Lasīšanas laiks: 3 min
Ceturtdien, 15.februārī, Valmieras Integrētajā bibliotēkā viesojās rakstnieks Arno Jundze ar savu grāmatu “Sarkanais dzīvsudrabs”. Tas ir hronoloģiski pēdējais darbs vēstures grāmatu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, kuru savulaik ierosinājusi veidot rakstniece Gundega Repše pēc tāda paša nosaukuma stāstu krājuma.
Lai arī grāmata ir diezgan pabieza, tā raiti lasās gan notikumu, gan rakstnieka tēlainās valodas dēļ. Ne uz mirkli neatslābst interese, visu laiku lasītājs tiek turēts spriedzē, jo gribas uzzināt grāmatas varoņu tālākās gaitas, bet varoņu šajā romānā ir daudz: mediķe Žanete, Artūrs, kas mistiski pazūd Jaungada naktī, vienkārša lauku sieviņa Zelma ar savu brūnaļu Madaru, mežabrālis Juris, biznesmenis Laimonis… Lai arī sākumā katra tēla stāsts ir it kā pats par sevi, vēlāk daudzi grāmatas varoņi satiekas dažādos dzīves krustceļos. Tikšanās laikā Arno Jundze pastāstīja, ka sākumā izveidojis tēlu galeriju, lai parādītu, kas ir tie “mēs”, tātad romānā bija jābūt vīriešiem un sievietēm, bērniem, jauniešiem, pusmūža un vecākā gadagājuma cilvēkiem, kā arī jāparāda dzīve gan Rīgā, gan mazākās pilsētās un laukos.
Rakstnieka grāmatas netop no zila gaisa, daži varoņu prototipi ir nākuši arī no rakstnieka ģimenes un darbavietas, bet daudzi romānā aprakstītie fakti patiešām ir reāli notikumi. Piemēram, romānā aprakstītā Dzidra un māsa Spulga ir rakstnieka vecmāmiņa un viņas māsa, 60.gados Piebalgas pusē patiešām ir atradies mežabrālis, kas romānā pārtapis par Juri, bet ala, kurā viņš dzīvojis, attēlota no Gunta Eniņa aprakstiem un atradumiem. Arhivāra tēls salipināts no detaļām, vērojot savus pasniedzējus un literatūras zinātniekus, bet gotiņa Arno bērnībā patiešām bijusi ļoti mīļa, un tā tapusi Zelma ar savu Madaru. Arī sarkanais dzīvsudrabs nav nekāds fantastikas elements, ar to padomju armijā patiešām notikušas spekulācijas, savukārt par klīnisko laimi rakstniekam pastāstījis psihiatrs Arkādijs Pancs.
Romānu neveido viena sižeta līnija, notikumu ir daudz un tie ataino visdažādākās dzīves sfēras desmit gadu griezumā – grāmata sākas ar 1989.gada 31.decembri un noslēdzas 1999.gada 31.decembrī. Pēdējā grāmatas nodaļā “Trejdeviņi” Dzidras stāstā ir arī pamatojums mūsu mūžīgajam steigai un laika trūkumam – “Runā taču, ka, sasniedzot trejdeviņus, laiks paātrinoties.” Izņemot jaunāko paaudzi, lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju šī desmitgade ir uz savas ādas piedzīvotā vēsture, kad Latvijā valdīja juku laiki, kad biedri kļuva par kungiem, kad pāri robežai tika vesti džinsi, košļenes un lietoti datori, darbojās reketieri un čekas aģenti, tika pārdzīvots barikāžu laiks un iegūta brīvība.
Kā atzina Arno Jundze, tas, kas notika politikā 90.gados, tas notika ar mums visiem, mūsdienās tā vairs nav, jo tauta ir stipri attālināta no procesiem, kas notiek “tur augšā”.
Rakstnieks stāstīja arī par to, kā izveidojis tabulu ar svarīgākajiem notikumiem, kas un kurā gadā noticis. Katra grāmatas varoņa personīgais stāsts sākas ar kādu svarīgu dokumentālu citātu no tā laika Latvijas ekonomiskās vai politiskās dzīves – tiek nodibināta Latvijas Banka, Stučka tiek pārdēvēta par Aizkraukli, Rīgā nojauc Ļeņina pieminekli, Latvija pievienojas Starptautiskajam Valūtas fondam, ēterā sāk skanēt SWH, nogrimst prāmis Estonia, tiek nodibināta aviokompānija air Baltic, Latvijā tiek izpildīts pēdējais nāvessods, sāk piedāvāt mobilo sakaru pakalpojumus, tiek ieviests eiro…
“Sarkanais dzīvsudrabs” tapis četru gadu laikā, rakstnieks strādājis ļoti disciplinēti, pēc plāna. Viņš atzīstas, ka romānu nācies krietni saīsināt, jo sākuma variantā tas bijis trīsreiz biezāks, bet tad pats sev uzdevis jautājumus – kas tik biezu grāmatu gribēs lasīt un kas tik dārgu varēs nopirkt?
Interesanti, ka rakstnieks pamīšus vienlaicīgi strādā pie 4-5 darbiem, arī pašlaik ir iesākta gan bērnu grāmata, gan scenārijs filmai un citi darbi.
Pēc rakstnieka domām, literatūrai ir divi uzdevumi – tai vai nu pēc grūta darba jāizklaidē lasītāji vai arī jāveicina cilvēku domāšana. “Sarkanais dzīvsudrabs” pieder otrajai daļai. Arno Jundze vēlētos, lai šī grāmata kļūtu par visas ģimenes romānu, kuru izlasot, cilvēki atcerētos 90.gadu vēsturi savā ģimenē, domātu, dalītos savās atmiņās un izjūtās.