Lasīšanas laiks: 4 min
Pastāsti, kad un kā Tu sāki nodarboties ar motokrosu?
Ar motosportu sāku nodarboties pirms deviņiem gadiem. Manā ģimenē visi brauc – tētis, trīs brāļi. Es neko citu nepazinu kā tikai motokrosu.
Cik Tev bija gadi, kad uzsāki braukt?
Man toreiz bija 16. Tētis man pateica, kamēr man nebūs 16 gadu, es nedrīkstu kāpt uz “moča”. Viņš patiesībā tikai ļoti uztraucās par mani un domāja, vai es maz gribēšu vēl, jo tajā laikā bija tikai dažas meitenes, kas brauca ar “kvadriem”.
Šobrīd ir vairāk meitenes, kas brauc ar kvadracikliem?
Latvijā ir viena, bet viņa nebrauc regulāri. Igaunijā bija divas, bet viņas vairs nebrauc. Lietuvā arī bija, bet vairs nav. Tā kā mēs tikai dažas te esam.
Kā Tev liekas, vai 16 gados nav par vēlu sākt?
Protams, ka ir. Vispār vajadzētu sākt jau no kādiem gadiem septiņiem, lai pierastu pie “mocīša”. Jo ātrāk sāk, jo ātrāk ir tā sajūta. Uzskatu, ka man tas bija krietni par vēlu, ņemot vērā, ka šobrīd labākos rezultātus uzstāda tie, kam ir 13 un 14 gadi. Visi jaunieši tagad iet pa priekšu tiem, kam ir 25 – 30 gadi.
Vai sākumā puiši neskatījās ar šķību aci, vai tieši pretēji – iedrošināja?
Īpaši nekas nav mainījies, jo es visu laiku cīnos ar puišiem trasē. Ir tādi, kas saka, ka, ja Monta mani apdzīs, tad es vairs nebraukšu motokrosā. Bet ir bijuši arī tādi, kam es esmu bijis kā motivātors. Ja es apdzenu, viņi sāk trenēties vairāk, lai es viņus nekad vairs neapdzītu, un tagad vairāki no viņiem jau ir PRO klasē.
Šogad Latvijas kausa 4.posmā “Quad” iesācēju klasē kopvērtējumā ieguvi 1.vietu, kāda bija sajūta?
Protams, sajūta bija superīga. Jau pagājušajā gadā es kāpu uz pjedestāla, visus apsteidzot. Un tad tās sajūtas bija neaprakstāmas. Tas bija tas, ko es biju gaidījusi visu mūžu. Arī šogad kāpu uz pirmā pjedestāla pakāpiena, sajūtas bija lieliskas, bet vairs ne tādas kā pirmo reizi. Tā jau ir… pirmo reizi nekad neaizmirsīšu. Starp meitenēm kāpt uz piedestāla nav tik interesanti, bet ar puišiem, tas jau ir kas cits. Citos sporta veidos puišus ar meitenēm nemaz kopā nevērtē. Bet man atļauj pacīnīties ar puišiem. Nākamgad tas vairs nedarbosies, man būs jāiet uz augstāku klasi.
Kā tu gatavojies sacensībām un cik bieši trenējies?
Ziemas periodā ir fiziskie treniņi. Kad nāk pavasaris, trenējos motokrosam un sāku skriet. Vasaras sezonā papildus nāk treniņi uz “moča”. Cenšos divas reizes nedēļā. Šovasar tā arī sanāca, ka divas reizes nedēļā trenējos uz “moča” un tas arī atspoguļojās rezultātos.
Vai tev ir bijušas kādas nopietnas traumas, vai, par laimi, nav?
Es teiktu, ka nopietnas traumas man nav bijušas. Man ir bijusi lauzta roka, bet es to nesauktu par smagu traumu. Tas bija smags kritiens un es sasitu muskuļus. Es vēl tagad jūtu, ka kakla muskuļi nav gluži tik spēcīgi, kā tie varētu būt. Bet tā es uzskatu, ka esmu veiksmīga. Manuprāt, ir jābrauc “ar galvu”. Esmu meitene un vispirms desmit reizes padomāju un tikai tad daru. Varbūt tāpēc dažkārt nevaru pabraukt tik ātri kā citi, bet vismaz bez traumām.
Vai braucot ar kvadraciklu var arī kaut ko nopelnīt?
Tādā līmenī kā braucu es un lielākā daļa Latvijas braucēji, nevar neko nopelnīt. Mums ir viens braucējs, kas brauc pasaules līmenī. Viņa līmenis ir nesamērojams ar citiem Eiropas braucējiem. Viņš ir uzņemts citās komandās ārpus Latvijas un ir parādījis, ko nozīmē profesionāls sports, bet es nezinu, cik tieši tā var nopelnīt.
Kas tādā gadījumā finansē šo sportu?
Manā gadījumā, mans sponsors ir mana ģimene. Ja man nebūtu tāds tētis, es nekad mūžā nebrauktu motokrosā! Pati nevarētu to atļauties. Vai nu bagāts vīrs vai bagāts tētis! (smejas) Neesmu dzirdējusi, ka kādam ļoti daudz kaut ko sponsorētu, varbūt palīdz ar kādām detaļām vai ekipējumu, bet būtībā tas ir uz pašu pleciem.
Kādi ir Tavi plāni un mērķi nākamajai sezonai?
Tā kā man vēl nav īsti zināms, kādā klasē es nākamajā sezonā braukšu, mans mērķis jebkurā gadījumā ir vieta uz pjedestāla Latvijā. Par ārzemēm runājot, ir plāns braukt uz Franciju – trīs stundu izturības sacensībās. Tur ir meiteņu konkurence, kur brauks dalībnieces no visas Eiropas. Es tur būšu pirmo reizi, īsti nezinu, kas mani tur sagaida, bet man ļoti interesē salīdzināt savus spēkus ar pārējām Eiropas meitenēm. Baltijas meiteņu konkurencē panākumi man nav tik būtiski, tad interesantāk man ir cīnīties ar puišiem.
Vai Tev ir vēl kādi hobiji, neskaitot sportu?
Man ir tāda mākslinieciska dvēsele. Patīk gleznot un nodarboties ar rokdarbiem, tāpēc gaidu Ziemassvētkus, tad var visiem sarūpēt kādas smalkas dāvaniņas.