Lasīšanas laiks: 6 min
“Valmiera Glass/Vidzemes Augstskola” viens no rezultatīvākajiem spēlētājiem ir Klāvs Dubults, kurš šogad aizvadījis 19 spēlēs LBL2 sastāvā un savu rezultatīvo sniegumu apliecina katrā mačā.
Kā aizsākās Tava basketbola karjera?
Es biju viens no tiem bērniem, kurš aizgāja uz vienu sporta veidu un tur arī palika. Jau no bērna kājas mētāju bumbu un gāju uz nodarbībām, bet nekas nopietns tas nebija. Vēlāk, treneru uzraudzībā, apguvu basketbola pamatus. Visu dzīvi spēlēju jaunatnes līgas otrajā divīzijā, kurā līmenis nav no augstākajiem. Tad nāca nedaudz nopietnāki turnīri – Rietumu līga un LJBL 1.divīzija, bet es tāpat nebiju izcils spēlētājs. It kā spēlēju neslikti, bet priekš basketbolista vēl tālu. Nepalīdzēja arī tas, ka biju dejotājs, jo nevienam trenerim tas nepatika. Nereti par to mani ķircināja, bet es to neņēmu pie sirds, jo patika abi. Lēnu garu nonācu līdz Valmierai. Manu sniegumu uzlaboja intensīvie treniņi vasarā, kad veicu pāreju no LBL3 uz LBL2 līgu. Šis ieguldījums ir ļoti atmaksājies, jo, atrodoties šobrīd laukumā, ir pavisam citas sajūtas, nekā tas bija pirms tam. Jūtos izaudzis, bet vēl ir vieta progresam. Prieks, ka treneris man uzticas un novērtē manus pūliņus. Līdz ar to arī es katru spēli cenošos arvien vairāk. Šobrīd vēlos pabeigt augstskolu, progresēt savā attīstībā, bet viens no mazajiem mērķiem būtu uzspēlēt LBL1 ietvaros, vienkārši izmēģināt savus spēkus.
Tu esi ne tikai “Valmiera Glass/Vidzemes Augstskola” basketbola komandas uzbrucējs, bet arī pilna laika Vidzemes Augstskolas Biznesa vadības students, kā arī intensīvi aizvadi treniņus divreiz dienā un spēlē vairākās amatieru līgās. Neskatoties uz to, vēl ik pa laikam piedalies brīvdienu turnīros. Kā Tev izdodas to visu apvienot?
Treniņi ir no rītiem un vakaros. Ja arī sanāk tā, ka rīta pusē ir lekcijas, tad ar pasniedzējiem var sarunāt brīvu vai nokavēšos, lai sekmīgi trenētos. Šī abpusējā sapratne izriet no tā, ka arī studijās cenšos sasniegt labus rezultātu. Ja arī palūdzu brīvu, tad citas reizes nodarbības nekavēju. Noslodze ir diezgan liela, bet esmu pie tā pieradis. Jau vidusskolā biju pieradis pie tā, ka pēc treniņa gāju vēl uz dejošanu un tad tikai desmitos vai pus vienpadsmitos biju mājas. Tā kā šāds dienas režīms man šķiet normāls. Uzskatu, jo vairāk esi nodarbināts, jo mazāk laika atliek muļķībām.
Pagājušo gadu aizvadīji LBL3 sastāvā, bet šogad esi izaudzis līdz LBL2. Kā jūties šī gada komandā? Kādas ir galvenās atšķirības?
Pagājušais gads bija notikumiem bagāts un interesants. Pirms ceļi atveda līdz Valmierai, guvu potītes traumu, līdz ar to bija grūti sevi pierādīt, bet es centos cik vien spēju. Uzskatu, ka, iespējams, tāpēc treneris no paša sākuma nenoticēja maniem spēkiem, jo šeit jau bija spēcīgi vietējie spēlētāji. Nereti LBL2 spēlēs uz laukuma tiku tikai pašā sākumā, bet pārējo laiku pavadīju uz soliņa. Tomēr katrā treniņā es centos. Bija pat nedēļas, kad SBL, vai LBL3 ietvaros bija trīs, vai četras spēles. Tad gan es jutu pārslodzi, bet nepadevos. Tā cīnījos līdz nākošajai traumai, kad salauzu pirkstu. Sāpīgāka gan bija atkārtota potītes trauma. Līdz ar to pirms izslēgšanas spēlēm treneris ļāva izvēlēties, kurā divīzijā es spēlēšu, vai nu LBL2, vai LBL3. Izvēle krita par labu LBL3, jo uzskatu, ka tajā brīdī nebiju gatavs spēlēt līgu augstāk. Tas bija pareizs lēmums, jo guvām trešo vietu un jutu savu pienesumu komandas sniegumā. Salīdzinot šīs divas līgas, LBL2 ir jūtams lielāks profesionālisms un tas, ka vairāk ir jākoncentrējas uz kombinācijām un jādomā gan uzbrukumā, gan aizsardzībā un jāpieturas pie spēles plāna.
Kā vērtē aizvadīto sezonu un pretiniekus, ņemot vērā to, ka piemēram, BK “Ķekava” un BK “Jelgava/BJSS” ir diezgan spēcīgas komandas?
