 1930.gada 5.oktobrī laikraksta “Pēdējā brīdī” 226.numurā rakstīts, ka pār Salacu atklāj jauno tiltu.
1930.gada 19.martā Heraldikas komitejas otrajā sēdē, izskatot iesūtītos pilsētu ģerboņus, ar lielākiem vai mazākiem grozījumiem atzina par pieņemamu Mazsalacas pilsētas projektu – stilizētu tiltu pāri upei, ģerboņa krāsas – melns un sudrabs. “iesūtot šādu projektu, Mazsalaca vēlējusies saistīt iedzīvotāju atmiņas pie sena Salacas tilta, un, tā kā šis projekts bija vienīgais, kas atbilda visām heraldikas prasībām, tad to pieņēma gandrīz bez grozījumiem” (Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis, Nr.381, 21.03.1930.).
Laika gaitā tilts remontēts un pārbūvēts, bet vēl aizvien tas ir nozīmīgākais tilts pilsētā.
Otrs lielākais tilts pār Salacu ir dzelzceļa tilts. 1936.gada martā inženiera L.Neiburga firma uzsāka dzelzceļa tilta būvi pār Salacu, kuru atklāja 1937.gada 9.oktobrī līdz ar dzelzceļa satiksmi starp Rīgu – Aloju – Mazsalacu. Tilts pacēlās 16 m virs Salacas, tā platums bija 6,6 m, garums 50 m. Celtniecībā izmantoja tikai Latvijas valstī ražotus materiālus, būve demonstrēja tā laika celtniecības tehniku un inženieru meistarību. Svinīgajā dzelzceļa satiksmes atklāšanā pilsētas galva N.Daugulis uzsvēris, ka piepildījies mazsalaciešu un apkārtnes iedzīvotāju sengaidītais sapnis – ērtāka un ātrāka satiksme ar galvaspilsētu Rīgu. Skaistais Ziemeļlatvijas apvidus iegūs jaunu ierosmi un iespēju pacelt savu materiālo un garīgo kultūru.
1944.gadā vācu karaspēks atkāpjoties dzelzceļa tiltu uzspridzināja. 31 gadu Salacā gulēja milzīgi betona bluķi. 1975.gadā sākās jauna dzelzceļa tilta būvniecība. Mazsalacas ilggadējā Izpildu komitejas priekšsēdētāja Ruta Lūse savās atmiņās 2012.gadā par 1977.gada 22.maiju rakstījusi: “Saulaina, pavasarīga svētdienas pēcpusdiena. Ļaudis dodas pāri tirgus laukumam, nāk pa ceļu no vidusskolas puses. Brauc vieglās automašīnas. Tūlīt pienāks vilciens no Rīgas. Beidzot dzelzceļa līnija Rīga – Rūjiena atjaunota! Pie stacijas sapulcējušies krietns pūlis ļaužu. Varbūt ne mazāk kā 1937.gada 9.oktobrī, kad dzelzceļa līniju atklāja pirmo reizi. 1981.gada 18.jūlijā vilciens brauc līdz Igaunijas PSR pilsētai Meizakilai, vēlāk līdz Pērnavai un Tallinai.”
1996.gada rudenī vilciena kustība tika likvidēta, bet tilts paliek un ir Mazsalacas pilsētas vides sastāvdaļa.