Lasīšanas laiks: 5 min
No 23.jūlija līdz 27.jūlijam Valmierā notika tradicionālais Starptautiskais gaisa balonu festivāls “Valmieras kauss 2014″, kurā piedalījās piloti no Latvijas, Lietuvas un Krievijas. Portāls “Valmieras Ziņas” aicināja uz sarunu “Valmieras kauss 2014” dalībnieku – pilotu Arni Miķelsonu, lai aprunātos par un ap gaisa baloniem. Piedāvājam ieskatu intervijas 1.daļā, kurā mūsu viesis pastāstīja par „Valmieras kausu”, sajūtām un gaisa kuģošanas popularitāti Latvijā.
„Valmieras Kauss” šogad noslēdzies. Kāda ir pēcgarša?
Nedrīkst jau tā salīdzināt, bet, es pieļauju, šis kaifs ir līdzīgs tam, ko ķer liegto baudu lietotāji. It īpaši sacensībās – sākot ar to, ka sabrauc un satiekas sen neredzētie draugi, paziņas, cīņu biedri. Tad ar katru lidojumu tā emociju krava kļūst arvien “smagāka”, pilnīgāka, reibinošāka. Un pēc pasākuma paliek tā pēcgarša. Ja aizliegto vielu baudītājiem tā pēcgarša ir slikta, tad mums viņa ir ļoti patīkama.
„Valmieras Kauss 2013” draugiem.lv lapā bija rakstīts, ka Valmiera ir Latvijas gaisa balonu galvaspilsēta. Piekrītat šim apgalvojumam?
Nevar noliegt, ka
Valmiera ir gaisa balonu galvaspilsēta Latvijā, jo neviena cita pilsēta nevar lepoties ar devīto kausu.
Ceram, ka izdosies nākamgad sarīkot jubilejas kauss. No tāda viedokļa – viennozīmīgi. Un, kopš LMT pērn pārtrauca rīkot savas sacensības, tad šobrīd “Valmieras kauss” ir vienīgais pasākums gaisa baloniem Latvijā.
Jāatzīst, ka ir arī negatīvā puse šeit un tā nav maza – tā ir saistīta ar tiem zemju apsaimniekotājiem, kuru attieksme nav labvēlīga sacensību norisei, tādēļ lidojumi Valmieras pusē ir kļuvuši ievērojami apgrūtinātāki. Protams, ne bez vainas ir arī paši piloti, tomēr ceram, ka šis jautājums nesaasināsies, un, ka būs arī tas desmitais Valmieras kauss.
Festivāla laikā notika arī “spīdēšanas” pasākums, kurā ikvienam bija iespējams izbaudīt gaisa balonu krāšņumu. Kādas sajūtas šādos pasākumos ir pašiem pilotiem?
Tās sajūtas, līdzīgi kā hokejā, ir ļoti atkarīgas no tā, kāda atmosfēra ir publikā. Tāpat kā dziesmu svētkos koristiem un dejotājiem, kurus uzlādē pūlis, arī mums, no tā, kāds tas pūlis ir pagadījies, izriet arī emocijas. Es melotu, ja teiktu, ka tās vienmēr ir pacilājošas un foršas. Dažkārt tiešām daži kreizī tipiņi var būt “darvas karote medus mucā”.
Bet principā jau
atrašanās šajā “prieka kalvē” ļoti uzlādē.
Spilgtākajā šovā piedalījos Šveices kalnos, kur “spīdēšanā” bija iesaistīti ap 40 gaisa baloniem. Baloni bija izvietoti uz kalna terasēm, bet ielejā – publika. Tika atskaņota speciāli komponēta mūzika, bet balonu izgaismošanai izstrādāts tāds kā deju plāns – kurā mirklī kuram balonam ir jākurina deglis un kā tas viss rakstās kopā ar mūziku, veidojot simtos metru mērāmu, dzīvu gleznu. Un sajūtas bija tiešām neaprakstāmas. Bet citādi – lai paņemtu spīdēšana, tur tad tiešām publikai ir jābūt tai, kas iedvesmo. Un parasti tā arī ir.
