Lasīšanas laiks: 2 min
Valmieras Integrētās bibliotēkas 10.dzimšanas dienā, 20.novembrī, bija padomāts par dažādām gaumēm, vecumiem un interesēm. Kamēr Bērnu apkalpošanas nodaļā mazākie klausījās koncertu, nodevās celtniecības darbiem un citām aktivitātēm, pieaugušie otrajā stāvā varēja piedalīties lekcijā „Ceļā uz vienkāršību”. To vadīja bijusī rūjieniete, interjera dizainere un trīs bērnu māmiņa Ilze Baltruka. Kopā ar vīru Ati viņiem ir arī blogs „Istaba tev un man”.
Nevarētu teikt, ka Ilze atklāja jaunu pasaules brīnumu, taču lika aizdomāties par to, cik daudz mēs esam atkarīgi no mantām, kā un kur tās izvietojam savā dzīvoklī, no kā varam atteikties.
Latviešiem atstātais vēsturiskais mantojums saistās ne tikai ar dzīves telpu un mazajiem dzīvoklīšiem, tas ir arī taupīgais mantojums, kad daudzas paaudzes ir uzaugušas apstākļos, kad neko nevarēja nopirkt vai varēja dabūt tikai „pa blatu”. Daudzi sakrāja ne tikai sev, bet arī bērniem un bērnu bērniem, tā apaugot ar piekrautiem palagu un dvieļu skapjiem, katliem un bļodiņām. Ja šo mantu joprojām ir daudz, šauros dzīvokļos Ilze iesaka izmantot vertikālo principu – izveidot plauktus līdz griestiem, izmantot brīvo telpu virs logiem un durvīm.
Mūsdienās, ja vien atļauj budžets, viss ir pieejams, taču atstātais mantojums palicis galvā. Mediji, veikalu politika, sabiedrība kultivē patēriņa kultūru – cilvēks ir vērtīgs, ja ir spējīgs nopirkt jaunu iPhonu, jaunākā modeļa mašīnu, „krutu” telefonu un dzīvokli. Cilvēka smadzenes (un arī maki) tukšojas akciju laikā, ceļojumos, pērkot nevajadzīgus suvenīrus. Daudz kas vairs netiek labots, jo vieglāk ir nopirkt jaunu. Medijos gandrīz tiek izsmietas prominentas personas, kas atļaujas uzvilkt vienu un to pašu apģērbu dažādos pasākumos vairākas reizes. Bet ikvienam būtu svarīgi apzināties, ka cilvēks pats ir vērtība. Saistībā ar šo domu Ilze ieteica izlasīt amerikāņu rakstnieka Maksa Lukeido grāmatiņu „Tu esi mans”. Šis stāsts gan domāts jaunākā skolas vecuma bērniem, taču noderēs arī pieaugušajiem.
Vēl labs Ilzes ieteikums ir samazināt „gribamlisti” un naudu novirzīt kādam konkrētam lielākam mērķim, piemēram, nepirkt bērniem divdesmito plastmasas mašīnīti vai sev kārtējo akcijas „lupatu”, bet nolikt šo naudu divritenim vai kādam citam vērtīgākam pirkumam.
Jautājumi par mantu kultu un patēriņu kļūst arvien aktuālāki, jo beidzot cilvēki sāk aizdomāties, cik daudz lieka un nevajadzīga tiek nopirkts un izmests, taču, kā atzina Ilze, MĒS NEKO NEIZMETAM, MĒS ATKRITUMUS IEMETAM ŪDENĪ, ZEMĒ, GAISĀ!