Sākumā bija satraukums spēlēt pret šī komandām, jo gribējās pierādīt, ka varam spēkiem mēroties arī ar tādiem basketbolistiem. BK “Ķekava” spēlē labu uzbrukuma basketbolu, jo komandā ir spēlētāji ar lielāku pieredzi. Zaudējums nāca tāpēc, ka mēs pārvērtējām pretinieku, ja maču iesāktu ar domu, ka vienkārši jācīnās un uzvara var būtu mūsu, tad arī spēlē būtu bijusi citādāka. Piekāpāmies tikai par vienu punktu un tad arī mēs sapratām, ka spējam būtu līdzvērtīgi, jo arī mēs esam viena no top komandām. Šī attieksmes maiņa atspoguļojās arī mačos pret BK “Jelgavu”. Domāju, ka mūsu komandas sniegums ir labs, jo uzvaras nāk. Reizēm nospēlējam sliktāk aizsardzībā, toties uzbrukumā mēs rādām pašu labāko sniegumu. Ir bijuši mači, kad nenoskaņojamies tam, kas notiks laukumā, līdz ar to ciešot zaudējumus, tomēr, ja turpināsim sekmīgi spēlēt un savākties katram mačam, ticu, ka šogad sasniegsim vēlēto.
Kā prognozē sezonas otro pusi?
Skatos diezgan pozitīvi, jo kā komanda esam gatavi jebkuram pretiniekam. Labākajā gadījumā, mēs varētu būt pirmie vai otrie, bet domāju, ka mums galvenais ir noturēties vismaz trešajā pozīcijā, kurā šobrīd esam, jo tas būtu labs pamats, lai teorētiski būtu vieglāks astodaļfināls un pēc tam, ceturtdaļu finālā, nenāktu kāda no top komandām. Taču neviena komanda nav vāja un ikviens grib uzvarēt. Domāju, ka spēsim noturēt šādu līmeni un playoff būs daudz labāki nekā aizvadītajā gadā.
Tava dzimtā pilsēta ir Saldus. Kā Tev izdodas pabūt mājās, ņemot vērā Tavu intensīvo dienas un brīvdienu noslodzi Valmierā?
Saldus atrodas aptuveni 260 kilometrus no Valmieras, līdz ar to ceļā pavadu apmēram trīs stundas. Ja ir kāds līdzbraucējs, tad ir vieglāk, bet ja nav, tad atliek pašam klausīties skaļi mūziku un dziedāt, lai neaizmigtu. Esmu jau pieradis pie šiem garajiem pārbraucieniem. Ja brīvdienās iekrīt pilsētas čempionāts, tad izvērtēju to, cik nozīmīgas ir spēles, un izvēlos, vai braukt uz Saldu, vai palikt šeit. Tomēr man patīk doties uz mājām, jo tā ir sava vide, kurā varu atpūsties un sakoncentrēties jaunajai darba nedēļai. Ja arī sanāk palikt Valmierā, tad vēlos dienu pavadīt pilnvērtīgi. Šobrīd semestris beidzās, līdz ar to ir mazāk lekciju un noslodze skolā. Tas nozīmē, ka paliek vairāk brīvā laika starp treniņiem un spēlēm, bet man nepatīk tā vienkārši atpūsties, neko nedarot.
Kā Tu sevi motivē un ko dari brīžos, kad mēdz būt grūti?
Par basketbolu iekšēji diezgan daudz pārdzīvoju, īpaši tajos brīžos, kad kaut kas nesanāk. Lielākais atbalsts nāk no draudzenes un vecākiem. Ģimene ir ļoti labi izprot to, kas ar mani notiek, jo ir lietas kursā gan par sporta veidu kā tādu, gan manu studiju procesu. Savukārt draudzene pati spēlē basketbolu augstā līmenī, līdz ar to viņa visvairāk izprot manas sajūtas, un mēs spējam viens otru atbalstīt. Man paveicies ar istabas un komandas biedru, Tomu Kohanovu, ar kuru bieži vien pārrunājam pēc spēles notikušo – epizodes, kļūdas. Sevi cenšos motivēt uz katru spēli. Nešķiroju to, vai mačs būs SBL, LBL2 vai pilsētas čempionāta ietvaros. Katrā spēlē vēlos sevi pierādīt un tā arī tā motivācija rodas.
Kāpēc izvēlējies studēt Vidzemes Augstskolā, Biznesa vadību?
Sākotnēji vēlējos doties uz Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmiju, kurā arī sekmīgi nokārtoju visus fiziskos normatīvus. Diemžēl veselība mani pievīla, tāpēc nespēju uzsākt studijas akadēmijā. Nenoliegšu, biju diezgan satriekts, jo patiesi vēlējos ar to nodarboties un nezināju, ko darīt tālāk. Tad ar mani sazinājās Marts Brūšnieks, bijušais “Valmiera Glass/Vidzemes Augstskola” spēļu komentētājs, kas par mani izstāstīja Sandim Bukšam, kluba menedžerim, par to, ka esmu spēlējis basketbolu un domāju, kā veidot savu nākotni. Atbraucu uz Valmieru “atrādīties” un nodomāju – ja tikšu budžetā, tad arī palikšu. Izvēle bija starp Žurnālistiku un Biznesa vadību. Pieteicos Biznesa vadībā, jo bija vairāk budžeta vietu, un man labāk padodas matemātika, ekonomika, līdz ar to izvēlējos šo novirzienu. Saka, ka bieži pirmajā studiju izvēlē cilvēki nokļūdās, bet es tā nevarētu teikt. Pagaidām patīk tas, ko studēju un nenožēloju savu izvēli.