Tomēr tās labākās emocijas dod vienkārši pati lidošana –
tas miers, kas ir augšā, neskatoties uz degļu skaņu, un, kad kāds stārķis Tev blakus lido – tā sajūta ir grūti vārdos aprakstāma, to var tikai sajust.
Cik populāra gaisa kuģošana ir Latvijā?
Tas atkarīgs no tā – pēc kā mēs skaitām popularitāti. Ja mēs mēģināsim izmērīt, cik populārs ir hokejs, tad, vai mēs skaitīsim hokejistus, fanus, vai tos, kuri sēž mājās pie televizora un bļauj “kur tu sit?” – cipars būs stipri atšķirīgs. Redziet,
teju ikviens apstājas un acīm pavada lidojošu balonu, bet ne katrs var atrast laiku tam sekot.
Tas iesaistīto entuziastu pulks kādreiz bija lielāks, jo bija vairāk pasākumu, biežāk mainījās komandas sastāvs, sacensībās bija vairāk nodarbināto. Šobrīd viņus aizstājusi elektronika.
Balonistus var iedalīt aktīvi iesaistītajos, lidot gribētājos un skaistuma vērotājos. Ir daudz tādu, kuri ir palidojuši un viņiem tas tiešām patīk, bet paši viņi zina, ka par pilotu nekļūs un ikdienu ar to nesaistīs – vai viņus var izslēgt no atbalstītāju pulka?
Bet profesionālie piloti?
Piloti Latvijā ir padsmit, bet konkrēti mūsu sporta klubā “99 gaisa baloni” – deviņi. Profesionāli esam visi, amatieru pilotu gradācija Eiropā tikai ieviesta pirms pāris gadiem un tādu pilotu pagaidām vēl nav. Ar amatiera licenci drīkst lidot tikai savam priekam, bet to iegūt ir vienkāršāk. Maigākas amatieriem ir arī medicīnisko pārbaužu prasības.
Ar licencēm arī nebūt nav vienkārši – katrus divus gadus, jābūt noteiktam nolidojumam, un jāatrāda savas prasmes lidojumā instruktoram. Tāpat regulāri jāiziet medicīniskās pārbaudes. Ja tā visa nav, tad ir atkal jāiziet apmācības, jākārto eksāmeni. Tas, protams, maksā. Līdz ar to, visādu apsvērumu dēļ, mūsu skaits plūst un mainās, bet ap padsmit mēs kopumā esam.
Konkurence ir sīva?
Noteikti nē. Izteikta konkurence ir lietuviešiem. Viņiem baloni skaitāmi simtos un sporta piloti desmitos, bet Eiropas, Pasaules sacensībās viņiem pieejamas tās pašas divas līdz trīs vietas, kas mums.
Kas jādara, lai kļūtu par pilotu un šo konkurenci radītu?
Tad, pirmkārt, ir
nepieciešams iekāpt grozā un palidot, lai saprastu, ka tiešām to vēlaties,
bet, lai iegūtu licenci, ir jāiet pilotu skolā. Latvijā šobrīd atkal tāda skola ir, un es esmu šīs skolas pilots-instruktors.
Kas ir tās lietas, ko šajā skolā var iemācīties? Kas jāzina, augšā esot?
Skolā māca gaisa kuģa vadīšanu – praktisko pusi un astoņas teorētisko zināšanu sadaļas. Lidojumā, tāpat kā braucot ar auto, lielākā daļa lietu jāatstrādā līdz automātiskām darbībām, lai varētu droši komunicēt ar līdzbraucējiem.
* Intervijas turpinājums sekos *
Piedāvājam ieskatu arī intervijas 2.daļā, kurā mūsu viesis atklāja dažādus faktus par pašiem gaisa kuģiem un kuģošanu, kā arī intervijas 3.daļā, kurā viņš pastāstīja par savu pieredzi gaisa kuģošanā.
Jau ziņojām, ka no 23.jūlija līdz 27.jūlijam Valmierā notika tradicionālais Starptautiskais gaisa balonu festivāls “Valmieras kauss 2014″, ko valmieriešiem un pilsētas viesiem bija iespējams izbaudīt jau devīto gadu. Piedāvājam apskatīt arī foto galerijas “Valmierā sācies gaisa balonu festivāls” un“Vinnija lidojums”.