Lasīšanas laiks: 8 min
“Mūs dēvē dažādi – apslēptās mantas un dārgumu meklētāji, “metālisti”… Pēdējā iesauka iegūta metāla detektoru dēļ, kuri ir mūsu galvenie instrumenti”, stāsta vidzemnieki Emvats Mosakovskis un Alvils Dūdiņš. Viņu hobijs ir dažādu senlietu meklēšana un kolekcionēšana.
Daļa sabiedrības šos cilvēkus jauc ar “melnajiem racējiem” jeb “melnajiem arheologiem”, taču atšķirībā no viņiem, Emvats, Alvils un pārējie grupas biedri meklē dažādas senas un interesantas lietas teritorijās, kuras nav vēsturiski vai arheoloģiski pieminekļi. Ne viens vien raidījumā “Bez Tabu” ir redzējis sižetus par to, kā “melnie racēji” izposta un izlaupa senas kapavietas, kā arī ēkas. “Diemžēl mūs nereti jauc ar viņiem, un ir grūti paskaidrot cilvēkiem, ka mūsu darbības nav nelegālas,” norāda Emvats.
Nedrīkst ņemt lāpstu un rakt, kur pagadās
Lai varētu sākt meklēt senlietas, nepieciešams veikt īpašus sagatavošanās pasākumus.
“Vispirms, mēs ievācam papildu informāciju par vietu, ēku, teritoriju utt., uz kuru plānojam doties. Pārliecināmies, vai tuvumā nav liegumi vai aizsardzības zonas. Mums ir pieejamas senās Ulmaņlaika, Padomju laika un cara laika kartes. Esam augšupielādējuši viedtālruņos un planšetdatoros, tādējādi varam noskaidrot savu atrašanās vietu – redzam gan to, kur konkrētajā brīdī atrodamies, gan arī to, kas tajā vietā ir bijis agrāk.
Ja ieraugām, ka, piemēram, kādā teritorijā senos laikos ir atradies krogs, mēs sazināmies ar zemes īpašnieku, pastāstām, ka vēlamies apstaigāt to vietu un pameklēt tur senlietas. Ja saņemam atļauju, dodamies šo teritoriju izpētīt,”
stāsta Emvats.
Pirmais likums, kas jāievēro ikvienam senlietu meklētājam – ja tu izroc bedri, tev tā pēc tam arī ir jāaizrok ciet.
Kā atzīst Alvils, “šāda rīcība mums ir pašsaprotama, jo nevēlamies sabojāt attiecības ar zemes īpašnieku, kā arī cienām to, ka viņš mums ir ļāvis izmantot sev piederošu teritoriju. “Melnie racēji” diemžēl šo noteikumu neievēro – viņi izposta un atstāj.”
Meklējot senlietas, dziļākās bedres (līdz 1 un 1,5 metriem) parasti tiekot izraktas vietās, kur agrāk notikušas kaujas un bijuši ierakumi vai blindāžas (slēgta aizsardzības būve zemē, kas no augšas nosegta ar baļķiem, sūnām un zariem).
Rakšana notiek ļoti uzmanīgi, jo nav zināms, kas atrodas zem zemes. Vispirms ar detektoru nosaka, cik aptuveni liels varētu būt objekts, bet pēc tam, uzmanīgi noņemot zemes virskārtu, tiek rakts apkārt lietai, kas atrodas zemē.
Lai būtu drošāk, apslēpto mantu meklēšanā piedalās vairāki cilvēki, jo nevar zināt, kas tiks atrasts, kā arī var gadīties ieiet mājas pagalmā, kurā ir nikni suņi vai arī naidīgi noskaņots saimnieks. Tāpat arī mēdz izlādēties metāla detektora baterija vai salūst mašīna.
Vienmēr bijusi kāre pēc piedzīvojumiem
Emvats pirms daudziem gadiem skatījies filmu “Indiana Džonss” (Indiana Jones), kur galvenais varonis bijis piedzīvojumu meklētājs un dēkainis, un sapratis, ka arī viņu interesē un aizrauj šādas lietas. “Jau bērnībā man patika kopā ar citiem vienaudžiem ložņāt pa bēniņiem, pētīt un meklēt dažādus interesantus objektus.
Šķiet, ka man kāre pēc piedzīvojumiem un nezināmā atklāšanas ir bijusi “asinīs” jau visu mūžu,”
teic Emvats.
