Lasīšanas laiks: 5 min
“Nacionālo “histēriju” par Noras Ikstenas grāmatu “Mātes piens”, manuprāt, ir sacēlusi emocionālā distance. Autore uzdrīkstējusies pielaist lasītāju kā pie gleznas – var iet tuvāk, pētīt sīkāk, kamēr atjēdzas, ka ir jau tajā iekšā. Nora emocionālo distanci samazinājusi līdz neiespējamībai. Manuprāt, tas ir tas lielais noslēpums, kāpēc “Mātes piens” nevar atstāt vienaldzīgu,”
teica Dace Sparāne-Freimane, izdevniecības “Dienas Grāmata” vadītāja. “Dienas Grāmata” izdod vēstures romānu sēriju “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, kur piedalīties piekrita trīspadsmit latviešu rakstnieki, uzņemoties katrs savu Latvijas 20. gadsimta vēstures periodu. Šajā sērijā ir arī Noras Ikstenas romāns “Mātes piens”. Otrdien, 15.martā, Nora Ikstena un Dace Sparāne-Freimane tikās ar lasītājiem Valmieras integrētajā bibliotēkā. Pirms sarunas ar rakstnieci interesantā stāstījumā par savu pētījumu ”Monstri un metaforas. Ieskats šausmu literatūras pasaulē” dalījās literatūras pētniece Bārbala Simsone.
“Daudz no tā, par ko stāstīja Bārbala, ir rakstnieka normālstāvoklis grāmatas tapšanas laikā, jo jācīnās ar saviem un tēlu dēmoniem. “Mātes piens” nav šausmu romāns, bet tajā ir arī bailes, no kurām jātiek vaļā, jo briesmoņi ir mūsos pašos,” šo divu tēmu – priekšlasījumu par šausmu žanru pētīšanu literatūrā un stāstījumu par “Mātes pienu” – sasaisti komentēja rakstniece Nora Ikstena.
“Katram ir no kaut kā bail. Ja nebūtu bailes, nebūtu pašaizsardzības. Bailes mobilizē cilvēku. Arī literatūra radusi baiļu atspoguļojumu – šausmu literatūras žanru, palīdzot bailes “izvilkt” un situāciju pārdzīvot. Svarīgi, ka lasītājs šīm bailēm notic, tad viņš tās var izdzīvot drošā distancē un iegūt emociju komplektu, kas otrreiz konkrēto situāciju palīdzētu skatīt vairs ne tik ļoti šausminošu,” skaidroja literatūrzinātniece B.Simsone, papildinot, ka ar šausmu radīšanu autoriem nav nemaz tik vienkārši. Stīvens Kings, šausmu literatūras autors un teorētiķis, atzinis, ka šajā literatūras žanrā bailes pastāv trijos līmeņos: primitīvākais ir pretīguma radīšana, pēc tam seko kaut kas nepatīkams, bet nav vairs vizuālā elementa, kas raisa automātiskas reakcijas, savukārt smalkākajā līmenī īstās šausmas rada lasītāja prāts.
“Izcilākie šausmu stāsti ir tādi, kuros nekas TĀDS nenotiek. Tāpēc arī mēdz būt interesanti noslēgumi – vaļējās beigas, lai lasītājs pats varētu izdomāt to, ko neviens rakstnieks nevar izfantazēt, jo lasītāja prāts jau darbojas šajā šausmu režīmā. Šajā ziņā zaudē filmas, jo tas, ko parāda, nav tik efektīvs, salīdzinot ar to, ko neparāda. Piemēram, kāpjot līdz biedējošajām durvīm, bailes no nezināmā, kas aiz tām būs, ir stipri lielākas par tām bailēm, kad esam jau sapratuši, ko durvis slēpa.”
Literatūrzinātniece skaidroja, kā šausmu stāstos mainījušās vietas un tēli – no kaut kā tāla un neaizsniedzama līdz mums tuvam un ikdienā sastopamam. Šausmu un baiļu uztvere un interpretācija katram ir atšķirīga:
“Cilvēka psiholoģiskais musturs nosaka, ka vienam no konkrētajā stāstā atainotā ir bail, bet citam tas ir vienaldzīgi – tas lielā mērā saistīts ar katra psiholoģisko stāvokli un pieredzi.”
