Lasīšanas laiks: 8 min
Viens no populārā televīzijas šova “X-faktors” spēcīgākajiem dalībniekiem ir 24 gadus vecais ARTURS GRUZDIŅŠ. Nu jau piecus gadus viņš dzīvo un strādā Valmierā, taču joprojām sevi uzskata par rūjienieti, kur pagājusi viņa bērnība un skolas gadi. Rūjienā arī sākusies Artura mūziķa karjera.
Kas īpašs ir tieši Rūjienai?
Grūti ir pierādīt, ka tava vieta ir vislabākā, bet droši vien to nevajag darīt. Rūjiena vienkārši ir skaista mazpilsēta, kas kļūst arvien skaistāka un sakoptāka. Es labprāt tur joprojām dzīvotu, taču Valmiera piedāvā plašākas iespējas, tā atrodas optimālā vietā – pa vidu starp Rūjienu un Rīgu.
Vai bieži dodies uz Rūjienu?
Saikne nav pārtrūkusi, taču agrāk sanāca biežāk aizbraukt. Ik pāris dienas notika grupas mēģinājumi. Arī brīvdienās aizbraucu. Tagad aizņemtības dēļ sanāk retāk.
Kā nokļuvi Vidzemes televīzijā?
Kad bija jāizlemj, ko darīt pēc 9.klases, vecāmamma mēģināja pielauz mani iet mācīties par automehāniķi, jo tas dzīvē noderēšot. Tomēr es paliku Rūjienā un pabeidzu vidusskolu. Sava loma bija tam, ka arī lielākā daļa draugu palika “videnē”. Kad pabeidzu vidusskolu, bija jāatbild uz lielo dzīves jautājumu, ko gribu darīt tālāk dzīvē. Taču man atbildes tobrīd nebija. Mans brālēns, Vidzemes televīzijas vadītājs Ingemārs Vekteris, piedāvāja atjaunot Rūjienas televīzijas darbību, izveidojot Vidzemes televīzijas filiāli. Savulaik Rūjienā bija spēcīga televīzija, tajā darbojās pašlaik tādi populāri mediju cilvēki, kā Ivars Zviedris un Inga Spriņģe. Es piekritu, nezinādams, kas mani sagaida. Nekad mūžā nebiju filmējis, intervējis, montējis, zvanījis nepazīstamiem cilvēkiem. Vispirms pavadīju praksē mēnesi Vidzemes televīzijā un “Hansamedia” Rīgā. Ar Rūjienas domes atbalstu tika iegādāta tehnika, un es sāku darboties. Biju “cilvēks-orķestris”, filmēju un intervēju pats. Lai gan televīzija vienlaikus skaitījās arī kā bāze interešu izglītības pulciņam skolēniem, piesaistīt jauniešus bija grūti. Divas skolnieces palīdzēja man veidot saturu. Tādā veidā es darbojos trīs mēnešus, mēģinot saražot līdz pat pieciem sižetiem nedēļā, taču mazpilsētā to izdarīt ir teju neiespējami. Vidzemes televīzijā atbrīvojās operatora vakance, un es sāku strādāt Valmierā. Kopš tā laika pagājuši jau gandrīz pieci gadi.
Kādi ir bijuši spilgtākie momenti televīzijā?
Viss pavadītais laiks ir spilgts. Tā bija brīnišķīga iespēja iepazīt Latviju un arī redzēt kaut ko no Eiropas. Esmu bijis ļoti daudzās vietās un pasākumos. Man ir bijusi iespēja runāt ar pazīstamām personībām. Taču ne mazāk prieku guvu, satiekoties ar “parastajiem” cilvēkiem laukos, kuri sniedza daudz vērtīgas atziņas dzīvei.
Kad sāki muzicēt?
