Lasīšanas laiks: 3 min
Rūjieniete Līga Siliņa vienmēr apņēmīgi tur roku uz pilsētas pulsa. Rūjienas viesim nebūtu grūti viņu pamanīt – košas, dzīvas krāsas viņas apģērbā, smaids viņas sejā un meitenīgais mirdzums acīs Līgu pavada visur.
Līga bija Ainažu meitene. Viņas mamma, Ainažu kultūras nama direktore, gāja bojā autoavārijā, kad Līgai bija deviņi gadi. Līga un viņas māsa palika bez vecākiem, jo tētis no meitenēm atteicās. To dabūja zināt Siliņu pāris no Rūjienas, kuriem savu bērnu nebija. Tā Ēvalds Siliņš ar sievu nolēmuši meitenes adoptēt. Līga atceras, ka jautājusi topošajiem vecākiem: “Vai jums sunītis ir?” Ir. “Un kaķītis jums arī ir?” Jā, arī kaķis ir. “Un televizors ir?” Protams, arī televizors. Neko vairāk meitenēm nevajadzēja, bijušas ar mieru braukt līdzi Siliņiem uz Rūjienu.
“Atceros mūsu pirmo tikšanos. Gājām tajā dienā gar jūru un visi dziedājām. Jaunais tētis pajautāja, vai es zinot arī kādu bērnu dziesmu. Protams, ka zinu! Un sāku dziedāt. Izrādās, ka tā bija viņa paša komponētā dziesma par kaķi. Tētim laime pilnīga, meitēns jau dzied viņa dziesmas!”
Ainažos palika meiteņu vecmamma (mammas mamma). Un tikai tad, kad Līga pati kļuva vecmāmiņa, viņa saprata, cik ļoti vecmammai toreiz sāpēja šķiršanās no mazmeitām. Otra vecmamma dzīvoja Rīgā. Siliņu pāris nekad neliedza ne viņai, ne īstajam tēvam ciemoties Rūjienā pie meitenēm. Līga viņus abus pēc nāves arī pārveda no Rīgas uz Rūjienu un Rūjienas kapsētā apglabāja.
“Te, Rūjienā, pie Siliņiem, bija kā paradīzē!” atceras Līga. “Katru rītu mūs sagaidīja siltas brokastis, brīvdienās cepām kliņģerus un taisījām saldos ēdienus. Protams, neizpalika arī pienākumi. Darbiem bija jābūt padarītiem, tikai tad varēju ar puisi aiziet uz kino. Mūs pieradināja pie darba, iemācīja mīlēt darbu un novērtēt to. Vasarās pilsētā ravējām puķu dobes, pašas pelnījām sev kabatas naudu.”
Lai gan Līga ar māsu savu bērnību pavadījušas, dzīvojoties pa Ainažu kultūras namu kopā ar mūziķiem un māksliniekiem, tieši patiecoties Rūjienas tētim Ēvaldam Siliņam Līga iemīlējusi mūziku līdz pēdējai šūnai. Un tētis iemācījis ne to vien.
“Tētis bija fantastisks cilvēks. Viņš man iemācīja “necepties” par to, ja kaut kas neizdodas. Jāpriecājas par to, kas ir, jānovērtē. Domāju, ka viņš bija autoritāte ne tikai man, bet visai pilsētai. Varbūt arī mani te mīl un ciena tikai viņa dēļ?”
Šogad Līga svinēs apaļu jubileju. “Es novecošu nepieaugusi, sirdī vienmēr būšu bērns,” Līga atzīst. Viņa jau prāto, kā šo dienu pavadīt īpaši, jo iepriekšējo apaļo jubileju nosvinēja godam – aizbrauca ceļojumā uz Tobago. “Paziņa, “Amerikas Laika” redaktore, piedāvāja doties uz Vispasaules latviešu saietu Tobago, kas notika tieši manā dzimšanas dienā. Tikko biju paņēmusi bankā kredītu 2000 latu vērtībā dzīvokļa remontam. Negribēju palikt Rūjienā, griezt rasolu un uzņemt ciemiņus. Aizbraucu uz Tobago, dzīvokļa naudu tur notriecu 11 dienās.” Dzīvoklis palika neizremontēts, bet Līga uzsver – ceļojumā iegūtās emocijas ir naudā nenovērtējamas.
Līgas ikdiena Rūjienā ir cieši saistīta ar mākslu un vēsturi, jau 25 gadus viņa vada Izstāžu zāli. Kā izskatītos mākslas darbs, kas attēlotu pašu Līgu un viņas dzīvi? Līga atbild: “Tur noteikti būtu daudz sīku akmentiņu visās varavīksnes krāsās, un katram akmentiņam būtu sava nozīme. Protams, arī melnā krāsa tur būtu. Dzīvē ir gājis raibi.
Reiz viena ekskursijas dalībniece man teica: “Kad tu runā par mākslinieku Arvīdu Strauju, viņš tev stāv aiz muguras. Tu esi ieskauta aplī, un tev apkārt stāv mūžībā aizgājušie rūjienieši, par kuriem tu runā. Viņi tevi sargā, bet no tā apļa tu nekad ārā netiksi.”
Līgas dzīvē ir pierādījies teiciens “viss, kas notiek, notiek uz labu” – jebkurā bēdā Līga ir mācējusi atrast izeju, saskatījusi to, kāpēc ir noticis tieši tā, kā noticis. Ja nebūtu šo dzīves pārbaudījumu, Līga nebūtu tur, kur ir šobrīd: “Esmu rūjieniete un esmu Siliņa.”
….
Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi.
Liekas, nekā viņi neapjauž,
Bet pašā dziļumā mīlestība
Nobrāztām rokām akmeņus lauž.
/ I.Ziedonis /
Prieks un LIELA patiesība – viņa ir Rūjienas ,,vizītkarte,, . !!! Lai veices un labi domubiedri !!!
tadu cilveku ka Liga ir tik loti maz kad iepazisti tad to saproti tads lepnums ka pazistu vinu
Fantastisks cilvēks! Par to esmu pārliecinājusies ik reizi, kad ir bijusi vajadzība tikties. Gan skolēnu ekskursijās, kad bērni, mutes pavēruši vairākas stundas no vietas klausās, gan arī šovasar kad meklējām dzimtas saknes! Paldies, Līga!🤗