Lasīšanas laiks: 5 min
Pēdējos gados par arvien populārāku atpūtas vietu valmieriešiem un Valmieras viesiem kļuvusi kultūras pasākumu norises vieta Beverīnas novadā – Siltumnīca. Lai noskaidrotu, kas palīdzējis Siltumnīcai straujajā izaugsmē un kā ir būt jaunam uzņēmējam laukos, portāls “Valmieras Ziņas” devās uz sarunu pie viena no vietas saimniekiem – Paula Jēgera.
Kā radās ideja par Siltumnīcu?
Ideja radās domājot par kādu kultūras un atpūtas vietu Valmieras pusē, jo mums bija sajūta, ka te tomēr kaut kas pietrūkst. Agrāk dažādus koncertus un pasākumus rīkoja mūsu mamma, Līga Mergina, tad nu gribējām turpināt viņas iesākto. Mēs visa ģimene esam tādi radoši. Loģiski, ka nākamais solis bija meklēt vietu, kur to visu organizēt. Plānojot un domājot, atdūrāmies pret telpu, kas mums bija tepat pie mājas – vecu siltumnīcu, kurā vectēvs bija iestādījis vīnogas. Mēs šajā vietā saskatījām potenciālu, un tā pamazām viss sākās.
Kā noritēja ēkas atjaunošana?
Tas bija sarežģīts, bet interesants darbs, jo gandrīz visu darījām pašu rokām. Profesionāļus pieaicinājām tikai pie jumta likšanas, viss cits ir pašu rokām izlolots. Protams, Siltumnīca joprojām prasa darbu un ik gadu sākam ar atjaunošanas darbiem, taču paveikts ir neticami daudz – sākumā šī ēka bija pliks metāla karkass.
Kā audzis pats uzņēmums šo gadu laikā?
Sākumā bija grūti, jo ēka bija jānodod ekspluatācijā, lai šeit varētu vispār kaut ko rīkot. Kad tas bija izdarīts, mēs ieguvām licenci nelielas kafejnīcas atvēršanai, kurā iespējams iegādāties dažādus dzērienus un Grasberga saldējumu. Tas bija liels solis uz priekšu, jo, līdz ar kafejnīcas atvēršanu, cilvēkiem bija interese ne tikai atbraukt un paklausīties mūziku, bet gan uzkavēties te nedaudz ilgāk. Savukārt mana mamma ir sākusi piedāvāt arī māla trauku veidošanas nodarbības un citas radošās meistarklases. Tā mēs lēnām apaudzējam uzņēmumu katrs ar savām interesēm.
Neplānojat pieņemt darbā kādu ārpus ģimenes?
Droši vien, ka būtu vieglāk pašiem, ja būtu vēl kāds darbinieks, taču ir tā sajūta, ka tad, kad dari pats, vari būt pilnīgi drošs, ka rezultāts būs tieši tāds, kādu vēlies. Mēs šo projektu esam izlolojuši kā mazu bērnu, tādēļ būtu ārkārtīgi grūti to uzticēt kādam svešam. Mums ir svarīgi, lai viss notiktu tieši tā, kā esam to iztēlojušies.
Vai kā jaunajiem uzņēmējiem jums nav grūti tikt galā ar uzņēmējdarbības birokrātisko pusi?
Nu, ja neesi padziļināti studējis uzņēmējdarbību un tava pamata ideja nav bizness, tad viegli nav. Galvenokārt grūtības sagādā informācijas ieguve, jo ne vienmēr dažādi ierēdņi ir tik atsaucīgi, kā mums būtu gribējies. Bieži ir bijis tā, ka tu ej uz vienu vietu, kur tevi sūta uz citu un tad atkal citu un tā joprojām. Kamēr beigās izrādās, ka tev bija jāsāk no otra gala. Tas ir ļoti laikietilpīgi, kas arī visvairāk sarežģī to visu.
Ko domājat par esošo nodokļu politiku?
