Lasīšanas laiks: 6 min
Vidēji katram otrajam vai trešajam planētas iedzīvotājam dzīves laikā tiks konstatēts ļaundabīgs audzējs, izsecināms no pasaulē veiktajiem pētījumiem. Cilvēku attieksme pret iespēju saslimt ar vēzi ir ļoti dažāda. Vieni uztur veselīgu dzīvesveidu, lai šo risku mazinātu. Citi savukārt visu noraksta uz gēniem un uzskata, ja būs lemts saslimt, tad saslims neskatoties ne uz ko. Ir, protams, arī tādi, kas par to nedomā vispār, kā arī tādi, kuru bailes no vēža pielīdzināmas fobijai.
Līdz šim veiktie pētījumi liecina, ka pārmantotie gēni vēzi izraisa aptuveni 15 % gadījumu. Pārējo daļu izraisa dzīves laikā izveidojušās gēnu mutācijas, kuru veidošanos nereti pastiprina kaitīgi ieradumi, vides apstākļi, cilvēka dzīvesveids un citi faktori. Turklāt viens no nozīmīgākajiem faktoriem ir vecums – jo vecāks ir cilvēks, jo vairāk mutāciju dzīves laikā uzkrājušās.
Kaut gan pārmantotība vainojama salīdzinoši nelielā daļā audzēju, tomēr šī ir nozīmīga pacientu grupa – risku ir iespējams prognozēt un attiecīgi rīkoties, lai slimību atklātu pēc iespējas agrāk. Par ģenētiski mantotu iespēju saslimt ar vēzi var liecināt vairāki saslimšanas gadījumi pirmās vai otrās pakāpes radinieku vidū, it īpaši, ja vēzis piemeklējis pirms 50 gadu vecuma. Cilvēki ar šādu dzimtas slimības vēsturi var vērsties pie sava ģimenes ārsta, kurš izvērtēs nepieciešamību nosūtīt uz konsultāciju pie pārmantotā vēža speciālista. Lai ārsts varētu izvērtēt situāciju, pacientam nepieciešams savākt pēc iespējas plašāku informāciju par ļaundabīgo audzēju gadījumiem ģimenē.
Viens no rīkiem ārsta rokās, kas palīdz noteikt pārmantota audzēja risku ir ģenētiskās analīzes. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Onkoloģijas institūta direktors prof. Edvīns Miklaševičs: “Šobrīd ar analīžu palīdzību visbiežāk tiek noteiktas krūts-olnīcu un zarnu vēzi izraisošās ģenētiskās mutācijas. Piemēram, krūts-olnīcu vēža gadījumā parasti tiek veiktas BRCA1 un BRCA2 analīzes – šīs abas mutācijas vainojamas aptuveni 80 procentos Latvijā konstatēto saslimšanas gadījumu. Kopējais iespējamo ģenētisko analīžu spektrs ir visai plašs, taču tā kā atsevišķu retu gēnu mutāciju noteikšana ir ļoti dārga, racionalitātes dēļ to pielietojums ir visai ierobežots. Nereti ir gadījumi, kad visas pazīmes liecina par pārmantotu vēzi ģimenē, taču analīzes nevienu no šobrīd zināmajām mutācijām neuzrāda. Vēl joprojām ir ļoti daudz vēzi izraisošu ģenētisko defektu veidu, kas nav izpētīti un atpazīti.”
Vadoties pēc visas pieejamās informācijas, ārsts izvērtē pārmantotā vēža risku un sniedz pacientam rekomendācijas par veicamajiem profilaktiskajiem pasākumiem. RSU Ķirurģijas katedras docents un vadošais pētnieks dr. Andris Gardovskis, kurš ir specializējies pārmantotā vēža jautājumos, atzīst, ka nereti pacienti sagaida no ārsta vairāk kā mūsdienu medicīna spēj sniegt: “Nav tādu brīnumzāļu, ko varētu pacientam iedot, lai viņš nekad nesaslimtu ar ļaundabīgu audzēju. Tas, ko varam darīt, ir ieteikt regulāras pārbaudes, lai potenciālo audzēju atklātu pēc iespējas agrīnākā stadijā. Savlaicīgi uzsākta ārstēšana sniedz labākus rezultātus, ir saudzīgāka, kā arī mazāk ietekmē dzīves kvalitāti un prasa mazāk līdzekļu. Ārsts var arī ieteikt pacientam dažādus profilaktiskos pasākumus, kas saistīti ar uzturu un dzīvesveidu, lai mazinātu audzēja rašanās iespēju. Ja pacientam tiek konstatēts augsts pārmantotā vēža risks, ieteicams pārbaudīties arī pārējiem ģimenes locekļiem.”
Atsevišķos gadījumos, kad risks saslimt ar vēzi ir līdz pat 70 procentiem, ārsts var ieteikt arī profilaktisku operāciju, piemēram, krūts dziedzeru vai olnīcu izoperēšanu. Īstu diskusiju vētru nesen izraisīja Holivudas aktrise Andželīna Džolija, kura veica abas minētās operācijas. Daudzi atbalstīja šo soli, taču tikpat daudz bija noliedzēju, kas uzskatīja aktrises rīcību par pārspīlētu. Šādas operācijas, bez šaubām, atstāj ietekmi uz dzīves kvalitāti, taču tās pasargā no iespējas saslimt ar vēzi. Ārsts profilaktisko operāciju var ieteikt, informējot par riskiem un iespējām, taču smagais lēmums sievietei jāpieņem pašai, izsverot visus “par” un “pret”. Speciālisti ievērojuši atšķirības starp dažādām valstīm attieksmē pret krūšu profilaktiskajām operācijām. Piemēram, Latvijas sievietes bieži baidās zaudēt krūtis, jo uzskata, ka līdz ar to zaudēs partneri, turpretī skandināvietes daudz vieglāk izšķiras par šo operāciju, jo turienes sabiedrībā valda cita attieksme pret sievieti un viņas ķermeni.