Interesenti varēja uzzināt arī par šausmu literatūras attīstību Latvijā, sākot no teikām un turpinot ar oriģinālliteratūru, pat dzeju, piemēram, Viļa Plūdoņa “Rēgi” un “Baigi”, dramaturģiju, norādot, ka pirmais latviešu autors, kurš rakstījis par vampīru, ir Rainis – luga “Spēlēju, dancoju” balstīta serbu leģendā par vampīru, piemēri rodami arī prozā, piemēram, Aleksandra Grīna darbi.
Interesanti, kā norādīja B.Simsone,
“brāļi Grimmi tautas pasakas vāca un pierakstīja, bet vienlaicīgi arī veica daudz labojumu. Uzklausītās pasakas sākotnēji nebija domātas bērniem, tās bija ļoti šausmīgas. Piemēram, viena no veiktajām korekcijām – senākās pasaku versijas nav par ļaunajām pamātēm, tās ir par mātēm. Grimmi ieviesa pamātes tēlu, lai pasakas nebūtu tik traumējošas”.
Vakara turpinājumā Nora Ikstena norādīja:
“Katram rakstniekam dzīvē ir viena tēma. Mātes un meitas attiecības ir manējā. “Mātes pienā” meitas tēls ir tik spēcīgs, jo ir daudz vieglāk un skaistāk mīlēt māti, kura ir māte viscēlākajā un labākajā nozīmē, kura ir mātišķa, tevi sargā, ir balsts, kurai piemīt beznosacījuma mīlestība, bet daudz grūtāk ir mīlēt tādu, kāda ir māte šajā romānā. Bērna mīlestība uzvar dēmonu pasauli, bērns māti iemīl. Tas ir mīlestības vispārējais spēks – neraugoties uz situācijas sarežģītību, durvis netiek aizcirstas. Cilvēks nedrīkstētu kaut ko pārmest saviem vecākiem, jo tie ir viņa dzīvības devēji, to arī centos šķetināt.”
N.Ikstena atklāja, ka “Mātes piena” rakstīšana nebija 100 metru skrējiens, “tas ir maratons, ir vajadzīga milzīga izturība nepalikt ceļmalā. Vairāk skrienot, kļūsti varošāks un bagātāks. Vizma Belševica ir teikusi, no rakstnieces likteņa nekā laba nav – sabojāti nervi un liels dibens. Rakstnieks piedzīvo dažādas šausmu sajūtas rakstīšanas procesā. Kā Māra Zālīte sacījusi – ja kāds autors apgalvo, ka viņam patīk rakstīt, viņš nav pārāk labs rakstnieks vai arī jokojas, tā sacīdams. Rakstīšana ir cita realitāte”. N.Ikstenai palīdzējis tas, ka pazudusi distances sajūta, jo rakstīšana “es” formā ļāvusi justies brīvi un būt stāstniecei. “Ja ko dari godīgi, kā grāmatā teikts – melnbalts, godīgs stāstījums, no literārās pieredzes, no piedzīvotā kā pasakā paši no sevis atnāk blakus tēli. To piedzīvoju pirmo reizi, liekas, kāds viņus atsūtīja, kad man vairs nebija spēka, lai romāna simbolisko līmeni padarītu pilnīgāku un spēcīgāku.”
Skaidrojot, kāpēc par padomju laikos piedzīvoto rakstīts tikai tagad, rakstniece stāsta:
“Ja 28 gados būtu mēģinājusi rakstīt “Mātes pienu”, tas būtu kā jaunules patoss, kaut kas nesaprotams. 30 gadu vecumā raudzītos no komfortablas pozas. Bija jāpaiet vēl gadiem, lai laiks nogulsnētos, lai par padomju ēru varētu rakstīt ne tikai smagnēji, bet arī ironiski, paskatītos uz pieredzēto no malas.”
Tikšanās un saruna ar lasītājiem notika Valmieras bibliotēkas NPAD-2015/10290 projekta “Radošo sapņu forums bibliotēkā” ietvaros, tā bija jau ceturtā publiskā lekcija. Piektajā – noslēdzošajā lekcijā interesenti aicināti tikties ar dzejnieku un tulkotāju Uldi Bērziņu – “Saruna par mūsdienīgo pasaules skatījumu”.