Nevēlos runāt par nodokļu politiku kopumā, bet katrā ziņā mazajiem uzņēmumiem jāsaskaras ar dažādiem izaicinājumiem, lai uzsāktu savu darbību un noturētos virs ūdens. Protams, ja tu tiecies pēc vieglas peļņas, tad varbūt arī ir tā, ka ir „galīgi dimbā”, bet ja tev patīk tas, ko tu dari, tad nav tik traki un var dzīvot un darīt!
Vai jūtat atbalstu no pašvaldības?
Jā, noteikti! Beverīnas novada pašvaldība tiešām atpazīst savus jaunos uzņēmējus, reklamē viņus, palīdz attīstīties. Protams, palīdz arī saimnieciski, piemēram, mums tikko palīdzēja saremontēt ceļu, kurš bija ļoti sliktā stāvoklī. Bieži pie mums pašvaldība ved arī dažādas delegācijas, paši rīko pasākumus. Viņi jau paši ir ļoti ieinteresēti, lai novadā kaut kas notiek.
Kā ir būt jaunajam uzņēmējam laukos?
Valmieras puse kā tāda ir diezgan laba vieta gan uzņēmējdarbībai, gan citām aktivitātēm – pilsēta strauji aug un attīstās, līdz ar to arī apkārtējie novadi ir ieguvēji. Droši vien, ka nav vieglāk būt ārpus pilsētas, jo laukos ir manāmi mazāka cilvēku plūsma, toties vieglāk ir pašam, jo nav jābūt un jādzīvo pilsētā. Cilvēkiem, kas dzīvo pilsētā, tāpat gribās regulāri izrauties ārpus tās kņadas un pabūt pie dabas. Tie līdzīgi domājošie cilvēki arī atrod šo vietu. Es domāju, ka jā, būšana ārpus pilsētas ierobežo, bet vai tas ir slikti?
Cik attīstīta jūsuprāt ir tūrisma nozare Valmieras pusē?
Tūrisms ir attīstīts, taču tādā šaurā nišā – sporta nozarē. Uz Valmieru un apkārtējiem novadiem brauc sportisti un citi aktīvās atpūtas meklētāji. Kultūras jomā Valmiera vēl nav tik attīstīta, domāju, ka vēl ir kur augt.
Vai uz Siltumnīcu brauc cilvēki arī no tālākām Latvijas vietām?
Jā, noteikti. Es domāju ka vismaz puse no mūsu apmeklētājiem ir no citām Latvijas pilsētām – Rīgas, Smiltenes, Cēsīm un tālākām pilsētām. Nav tā, ka pie mums brauc tikai vietējie valmierieši. Tas laikam arī sasaucās ar tiem pilsētās dzīvojošajiem cilvēkiem, kas brīvdienās vēlas izrauties pie dabas. Protams, ka šie cilvēki nesaskata problēmu arī tālākā braucienā, jo Latvija jau vispār ir diezgan maza un visur var salīdzinoši ātri nokļūt.
Kādi plāni šai vasarai?
Īsti plānu nav, gribam mierīgi aizvadīt vasaru – tā, lai darbs dara prieku. Mēs ļaujam visam plūst savu gaitu, visa vasara jau vēl tikai priekšā. Jāsaka arī, ka milzīgi pasākumi nav mūsu gaumē, Siltumnīca ir vieta maziem, mierīgiem koncertiem ar skaistu noskaņu. Varu gan piebilst, ka šovasar plānojam attīstīt nakšņošanas iespējas koncertu apmeklētājiem. Šobrīd nakšņošanai pieejamas divas guļbūves mājiņas, bet, tā kā pieprasījums pēc nakšņošanas iespējām ir, plānojam turpināt attīstīties un izveidot vēl guļvietas. Protams, plānojam paplašināt savu kultūras programmu, to dažādojot tā, lai cilvēki ar visām gaumēm var atrast sev tīkamāko pasākumu. Kā arī mūsu brālis Ēriks tepat netālu, Jaungaiķēnos, lēnām sāk piedāvāt izjādes. Mums gribētos ar laiku to izveidot par tādu kā sadarbības projektu, varbūt pat vasaras sezonā ieviest zirgus tepat, pie Siltumnīcas.