Kā teic Alvils, “ir cilvēki, kuri ar apslēptās mantas meklēšanu nodarbojas viena iemesla dēļ – lai nopelnītu. Tomēr mēs droši varam teikt, ka no tā gūstam daudz ko vairāk – mums tas ir hobijs, līdzīgi kā citiem makšķerēšana, medības u.c. nodarbes.”
Emvats ar senlietu meklēšanu sācis nodarboties 25 gadu vecumā. Pirmā lieta, kuru viņš atradis, bijusi Latviešu Strēlnieku pulka zīme, kura agrāk tika sprausta pie cepures. Pēc tam Emvats iegādājies savu pirmo metāla detektoru, un sācis aktīvāk doties uz dažādām vietām, lai zem zemes meklētu senlietas. Savā hobijā viņš iesaistījis arī citus draugus. Emvats atzīst, ka viņam patīk dažādas lietas no cara laika (18-19.gs.), jo tās bijušas ļoti greznas.
“Kad gāju ceturtajā vai piektajā klasē, laukos, ravējot kartupeļus, atradu monētu koši zaļā krāsā,” stāsta Alvils. “Sākumā pat bija bail ņemt to rokā, lai nesaindētos (smejas). Taču noriskēju, aiznesu to mājās, rūpīgi notīrīju ar zobu pastu, un atklājās, ka monēta bija no sudraba. Diemžēl skolā vecākie puikas to atņēma. Tomēr mani tas neapstādināja. Aizrautīgi turpināju meklēt dažādas senlietas un nest tās mājās.”
Savukārt ar rakšanu Alvils sācis nodarboties 2012.gadā, kad, skatoties “Super Bingo”, viņa sieva atcerējusies vecāsmammas nostāstu par kara laikā apraktu naudas podu. Pēc tam Alvils nopircis vienkāršāko metāla detektoru, un sācis meklēt dažādas lietas, kuras atrodamas zemē. Pie zelta poda gan diemžēl neticis.
Forums – kopīga tikšanās un sarunu vieta
Vairums rakšanas un senlietu meklēšanas entuziastu, kā arī kolekcionāru uzturas virtuālajā vidē izveidotajā forumā “Antik-War”, kur sastopami ne tikai latvieši, bet arī citu tautu pārstāvji.
“Tā ir satikšanās un sarunu vieta, kur mainīties ar pieredzi, apspriest problēmas,” norāda Alvils. “Arī tad, ja mēs kaut ko atrodam un nezinām, kas tas ir, atliek tikai nofotografēt un ielikt attēlu forumā, un jau pēc mirkļa kāds zinošs speciālists sniegs detalizētu aprakstu par konkrēto lietu,”
piebilst Emvats.
Vaicāti, kas viņus visvairāk piesaista šajā hobijā, vīri atbild, ka galvenais ir azarts. Tāpat kā makšķernieks var sēdēt stundām upes krastā, gaidot, kas pieķersies, arī viņi ir gatavi ilgi staigāt ar metāla detektoru rokās un meklēt to, kas atrodas zem zemes.
Populārākie atradumi – podziņas, korķi un sprādzes
Lielākoties senlietas tiek meklētas dažādās vietās tepat, Latvijā, taču Emvats ir devies arī uz Igauniju un Lietuvu.
Visbiežāk izdodas atrast: pudeļu korķus, čaulītes, pogas, plombes (pasta), zirglietas, dažādas sprādzes un Padomju laika naudu. Savukārt daudz retāk izdodas uziet sudraba naudu, zelta rotaslietas un, ja ļoti paveicas – zelta monētas.
Viena no interesantākajām lietām, kas atrasta Valmieras apkārtnē, ir krūšu zīme ar uzrakstu “Valmieras cietums” vecajā krievu drukā. Tā esot reti sastopama, un senāk piederējusi Valmieras cietuma uzraugam. Krūšu zīme tikusi atrasta pļavā, kur agrāk atradusies māja.
Radīta ceļojošā izstāde
Pēc tam, kad Alvils aktīvi sāka nodarboties ar rakšanu un dažādu senlietu meklēšanu, viņam izveidojās diezgan apjomīga monētu kolekcija.
“Radās doma tās visas apkopot un izveidot ceļojošu izstādi, lai cilvēkiem parādītu, kāda Latvijā ir bijusi nauda. Šeit ir bijušas daudzas un dažādas varas, un katra no tām izdeva savu naudu.