Vismazāk izvēles iespēju ir ģimenes adenomatozās polipozes pacientiem, kuriem resnajā zarnā veidojas simtiem polipu, no kuriem jebkurš var pārtapt par ļaundabīgu veidojumu. Ja analīzēs tiek konstatēta šai pārmantotajai slimībai raksturīgā mutācija, tas nozīmē gandrīz simtprocentīgu iespēju, ka ļaundabīgais audzējs attīstīsies jau līdz 40 gadu vecumam. Šādos gadījumos vienīgais glābiņš ir resnās zarnas izoperēšana, kas nozīmē atlikušo dzīvi pavadīt ar stomas maisiņu, jo zarnu saturs tiek izvadīts caur vēdera priekšējo sienu, taču ieguvums ir savlaicīgi izglābtā pacienta dzīvība.
Lai gan pārmantotība ir svarīgs faktors vēža savlaicīgā diagnosticēšanā, tomēr nedrīkstam aizmirst, ka vairums vēzi izraisošo gēnu izmaiņu rodas dzīves laikā. Sākot no brīža, kad tiek apaugļota olšūna un sākas šūnu dalīšanās, tā turpinās visu cilvēka dzīvi. Katrā no neskaitāmajām dalīšanās reizēm rodas mutācijas šūnu ģenētiskajā informācijā. Vairums mutāciju ir nekaitīgas, taču atsevišķas no tām var izraisīt onkoloģisku slimību. Tāpēc vēža riska korelācija lielā mērā ir saistīta ar sabiedrības dzīvildzi. Mutāciju veidošanos nereti pastiprinām paši, piekopjot kaitīgus paradumus. Smēķēšana šajā ziņā ir līderpozīcijās – tabakas dūmi satur neskaitāmas vielas, kas veicina gēnu mutāciju rašanās biežumu, līdz ar to smēķēšana vainojama 30 procentos vēža gadījumu. Turklāt, tā veicina ne tikai plaušu vēža, bet arī citu ļaundabīgo audzēju risku.
Prof. Edvīns Miklaševičs stāsta, ka nereti nākas sastapties ar visai paradoksālām situācijām: “Nāk smēķējoši pacienti, kuri ir noraizējušies par pārmantotā vēža risku, kā rezultātā ir gatavi pat veikt profilaktiskās operācijas, taču nav gatavi atmest smēķēšanu! Ja sabiedrība pārstātu smēķēt, iespējams, saslimstība ar vēzi Latvijā samazinātos vismaz par trešdaļu. Taču tā vietā daudzi izvēlas satraukties par “E” burtiem pārtikas produktu etiķetēs vai citiem mazāk nozīmīgiem faktoriem.”
Arī dr. Andris Gardovskis norāda uz pacientu vieglprātīgo attieksmi pret savu veselību: “Protams, nereti uz izmeklējumiem ir rindas, kādēļ kavējas ārstēšanas procesa uzsākšana, taču tikpat bieži nākas klausīties visdažādākās pacientu atrunas, kāpēc tūlītēja ārstēšana būtu jāatliek. Pacienti atrunājas ar labo pašsajūtu, laika trūkumu, dārza darbiem, atvaļinājumu, Jāņiem, Ziemassvētkiem un visu iespējamo, nesaprotot, ka tikai agrīna ārstēšana var sniegt vislabākos rezultātus un tiek zaudēts dārgais laiks. Bieži dzirdam sakām, ka mūsu valstī veselība nav prioritāte. Diemžēl jāatzīst, ka arī daudziem pacientiem viņu veselība neatrodas vērtību skalas pirmajās vietās.”
Speciālisti norāda, ka nākas sastapties arī ar otru galējību – kancerofobiem, kurus vajā spēcīgas bailes saslimt ar ļaundabīgu audzēju. Viņi ir bieži viesi arī pie pārmantotā vēža speciālistiem, ierodoties bez pamatota iemesla, kad nekādi faktori neliecina par ģimenē pārmantotu slimību. Ārstiem parasti ir grūti pārliecināt šos cilvēkus, ka satraukumam nav pamata.
Zelta vidusceļš noteikti būtu pārzināt savas ģimenes slimības vēsturi, iepazīt un novērot pārmantotos onkoloģiskos riskus, bet it īpaši – strādāt ar tiem riska faktoriem, kurus paši varam ietekmēt, jo to svars saslimstībā ar vēzi ir daudz lielāks. Svarīgi būtu arī sekot līdzi savam veselības stāvoklim un laicīgi vērsties pie ārsta, ja tajā pamanāmas izmaiņas. Turklāt noteikti vajadzētu izmantot valsts piedāvātās krūts, dzemdes kakla un zarnu vēža bezmaksas profilaktiskās pārbaudes, kuras iedzīvotājiem regulāri pienākas noteiktā vecumā. Pat ja saslimšanu nav iespējams novērst, agrīna vēža diagnostika var sniegt iespēju pilnībā atveseļoties un turpināt pilnvērtīgu dzīvi.