Lasīšanas laiks: 3 min
Parasti saka, ka labāk vienreiz redzēt nekā septiņreiz dzirdēt, tomēr ne visiem ir iespēja nokļūt Austrālijā, Antarktīdā vai Jaunzēlandē, tāpēc daudzi interesenti apmeklē Valmieras Tūrisma informācijas centra un veikala “Gandrs” organizētos Ceļotāju stāstu vakarus.
27.oktobra vakarā par savu ceļojumu uz Antarktīdu stāstīja “nopelniem bagātā” ceļotāja un blogere Zane Eniņa. Nopelniem bagātā tāpēc, ka Zane bijusi visos kontinentos, 70 valstīs, un viņas stāstījums par šīm zemēm varētu aizņemt ļoti daudzus vakarus, bet par to var lasīt arī viņas blogā mugursoma.lv.
Stāstījuma ievadā Zane dalījās savās pārdomās par to, ka ne vienmēr viss notiek, kā plānots, un tas pat ir labāk. Dažādi apstākļi, satiktie cilvēki bieži vien izmaina sākotnējos nodomus. Un tā biļete uz Ekvadoru, spāņu meitene Amaija, Jaunais gads Lieldienu salās, brīvprātīgais darbs, 7 plānoto dienu vietā 22 dienas – tas viss veido “Operāciju Pingvīns”. Ak jā, arī Zanes uzdrīkstēšanās uzrunāt biznesa publiku un palūgt vienu biznesa pusdienu naudu ziedot viņas ceļojumam uz Antarktīdu. Kā Zane saka, neuzdrošināsies un nepajautāsi – neuzzināsi! Protams, ir bijusi arī kritika un nosodījums par naudas prasīšanu izklaidei, tomēr daudzi cilvēki atbalstījuši Zanes trako ideju, un četru dienu laikā nepieciešamā summa (ap 5000 dolāru) ieskaitīta Zanes kontā. Jāteic, ka parasti Zane ir budžeta ceļotāja un dienā parasti iztiek ar 20 eiro, bet Antarktīda tomēr nav Eiropa.
Kā trīs lielākos ieguvumus Zane min, protams, pašu Antarktīdu, jaunus draugus un ticību. Savukārt sabiedrībā tā ir bijusi laba diskusija un pūļfinansēšanas piemērs, kas kopumā pasaulē nav nekas jauns.
Ceļojums uz Antarktīdu sācies no Argentīnas pilsētas Ushualas (spāņu val. – pasaules gals), un par ceļotāju mājām trīs nedēļu garumā kļuvis kuģis, no kura uz sauszemi devušies gumijas laivās jeb zodiakos. Zanes stāstījumu par Antaktīdu papildina video ar pingvīnu “dziesmām” un pastkaršu cienīgi dabasskati, kur jūtama dabas varenība ar sniega un ledus plašumiem, klintīm, aisbergiem, pingvīniem, roņiem, albatrosiem.
Runājot par Antarktīdu, cilvēkiem parasti prātā nāk aukstums, taču Zane atzīst, ka Latvijas ziemas ir krietni draņķīgākas. Zane gan Antarktīdu izbaudījusi turienes vasaras beigās – no 20.februāra līdz 12.martam. Lielākais aukstums -20, bet Dienviddžordžijas salā pat +5+10 grādi.
Ceļošanas sezona uz Antarktīdu ir no septembra līdz maijam, pārējā laikā visi ūdens ceļi ir slēgti.
Stāstījuma laikā uzzinām, ka šādos ceļojumos stingri tiek ievērota piesardzība, tiek dezinficēti apavi, pārbaudīts apģērbs, arī dzīvniekiem nedrīkst iet tuvāk par 4 metriem, taču pingvīni šos likumus neievēro un viņi ir diezgan ziņkārīgi. Tāpat maldīgs ir uzskats, ka pingvīni un roņi ir lempīgi. Tas ir tikai uz sauszemes, toties ūdenī viņi ir ļoti veikli! Un jā, kājās vajag gumijas zābakus, jo tādās pingvīnu teritorijās ir daudz dubļu un kaku, kas izdala arī sava veida “smaržas”. Vēl no Zanes uzzinām, ka vaļu sugas var atpazīt pēc astes veidojuma un pēc tā, kā viņi izšļāc ūdeni.
Īpašs stāsts ir par ceļojuma laikā satiktajiem cilvēkiem. Katrs ekspedīcijas dalībnieks – leģenda! Īpaši tiek pieminēts Lorijs Deksters – vēsturnieks, maratonists, izcils stāstnieks. Neviena diena nav pagājusi garlaikojoties, ceļojuma laikā notikušas dažādas lekcijas par vēju, aisbergiem, faunu u.c. jautājumiem, arī Zane uzstājusies un stāstījusi par Latviju. Tikpat atsaucīgi vārdi tiek veltīti arī saviem ceļabiedriem, kas nebūt nav nekādi jaunieši. Zanes kajītes biedre bijusi ap 70 gadus veca kundzīte Džoanna, bet 82 gadus vecais Dankans pēc Antarktīdas ceļojuma atbraucis arī pie Zanes uz Latviju.
No Dienviddžordžijas salas Zane visiem saviem atbalstītājiem nosūtījusi 84 pastkartes. Zane aicina nebaidīties un sekot saviem sapņiem. Vieta, kur Zane grib atgriezties, ir Islande, bet nākamais ceļamērķis, uz kurieni Zane dosies novembrī, ir Bangkoka.