Pēc laika manai kolekcijai pievienojās arī papīra nauda, kuru mainīju, pirku, kā arī saņēmu dāvanā no draugiem. Četru gadu laikā ir izveidojusies salīdzinoši plaša un pilnīga kolekcija par to, kāda nauda un citi norēķināšanās līdzekļi ir pastāvējuši Latvijā, sākot no dzintara, kam seko romiešu monētas, arābu sudraba nauda, agrās Rietumeiropas nauda utt. Šīs vecākās monētas ir iegādātas ārzemēs, jo Latvijā iegādāties šādas monētas nevar. Līdz šim ceļojošā izstāde ir eksponēta Strenčos, Jērcēnos, Burtniekos un Vaidavā.
Piedzīvojumu netrūkst
2014.gadā kādā mežā pie Rīgas, netālu no bijušā restorāna “Sēnīte”, Pirmā Pasaules kara laika ierakumos, Emvats atradis kāda vācu kareivja mirstīgās atliekas. Kopā ar draugu gājuši gar ierakuma malu un pēkšņi ieraudzījuši dīvainu uzbērumu. Sākuši pētīt un pamanījuši zemē pogas. Rokot tālāk, kļuvuši redzami kauli. Tad arī sapratuši, ka tur ir cilvēks. Pie mirstīgajām atliekām atradās arī karavīra žetons, uz kura bijis iespējams izlasīt gan viņa vārdu, gan uzvārdu, gan arī vietu, no kurienes viņš nācis. Par šo darbu Sabiedriskā organizācija ”Ordenis” piešķīra Emvatam numurētu krūšu zīmi par labu darbu “Cilvēki cilvēkiem”. Šādu apbalvojumu pasniedz tiem, kuri Latvijas teritorijā atraduši un nodevuši pārapbedīšanai brāļu kapos Pirmā un Otrā pasaules karā kritušo karavīru mirstīgās atliekas.
“Šādi notikumi gan mani, gan arī mūsu grupas pārējos biedrus motivē darīt labu cilvēkiem un pierādīt, ka ir tādi senlietu meklētāji, kuri ar šo hobiju nodarbojas, lai gūtu prieku un uzzinātu ko jaunu,”
norāda Emvats.
Reiz, kad vairāku cilvēku kompānijā devušies netālu no Rīgas meklēt senlietas kādas sirmas kundzītes īpašumā, viņa atļāvusi to darīt ar norunu, ja tiks pārstaigāts arī kāpostu lauks, kurā saimnieces meita pirms kāda laika pazaudējusi zelta gredzenu. Gredzenu izdevies atrast un nodot atpakaļ īpašniecei.
Savukārt Emvatam reiz gadījies atrast lādiņu un 25 nesprāgušas prettanku mīnas. Tad nācies saukt palīgā sapierus. Savukārt zemes īpašnieks bijis ļoti laimīgs, ka ticis vaļā no tik bīstamām sprāgstvielām un laipni aicinājis racējus apstaigāt arī citus viņa laukus.
Taču pirms četriem gadiem, jūlijā, notikušais līdzinās spoku stāstam. Emvats kopā ar draugu Juri nolēma doties uz senu kara vietu mežā, starp Valku un Strenčiem. Uz turieni aizbraukuši piektdienas vakarā, un nolēmuši palikt pa nakti teltī, lai nākamajā dienā turpinātu senlietu meklēšanu. Abi draugi sēdējuši pie telts un pļāpājuši, un drīz pienākusi pusnakts. Pēc kāda laiciņa viņi sadzirdējuši, ka no blakus esošā purva puses tuvojas cilvēka soļi. Emvats un Juris tajā brīdī bijuši ļoti nobijušies, taču sākuši runāt un saukt nezināmo viesi, lai tas nākot apsēsties pie viņiem. Soļi joprojām nākuši tuvāk, taču neviens neatsaucies. Tajā brīdī, kad objekts uzradies, iestājies pilnīgs klusums – nebijusi dzirdama ne vēja šalkoņa kokos, un putni apklusuši. Kā teic Emvats, klusums bijis biedējošs.
Paspīdinot lukturi tumsā, bijis redzams, ka pie vienas no priedēm stāv cilvēka siluets tumši brūnā krāsā, bez sejas.
Abi kompanjoni nezinājuši, ko darīt. Pēc kāda brīža citā pusē kaut kas iečabējies, un siluets pazudis, kā arī mežā atgriezusies dzīvība. Pēc notikušā draugi vēl kādu laiku sēdējuši ārā, un gulēt devušies tikai pēc vairākām stundām. Kad viņi uz to pašu vietu devušies vēlreiz, nekas tamlīdzīgs nav atgadījies. Par to, kas ir bijis noslēpumainais viesis, viņi spriež joprojām.