Lasīšanas laiks: 4 min
21 gadu vecais Vidzemes Augstskolas studiju programmas “Biznesa vadība” 4.kursa students, BK “Vidzemes Augstskola/Valmiera Glass” spēlētājs un treneris, Rolands Eglītis visu savu dzīvi saistījis ar basketbolu. Audzis ģimenē, kur visi ir basketbolisti, tāpēc arī pats nolēmis darboties tieši šajā sporta veidā.
Kad Rolands bija maziņš, viņš vēlējies kļūt par biznesmeni vai miljonāru. “Domāju, ka tad, ja būšu miljonārs, man būs skaista sieva, laimīga ģimene un arī viss pārējais būs lieliski, taču tagad saprotu, ka tas dzīvē nav svarīgākais,” smaidot stāsta Rolands.
Rolands basketbolā nopietni trenējas jau 16.gadu. Ar basketbolu nodarbojas visa viņa ģimene, tāpēc puisis jau divu gadu vecumā devies mammai līdzi uz treniņiem, kur laukuma malā kopā ar citiem bērniem mētājis bumbu.
“Visa mana ģimene ir uzaugusi un ģimenes locekļi lielu savas dzīves daļu aizvadījuši basketbola laukumā.”
Savus pašus pirmos treniņus Rolands vairs neatceras, taču atceras laiku, kad bijis aptuveni septiņus vai astoņus gadus vecs. “Pašam jau šķita, ka klausu treneri un daru visu, ko viņš liek. Ja teica, ka jāskrien, tad skrēju. Ja teica, ka jāklusē, tad klusēju.” Nu jau pieaudzis būdams, Rolands saticis savu tā laika treneri, kurš viņam pastāstījis, ka patiesībā tā nemaz nebija. “Treneris teica, ka es esot bijis pats aktīvākais un nepaklausīgākais spēlētājs komandā un sagādājis vislielākās problēmas.”
Jau tolaik Rolands treniņus uztvēra ļoti nopietni un vienmēr tos apmeklēja ar lielu apzinīgumu. “No rītiem devos uz skolu. Pēc skolas pie vecmāmiņas paēst, atpūsties, paskatīties multfilmas un zināju, ka pēc tam ir treniņš, kur bija visi mani draugi.” Basketbola treniņi puisim sagādājuši lielu prieku un gandarījuma sajūtu, jo varējis izskrieties pa laukumu. Ja metot bumbu, tā iekrita grozā, tas bijis liels prieks.
“Basketbola laukums man vienmēr ir bijusi vieta, kur varu “izlādēties”. Uz laukuma aizmirstu par visām dzīves likstām, ikdienas steigu, satraukumu. Spēlējot vienkārši nav laika par ko tādu domāt.”
Basketbols nav vienīgais sporta veids, kuru Rolands ir spēlējis un kura noteikumus pārzina. “Mans tētis ir profesionāls galda tenisa spēlētājs, tāpēc ar viņu mēdzam uzspēlēt. Abi daudz laika esam pavadījuši, skatoties Eurosport kanālu, tāpēc zinu teju visu sporta veidu noteikumus.”
Protams, arī Rolandam ir bijuši brīži, kad šķiet, ka paliek pārāk grūti turpināt darboties basketbolā. Bijušas situācijas, kad juties gan morāli, gan fiziski noguris. “Tādos brīžos mēdzu aiziet uz kino vai teātri, palasīt grāmatas vai izdarīt kaut ko, kas it kā saistās ar basketbolu, bet kur es esmu tikai kā skatītājs vai klausītājs.”
Rolands uzskata, ka basketbola spēlētājam jābūt labam komandas biedram.
“Parasti neviens basketbolists šo faktu neatzīst, bet, ja tu komandā nevari nevienam uzticēties un neviens nevar uzticēties tev, tad komandai nav jēgas būt.”
Puisis stāsta, ka, viņaprāt, galvenais ir emocionālais pienesums gan treniņos, gan spēļu laikā. “Ir jāparāda, ka tu uzticies un tev var uzticēties. Nedrīkst aizvainot vai pazemot savus komandas biedrus un jebkurā situācijā ir jāatbalsta vienam otrs. Jāciena treneris un jārespektē viņa viedoklis pat tad, kad apzinies, ka viņam nav taisnība. Fiziskās spējas uzlabo ar laiku, bet emocionālās mainīt ir grūti.”
Spēlējot basketbolu, Rolands bieži ir traumējies – vairākkārt bijuši dažādi sastiepumi un izmežģījumi. Grūts ir atveseļošanās posms, un no jauna atsākt spēlēt, jo uz laukuma jābūt daudz uzmanīgākam. “Smagākais, ko esmu guvis, ir ceļgala trauma. Taču šīs traumas dēļ nu esmu kļuvis arī par treneri.”
Trenera darbs Rolandam ļauj paskatīties uz basketbolu no cita skatu punkta. “Esot uz laukuma kā spēlētājs, es pārsvarā domāju par to, kā uzlabot pašam savas individuālās prasmes un spējas. Turpretim, ja esmu uz laukuma kā treneris, redzu, ko vajag uzlabot un “pieslīpēt” komandā kopumā.”
Apvienot abus pienākumus – būt spēlētājam un trenerim –, kā arī studēt un apmeklēt lekcijas, nav problēmu. “Sākumā bija grūti, nebiju pieradis. Grūtas ir arī dažas nedēļas gadā, kad skolā notiek aktīva darbība un jānodod daudz mājas darbu, ir eksāmeni un citi darbi.” Puisis ir ļoti pateicīgs Vidzemes Augstskolas “Biznesa vadības” pasniedzējiem par pretimnākšanu un atbalstu.
“Vienmēr esmu varējis ar pasniedzējiem visu nepieciešamo sarunāt. Daži pasniedzēji pat sākuši sekot līdzi basketbolam, lai gan iepriekš to nedarīja.”
Rolandam ir vairāki mērķi, ko vēlas sasniegt basketbolā. “Par mērķiem un iecerēm skaļi nerunāšu, lai tie piepildītos.” Kā svarīgākos mērķus puisis uzskata emocionālos sasniegumus, sevis pierādīšanu uz laukuma. “Protams, ir mērķi, ko vēlos sasniegt arī karjeras ziņā, bet tas pagaidām vairāk paliek otrajā plānā.”