Pirmā pieredze bija trīs gadu vecumā, kad piedalījos dziedāšanas konkursā “Cālis 1995” Rūjienā, kur ieguvu pirmo vietu. Pēc tam dziedāju skolas korī, lai gan sākumā mani izbrāķēja. Rūjienā sākumskola un vidusskola atradās dažādās ēkās. Kora mēģinājumi notika vidusskolā, un tas man bija kas īpašs – man, mazajam ķiparam, bija iespēja dziedāt kopā ar lielajiem puišiem. Bet pats galvenais kora dzīvē bija gājiens no vienas uz skolas uz otru. Esmu arī mācījies mūzikas skolā trīs gadus, vairāk “neizvilku”. Apguvu vijoļspēli, bet man grūti gāja. Klupšanas akmens bija solfedžo, taču mācības mūzikas skolā izbeidzās cita iemesla dēļ. Reiz ceļā no skolas uz mājām vijole izkrita no futrāļa un es pārbraucu tai pāri ar savu BMX riteni. Taču bez mūzikas es nevarēju iztikt, jo man ir ļoti muzikāla ģimene. Mamma, tētis, vecāmamma ir lieli dziedātāji, vectēvs bija vijolnieks. Mamma man sāka mācīt ģitāras spēli, uzzīmēja uz lapiņas, kā jāliek pirksti uz stīgām akordiem. Pēc tam turpināju mācīties pašmācības ceļā. Vidusskolā spēlēju orķestrī tenorsaksofonu un altsaksofonu, kā arī muzicēju skolas ansamblī “Atestāts”, ko vadīja lieliskais skolotājs Kaspars Berklāvs. Sezonas sākumā bija tika liela konkurence un ģitāristiem, tādēļ nolēmu pieteikties spēlēt basģitāru. Mani paņēma un tā es muzicēju līdz 12.klasei. Pamazām arī sāku dziedāt, un man uzticēja arvien vairāk dziesmas. Savukārt mājās vienatnē, klausoties savus mīļākos izpildītājus, es mēģināju viņus atdarināt un dziedāt, cenšoties saprast, ko viņi bļauj, kā viņi to metālu dabū ārā no sevis. Bija reizes, kad nobļāvos tā, ka nevarēju parunāt kādu laiku. Man iecienītākā grupa bija un joprojām ir “Linkin Park”. Iedvesmojoties tieši no šīs grupas, neapzināti un apzināti es virzos uz savu mērķi mūzikā.
Vai ģimene Tevi mudināja kļūt par mūziķi?
Ne jā, ne nē. Viņi vienkārši atbalstīja to, ko es vēlējos darīt. Viņi dzirdēja, kā es noaurojos, bet neko sliktu neteica. Vecāki gan jautāja par dažām lietām, vai to vajadzētu darīt, piemēram, par tuneļiem ausīs un tetovējumu, ko uztaisīju sev, izmantojot parasto tinti, adatu un diegu, taču neko neaizliedza.
Kā izveidojās Tava tagadējā grupa “Refleksija”?
Grupu izveidoju kopā citiem Rūjienas čaļiem 2015.gada 18.novembrī. Datums nebija izvēlēts nejauši. Jau 9.klasē uzrakstīju dziesmu “Patriots”, kuru sen vēlējos ierakstīt studijā. Pienāca kārtējais novembris un kopīgi nolēmām beidzot to izdarīt. Dziesmu izdevām tieši 18.novembrī, ko uzskatām par grupas izveidošanas dienu.
Mēs spēlējam hārdroku. Šajā žanrā ir diezgan grūti izpausties Latvijā, jo nav liela auditorija un ir maz vietas, kur uzstāties. Tomēr ir klubi un bāri, kas dod iespēju muzicēt arī mums, piemēram “Tautas harmonijas centrs” Valmierā, “Melno Cepurīšu Balerija” Jelgavā un citi. Jaunajām grupām ir jāsāk spēlēt uz mazajām skatuvēm un jāgūst pieredze, taču nevar visu mūžu palikt šajā līmenī, jo tas nozīmē, ka nav attīstības. Viens no lielākajiem pasākumiem, kuros esam piedalījušies, ir festivāls “Summer Sound”. Tur mums bija iespēja spēlēt uz radio SWH skatuves, pateicoties uzvarai raidījuma “Priekšnams” aptaujā. Šogad arī piedalījāmies festivālā “Rockin’ Liepāja”. Manuprāt, divos gados sasniegts nav ne daudz, ne maz. Galvenais ir attīstīties, un tam ir nepieciešama skatuve. Mājās jau parasti visu var nospēlēt un nodziedāt, bet uz skatuves sāk jukt notis un balss skanēt “šķībi”. Tāpēc ir vajadzīga skatuves pieredze, lai mācītos tikt galā ar stresu. Pašlaik gan grupas darbībā ir neliela pauze, jo esmu pilnībā aizņemts “X-faktorā”.
Kas pamudināja pieteikties dalībai “X-faktorā”?
Pats nebija domājis darīt, pamudināja grupas čaļi. Vispirms ģitārists Uldis Rusmanis atsūtīja pieteikuma formu un jautāja, vai esmu jau pieteicies, bet es atbildēju, ka man nav tādu spēju un talanta, lai tur tiktu. Pēc tam pārējie grupas biedri atgādināja, ka jāpiesakās. Beidzot pieteicos un devos uz atlasi Valmierā, daudz negatavojoties. Biju plānojis dziedāt Raimonda Paula dziesmu “Rudens ogle”, taču dzirdēju, kā viena meitene pirms manis dziedāja The Cranberries dziesmu “Zombie”. Nodomāju, ka šī ir labāka. Aizgāju uz mašīnu un ātri izmēģināju, vai varu nodziedāt. To pašu dziesmu arī izpildīju televīzijā pirmajā kārtā, tikai tad jau biju vārdus kārtīgi iemācījies un labāk sagatavojies.
