Lasīšanas laiks: 3 min
Piektdien, 19.februārī, atzīmējot Starptautisko tūristu gidu dienu, Valmierā notika ekskursija “Gaujas tērauda kronis – Dzelzītis”, ko sadarbībā ar Valmieras Tūrisma informācijas centru vadīja Vidzemes Augstskolas docents, aizrautīgs ceļotājs un tūrisma lietpratējs Andris Klepers. Ekskursija sākās Jāņparkā, iepretim vēsturiskajai Jāņparka stacijas ēkai un turpinājās pa bijušo dzelzceļa līniju līdz Dzelzs tiltam pāri Gaujai.
1912.gada 6.martā atklātais tērauda konstrukcijas dzelzceļa tilts pār Gauju saglabājies kā uzskatāmākais šī laika liecinieks. Pārdzīvojot vairāk nekā simts gadus, mūsdienās jau ar citu funkciju, tilts valmieriešu vidū mīļi tiek dēvēts par “Dzelzīti”.
Andris Klepers portālam “Valmieras Ziņas” pastāstīja: “Starptautisko tūristu gidu dienā, popularizējot gidu profesiju, interesentus parasti iepazīstina ar netradicionāliem maršrutiem vai pastāsta par ierastām vietām neikdienišķā veidā. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību, par šīs dienas varoni esmu izvēlējies Dzelzs tiltu, kas jau ir aizvadījis savu 100. dzimšanas dienu, bet tam joprojām nav atbilstoša statusa, kas šāda mēroga objektam piestāvētu. Esmu kopā ar Valmieras muzeja vēsturniekiem uzsācis sabiedrisko iniciatīvu, lai rosinātu Dzelzs tiltam piešķirt valsts atzītu nacionālas nozīmes kultūras mantojuma pieminekļa statusu. Šāds statuss tam jau reiz ir bijis, bet nav īsti skaidrs, kādēļ tas deviņdesmitajos gados ir zaudēts. Ar šīs ekskursijas palīdzību aicināju paskatīties uz mūsu industriālās vēstures objektiem ar lielāku cieņu. Daudzi ik dienu Dzelzs tiltu šķērso kājām vai ar velosipēdu. Tāpat šī ir populāra jauniešu tikšanās vieta. Taču daudzi neaizdomājas par tā vērtību. Tādēļ ekskursijai izvēlējos nedaudz provokatīvu nosaukumu, jo kronis nozīmē dižciltīgu vērtību, bet tērauds simbolizē industriālo mantojumu. Savulaik šis tilts bija simbols Vidzemes saimnieciskajai attīstībai. Kad būvēja šo dzelzceļa līniju, Valmiera iedzīvotāju skaita ziņā izauga divas reizes – no 4 līdz 8 tūkstošiem.”
A.Klepers norādīja, ka Valmierā un tās apkārtnē ir arī vairāki citi vēsturiskie objekti, kas ir nepelnīti aizmirsti. Pie bijušā Valmieras gaļas kombināta teritorijas atrodas vecais bānīšu depo, ko pašlaik apsaimnieko SIA “ZAAO”. Latvijā neesot daudz tik labi saglabājušos ēku, kas saistītas ar šaursliežu dzelzceļu.
Lai arī daudzi ar dzelzceļu saistīti objekti ir gājuši zudībā, tomēr pastāvošās liecības var daudz ko pastāstīt par tā vēsturi. Pielietojot mūsdienu tehnoloģijas ir iespējams ar papildinātās realitātes palīdzību skatītājam ļaut ieraudzīt, kā bānītis pienāk stacijā vai šķērso pirmo reizi dzelzceļa tiltu. Tāpat iespējams piešķirt bijušajai šaursliežu dzelzceļa līnijai jaunu funkciju, tādējādi radot interesi par tās vēsturisko vērtību. A.Klepers skaidroja, ka Eiropā tūrismā jomā ir aktuāla “zaļo ceļu” ideja, veco dzelzceļa līniju vietā ierīkojot tūrisma maršrutus. Valmieras pilsētas un Kocēnu novada pašvaldības strādā pie projekta, kurā plānots izveidot velomaršrutu no Valmierai līdz pat Dikļu pilij. Dzelzceļa stiga un uzbērumi lielākoties esot saglabājušies, tos tikai jāattīra no krūmiem. Lielākā problēma ir sagrautie tilti pāri upītēm, taču arī tos ir iespējams atjaunot.
Ekskursijā piedalījās daudzi interesenti – gan vidējās un vecākās paaudzes pārstāvji, kas paši ir braukuši ar mazbānīti un varēja dalīties atmiņās, gan arī jaunieši, kuriem Andra Klepera un citu vēstures zinātāju stāstītais bija jaunatklājums, kas piešķirs “Dzelzītim” citu vērtību.
19. un 20.gadsimta mijā strauju Vidzemes uzplaukumu plānoja līdz ar dzelzceļa tīkla paplašināšanu. Lielu saimniecisku ieguvumu saistīja ar šaursliežu dzelzceļa līniju Smiltene-Valmiera-Ainaži perspektīvā, paredzot tās plašāku sasaisti ar Vidzemes iekšzemes teritorijām. Dzelzceļa būvniecībai tika izveidota Valmieras Šaursliežu pievedceļa sabiedrība, bet sava pievadceļa finansēšanā aktīvi iesaistījās Kocēnu alus brūža īpašnieki. 1912.gadā pilnībā izbūvētajā līnijā no Smiltenes caur Valmieras staciju līdz Ainažu ostai bija jāmēro nedaudz vairāk par 100 km, ko bānītis veica 5,5 stundās. Tomēr pēc aktīvas izmantošanas 60 gadu garumā dzelzceļa līniju slēdza 20.gadsimta 70.gados, atzīstot to kā nerentablu.