Lasīšanas laiks: 4 min
Publicējam sarunu ar mazsalacieti, Latvijas skeletona braucēju Ivo Šteinbergu, kurš decembrī triumfēja Eiropas kausa posmā Siguldā un kopvērtējumā sezonu noslēdza 4.vietā. Brīdī, kad telefoniski sazinājāmies ar Ivo, viņš atzina, ka pēc Eiropas kausa noslēguma atlidojis uz Latviju ar lidmašīnu, bet kamanas ceļo kopā ar brāļiem Dukuriem busiņā, tikmēr Ivo var veltīt savu laiku studijām un kārtot eksāmenus.
Kādas Tavas sajūtas pēc iegūtās 4. vietas Eiropas kausa kopvērtējumā?
Plāns bija būt trijniekā, bet nebija tik vienkārši, jo vāciešiem ir spēcīga komanda. Ceturtā vieta ir ļoti labi, ja salīdzina, ka pagājušo gadu es biju astoņpadsmitais vai divdesmitais kopvērtējumā.
Kāds bija Tavs pirmais skeletona nobrauciens?
Es atceros to, ka neko neatceros, kas īsti jādara. Nedaudz panikas – gribas kāpt ārā, nevar pastūrēt. Taču darbs bija ieguldīts, tāpēc nevar pateikt – nē, man bail un es to nedarīšu. Bailes ir vajadzīgas, bet nepieciešams tās pārvarēt.
Kāds ir skeletona princips?
Sākas ar ieskrējienu. Ieskrējiens ir ar galvu uz leju – ieskrien, lec virsū un stūrē ar pleciem un ceļgaliem pa diagonāli. Tātad – ja labais plecs un kreisais celis pieskaras kamanām, tad tu griezīsies pa kreisi.
Kāds ir skeletona kamanu svars?
Salīdzinoši, manas kamanas sver 32,6 kilogramus, Martinam sver 36 un sievietēm nedaudz vieglākas. Svars ir saistīts ar fizikas likumiem – trase ir krītoša, un jo lielāks Tev svars, jo ātrāk Tu brauksi beigās, bet nevar pārspīlēt. Jāievēro tāds svars, lai trases lejasdaļā būtu labs ātrums, bet augšdaļā, lai pārāk lēnu neuzņemtu ātrumu.
Kāds ir vidējais ātrums nobraucienos?
Tas atkarīgs no trases, bet parasti visās trasēs lejasdaļā ir vidēji 120 km stundā, bet ātrums neizsaka tik daudz, kā virāžas un spiedieni. Siguldā, ja ir 113 km stundā, tad 15. virāžā ir tāds spiediens, ka elpa jāaiztur.
Skeletons ir fiziski vai emocionāli grūts?
Nē, tas ir labākais, kas ar mani dzīvē ir noticis. Mums komandā ir patīkama atmosfēra, tiešām es izbaudu to, ko daru un eju ar prieku uz treniņiem.
Kas ir Tavā skeletona komandā?
Martins, Tomass, es, Lelde Priedulēna un jaunatnes programmas skeletonisti, bet viņi no mums nedaudz atsevišķi trenējas. Treneri ir vairāki: Mihails Arhipovs – fiziskās sagatavotības, Mareks Mezencevs – mehāniķis un trases treneris un, protams, arī Dainis Dukurs. Viņi visi filmē virāžas, lai pēc tam var analizēt braucienus.
Kāda ir Tava treniņu ikdiena?
Vasarā no rīta pieceļos, paēdu brokastis, piemēram, desmitos sākas treniņš, ilgst divas vai trīs stundas līdz pusdienām. Stundu vai divas atpūšos, un tad ir otrs – vakara treniņš. Citreiz sanāk trīs, četri treniņi dienā.
Brokastīs un pusdienās vari ēst visu?
Vēlams ēst visu, jo ar fiziskās sagatavotības treneri runājām, ka man vajadzētu palielināt svaru, lai būtu lielāka jauda un spēks. Un jā – drīkst ēst arī saldumus.
Kādās valstīs esi piedalījies sacensībās?
Pagājušogad biju Norvēģijā, šogad vairākās Vācijas trasēs, arī Austrijā un Šveicē. Pagaidām Amerikā neesmu bijis. Salīdzinot – Siguldā ir visbailīgākā trase, ļoti tehniska un nedaudz arī bīstama.
Kā nonāci līdz skeletonam?
Mazsalacas vidusskolas sporta skolotāja Ligita Piešiņa ieteica, lai braucu uz Valmieru trenēties vieglatlētikā. No trešās klases trenējos Valmierā, astotajā klasē aizgāju mācīties uz Murjāņiem. Absolvēju, paskatījos Soču olimpiādi un devos uz atlasi, un re – tik tālu pagaidām esmu ticis.
Ko Tu studē?
Muitas un nodokļu administrēšanu. Sportistiem piedāvāja budžeta vietas, aizgāju uz interviju, un viņi piekrita mani uzņemt. Skolotāji ir ļoti pretimnākoši, varu pēc sesijas nākt nokārtot eksāmenus, kurus esmu kavējis, piedaloties sacensībās.
Sanāk arī atpūsties?
Man skeletons ir kā hobijs, atpūta. Kādreiz uzspēlēju datorspēles, vēl mani aizrauj mežs, daba un patīk mājās – Mazsalacā.
Kas Tev ir Mazsalaca?
Mazsalaca ir vieta, kur es varu, kad man ir uznācis bezspēks un esmu pārtrenējies, aizbraukt uz divām dienām, pagulēt, paēst, pastaigāties ar suni pa parku, un tad es atkal jūtos gatavs turpināt. Tā man ir vienīgā vieta, kur tiešām varu atpūsties.
Sajūti mazsalaciešu atbalstu?
Jā, Siguldā tas bija lieliski – redzēt tik daudz savējos, pat mazsalacieši ar autobusu atbraukuši. Paldies par to! Patīkami arī saņemt atzinību “Gada cilvēks Mazsalacas novadā 2015” pasākumā.
Kas Tu gribēji būt bērnībā?
Bērnībā es gribēju iet armijā, tāda doma man bija vēl vidusskolā, bet ģimene mani atrunāja. Tagad tā vēlme ir pārgājusi, disciplīna skeletonā ir līdzīga, taču armijā būtu daudz grūtāk.
Ko Tu ņemtu līdzi uz neapdzīvotas salas?
Savu suni Bruno, kaut ko praktisku – cirvi un divas cūkas, lai varu paēst.
Kāds ir Tavs dzīves moto?
Veiksme smaida tam, kas tai gatavojas! Jo vairāk Tu gatavojies, jo biežāk viņa Tev uzsmaidīs, es to šogad pārbaudīju.