Tevi uzskata par vienu no favorītiem. Kā pats vērtē savu sniegumus un izaugsmi šovā?
Esmu pārsteigts par šādu vērtējumu. Es joprojām nejūtos tiks spēcīgs, lai tur būtu. Šovā piedalās apbrīnojami talantīgi un spējīgi jaunieši. Izaugsme gan nenoliedzami ir. Vairs nav bailes kāpt uz skatuves. Es jau spēju sevi iekšēji nomierināt. Pirmās reizes bija vājprātīgs stress. Bija jāgaida sava kārta vairākas stundas, neviens nebrīdināja, cikos varēšu uzstāties. Tas bija diezgan mokoši. Protams, neliela pieredze jau man ir. Vēl lielāks stress bija pirms pirmā “Refleksijas” koncerta Rīgā, kad es domāju, kāpēc mēs vispār izveidojām grupu un kaut viss ātrāk beigtos.
Ar katru raidījumu uzdevumu grūtības pakāpe pieaug. Dziedāšana ir tikai daļa no uzdevuma. Ir jāatceras, kurās kamerās ir jāskatās, jo viss jau ir saprogrammēts iepriekš. Pēdējā priekšnesumā bija ietverti deju soļi un akrobātikas elementi. Šovs ir milzīga skola, kas daudz ko iemāca. Tā sniedz plašāku skatījumu uz lietām.
Kā notiek gatavošanās process?
Pirmkārt, tas ir darbs mājās. Ir jāiemācās dziesma un jāatrod to sevī. Visgrūtāk to bija izdarīt ar pirmo tiešraides dziesmu “Mad World”. Visu nedēļu es meklēju sevī šīs dziesmas raksturu. Tas vienmēr ir risks izvēlēties iepriekš nedziedātu dziesmu, jo nezini, kā tev tā skanēs. Pēc tam seko darbs ar vokālo pedagogu. Tāpat ikvienam priekšnesumam tiek gatavota horeogrāfija. Lai to visu apgūtu, katru dienu notiek mēģinājumi.
Kādi ir Tavi nākotnes plāni pēc šova noslēguma?
Es vēlos kļūt par profesionālu mūziķi, un jau pašlaik mani plāni sāk īstenoties. Es nekad neesmu vēlējies muzicēt kā solo mākslinieks tikai zem sava vārda. Man ir svarīgi darboties grupā, jo tas ir spēks – viens par visiem, visi par vienu. Liekot kopā vairāku cilvēku domas, var radīt fantastiskas idejas. Mans sapnis ir uzstāties uz pasaulē lielākajām skatuvēm kopā ar grupām, kas ir mūsu elki, piemēram, “Linkin Park”.
Vai panākumi “X-faktorā” Tevi iedvesmoja pilnībā pievērsties mūzikai?
Ceļš sākās ar grupas izveidošanu, taču bez dalības šovā es diez vai sadūšotos pilnībā aiziet no televīzijas un pievērsties mūzikai. Šovs ir nosacīti vieglāks ceļš, jo popularitāte palīdz atvērt daudzas durvis. Taču šis tāpat nav vienkāršs ceļš, jo atbildība ir vēl lielāka. Tagad visi no manis kaut ko sagaida. Katram ir idejas, ko es varētu darīt. Daudzi gaida smago roku, un es apsolu, ka tas būs, bet līdz tam ir jānonāk caur smagu darbu un plašāku pieredzi.
Vai jūti atbalstu no apkārtējiem?
Jā, man raksta daudzi pazīstami un arī nezināmi cilvēki, kas atbalsta mani un uzmundrina. Patīkami bija arī saņemt pozitīvu vērtējumu no vairākiem Latvijā atzītiem mūziķiem. Tas dod man enerģiju visai nedēļai, jo mēģinājumu process ir saspringts un nogurdinošs. Man gan ir paveicies, ka lielākā daļa komentāru ir pozitīvi. Ja vairāk būtu sliktas atsauksmes, arī tā būtu sava skola, kā tikt galā un nezaudēt pašapziņu.
Rodas sajūta , ka Valmiera grib piedēvēt Arturu sev! Ārprāts viņš tak tagad tikpat kā valmieriets ! Kapēc piemin visur Rūjienu!!! Dirsā līdēji !