Lasīšanas laiks: 5 min
Novembra sākumā Valmieras Kultūras centrā izskanēja pirmais Kristīnes Šomases solo koncerts “Un es iešu…”. Kā viņa pati saka – “sapnis pamazām pārtapa īstenībā”. Aicinājām Kristīni uz sarunu par ceļu līdz koncertam, mūziku un meitiņas piedzimšanu.
Cik ilgi un kā tapa ideja par solo koncertu?
Studēju Latvijas Kultūras koledžā. Kad 2.kursa beigās gatavoju noslēguma darbu, viena laba draudzene pamudināja mani rīkot solo koncertu. Toreiz pie sevis nodomāju, ka tas būs nereāli – tik maz zināšanu, ideju..! Bet tad, vasaras vidū, atkal pie šīs domas biju atgriezusies un nolēmu, ka to realizēšu. Ideja atnāca pati, mērķis un vēstījums skatītājiem arī. Lēnam viss sakārtojās tā, kā to savā galvā biju iztēlojusies. Jau sen bija klusa cerība, ka es nonākšu arī pie šī sapņa realizācijas un tas arī notika!
Kā nonāci līdz koncerta nosaukumam?
Koncerta nosaukums radās, iedvesmojoties no atmiņām. Vidusskolas gadus pavadīju Valmierā un mācījos Viestura vidusskolā, kur pirmo reizi piedzīvoju iespēju būt uz skatuves aktrises lomā. Tā bija visiem ļoti labi zināmā pasaka par Sprīdīti. Es biju Princese Zeltīte – pilnīgs pretstats savai būtībai. Atminējos vienu skaistu frāzi no izrādes – “Un es iešu…”, kas arī kļuva par mana koncerta nosaukumu. Tas parāda, ka es nepadošos un iešu uz savu mērķi, soli pa solītim, bet to sasniegšu. Ticu, ka sapņi piepildās, tikai tiem ir ļoti jātic, jo viss neiespējamais ir iespējams, ja ne šodien, tad rīt, parīt vai aizparīt!
Koncerta skatītājiem bija iespēja izdzīvot stāstu, sākot no tavas bērnības, līdz mūsdienām. Ko tu visspilgtāk atceries no laika, kad biji pavisam maza?
Vecākā māsas Sandra man izstāstīja notikumu, kad piedalījos “Cālis ‘99”. Es esot pateikusi, ka pie mikrofona nedziedāšu, jo man no tā bail. Es pati šādu momentu neatminos, bet šķiet ļoti interesanti – tagad man no mikrofona nav bail, bet ko es toreiz, maza būdama, domāju? Es biju ļoti bailīga, kautrīga un nepārliecināta. Pat nezinu kāpēc, bet sāku dziedāt tikai 5.klasē, kad Viesturos izveidojās grupa “The Juniors”. Tajā laikā es sāku iemīlēt mūziku, dziedāšanu un to, cik patīkami ir iepriecināt citus ar dziesmu. Mamma ir tā, kura vienmēr mani motivējusi. To ir grūti izstāstīt, bet viņa mudināja mani piedalīties visos projektos/konkursos, kuros vien esmu bijusi. Atceros, kā abas kopā braucām uz “Lietuvas talantas”. Tas bija neizsakāmi skaists un spilgts piedzīvojums. Esmu ļoti pateicīga mammai, jo, ja viņa man neticētu, diez vai es būtu nonākusi līdz solo koncertam.
Kā tavu dzīvi ir mainījusi meitiņas piedzimšana? Vai tas ir ietekmējis arī koncerta programmu, to, kādas dziesmas izvēlējies izpildīt utt., kā arī tavu darbību mūzikas lauciņā kopumā?
Šis skaistais brīnums manu dzīvi ir izmainījis pilnībā. Esmu neizsakāmi laimīga, ka man ir maza, mīļa un dzīvespriecīga metiņa. Viņa ir dāvājusi tik daudz patīkamu emociju, atmiņu. Runājot par mūziku – tas viss vēl priekšā. Katra sieviete, kļūstot par māti, izmainās, un tas ir tikai normāli. Šos pēdējos divus gadus esmu nedaudz noslēpusies no muzicēšanas, bet sapratu, ka es bez dziedāšanas nevaru iedomāties savu dzīvi. Un vienmēr, kad esmu uz skatuves, mazā ir līdzās, un brīdī, kad mamma uzstājas, ir pilnīgs miers un klusums.
Vai tu vēlētos, lai arī tava meitiņa būtu saistīta ar mūziku, kad izaugs?
Protams, mūzika ir attīstoša un tā psiholoģiski iedarbojās uz cilvēku. Sakumā, kad mazā piedzima, viņa neļāva man dziedāt šūpuļdziesmiņas – skaļi raudāja. Bet tad lēnām es viņu pieradināju pie tā, ka mamma var arī klusiņām dziedāt. Iespējams, ka šo iespaidu atstāja mana dalība Lietuvas šovā, kad biju meitiņas gaidībās. Es ļaušu meitai pašai izpausties, bet brīdi kad jutīšu, ka nav labi, palīdzēšu, atbalstīšu, lai viņai būtu pārliecība un ticība saviem spēkiem.
Ko tev nozīmē mūzika? Kādu vietu tā ieņem tavā dzīvē?
Man mūzika ir pasaule, bez kuras nevaru iedomāties savu ikdienu. Mūzika ir mums visapkārt, to tikai vajag sadzirdēt. Lai arī, kā jau minēju, esmu iepauzējusi šajā jomā, jūtu, ka ilgi tā nevar. Man patīk sniegt klausītājiem pozitīvas emocijas, un arī tās saņemt pretī.. Šajā visā ir viena problēma, kas saistīta ar komponēšanu. Vārdus rakstīt man neizdodas, jo tie sanāk pārāk banāli un nenozīmīgi. Vairāk man patīk, ka ir viena doma, kura paslēpusies tekstā, turpretī, gataviem vārdiem grūti piedomāt melodiju, lai tā būtu īpaša. Manā dzīve mūzika ir vērtību saraksta augšgalā.
Tavā koncertā piedalījās arī cilvēki, ar kuriem tu sadraudzējies šovā “Okartes skatuve 2”. Kādas dzīves mācības tev šis šovs deva?
Pirmkārt, šovs man sniedza pamatīgu psiholoģisko rūdījumu. Bija grūti, būt izolētam no tuviniekiem, jo ikdienā bieži mēdzām sazvanīties un tikties… Tāpat iemācījos, ka var paļauties uz tiem, kas tev ir apkārt. Šis stāsts “Okartes skatuve 2”, man asociēsies ar skaistām un bagātīgām atmiņām.
Ko tu vēlējies pateikt saviem klausītājiem ar šo koncertu?
Galvenajā domā ietverta vērtība – draudzība! Cik tā ir svarīga, un cik ļoti to nepieciešams kopt. Cilvēkiem jāiemācās ne tikai uzticēties citiem, bet arī būt uzticamiem. Tādēļ arī manā koncertā bija tik daudz viesmākslinieku. Esmu neizsakāmi laimīga un priecīga, ka viss izdevās labāk kā bija iecerēts!
Fotogaleriju no Kristīnes Šomases solo koncerta “Un es iešu…” varat aplūkot šeit.