Lasīšanas laiks: 3 min
Jau vairākus gadus sastopamies ar sava veida fenomenu – viena notikuma atzīmēšanu divos datumos, turklāt visai atšķirīgā veidā. Vienai Latvijas iedzīvotāju daļai Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena ir 8.maijā. Šo dienu parasti samērā klusi atzīmē ar ziedu nolikšanu kritušo karavīru kapos, piemiņas dievkalpojumiem. Citiem Uzvaras svētki ir 9.maijā un tie notiek ar koncertiem, sava veida jautrību un traci.
Ja godīgi, tad zināmu skaidrojumu vēsturē var atrast. 1945.gada 7.maijā Reimsā Vācija parakstīja kapitulācijas aktu Sabiedroto valstu priekšā, turklāt to parakstīja arī PSRS pārstāvis. Kapitulācija – padošanās bez nosacījumiem – stājās spēkā 8. maijā. Karš Eiropā formāli bija beidzies. Tādēļ lielākā daļa Eiropas valstu Otrā pasaules kara beigas atzīmē tieši šajā datumā.
Tā laika PSRS līderim Josifam Staļinam, protams, likās, ka galvenā uzvaras kaldinātāja ir Padomju Savienība, un Vācijai bija jāparaksta vēl viens kapitulācijas dokuments, šoreiz Berlīnes priekšpilsētā, kur galveno lomu spēlēja padomju ģenerālis Žukovs. Tas notika 9.maijā, īsi pēc pusnakts. Attiecīgi PSRS par Uzvaras dienu uzskatīja 9.maiju.
Jāpiebilst, ka karš turpinājās – Prāgu Padomju karaspēks ieņēma tikai 12.maijā. Otrais pasaules karš beidzās 1945. gada 2.septembrī, kad kapitulēja Japāna.
Arī Uzvaras svētu vēsture bija visai raiba. Svētkus svinēja no 1945.gada līdz 1948.gadam, kad pēc Staļina rīkojuma tos atcēla. “Visu tautu tēvam” nepatika armijas slavināšana, turklāt karavīri Eiropā bija redzējuši daudz augstāku dzīves līmeni nekā Padomju Savienībā. Uzvaras svētkus 9.maijā 1965.gadā atjaunoja slavu un apbalvojumus alkstošais tā laika līderis Leonīds Brežņevs. Svētku norise kļuva aizvien pompozāka, notikušais tika atbilstoši izskaistināts. Bija tikai varonīgā Sarkanā armija, varonīgā krievu tauta. Pārējais bija “vēstures pārrakstīšana”.
Nekādā ziņā negribu aizvainot nevienu kara veterānu vai viņu tuvinieku. Karavīru liktenis ir cīnīties un bieži vien arī atdot savu dzīvību, tādēļ, ka jāpilda pavēle.
Gribētos, tikai lai cilvēki aizdomājas, ka Otrais pasaules karš varēja nebūt, ja PSRS 1939.gada vasarā piekristu sadarboties ar Lielbritāniju un Franciju. Karš varēja nebūt, ja 1939.gada 23.augustā netiktu noslēgts Molotova – Ribentropa pakts, kas sadalīja Eiropu, piedevām dodot iespēju Vācijai sākt uzbrukumu Polijai, nebaidoties no kara divās frontēs. To, starp citu, bijušajam žurnālistam Nilam Ušakovam vajadzētu zināt.
Vajadzētu padomāt, kā Vācija, karojot visā Eiropā, varēja zaudēt piecas reizes mazāk kritušo nekā Padomju Savienība. Turklāt vācu aviācijas uzlidojumi padomju pilsētām bija nieks, salīdzinot ar angļu un amerikāņu uzlidojumiem Vācijai. Drēzdenes bombardēšanā 1945.gada pavasarī vienā dienā gāja bojā vairāk cilvēku, nekā Hirosimas atombombardēšanā.
Nosacīti var saprast mūsdienu Krieviju, kurai īsti nav nekā cita, ar ko lepoties. Savulaik atzīmētā Oktobra Sociālistiskā revolūcija izrādījās “nepareiza” un mēģinājumi izveidot jaunu valsts dzimšanas dienu vēl nav devuši cerēto.
Tikai Latvijā un daudzviet Austrumeiropā vienu okupāciju nomainīja cita. Ja godīgi, varētu jau 9.maiju pie Uzvaras pieminekļa Rīgā īpaši neņemt vērā. Bet tad kāpēc 16.marts ar Leģionāru atceres dienu ir sava veida “tabu”? Kāpēc vieni drīkst, bet otri nē?