Lasīšanas laiks: 4 min
Svētdien, 11.oktobrī, izskanējis I Vidzemes stāstnieku festivāls “Stāsti krēslā”, jau šobrīd organizatori sākuši apkopot nākamā gada pasākuma idejas.
“Domāju, ka pirmajai reizei viss izdevās labi. Uzstāšanos valmieriešiem patraucēja aukstais laiks, toties sestdien vakarpusē bijušajā mākslas skolā dalībnieki stāstīšanai un dancošanai nebija mudināmi. Vēl labs ieguvums ir tas, ka kolēģes no Latgales pārrunāja, kā stāstnieku festivālu ieviest arī viņu pusē, tas nozīmē, ka tad būs aptverta visa Latvija.
Priecājamies, ka esam labs piemērs starpinstitucionālajai sadarbībai – festivālu organizēja biedrība “Haritas”, lielu atbalstu sniedza Valmieras integrētā bibliotēka, Valmieras muzejs, Valmieras pilsētas pašvaldība, Burtnieku novada pašvaldība, Valmieras Jaunatnes centrs “Vinda”,” pastāstīja Vidzemes kultūras un mākslas biedrības “Haritas” vadītāja Solveiga Boicova.
Pēdējā festivāla dienā Burtnieku novada Valmieras pagasta kultūras namā notika diskusija par vietējā mantojuma apzināšanu, tradīciju kopšanu un stāstnieku kustības iespējamo attīstību Vidzemē. Dalībnieki arī dziedāja, pārrunāja piedzīvoto, kā arī bija skatāma īsfilma “Visu mūžu un vēlreiz”.
“Šīm trim dienām ir augsts piepildījuma koeficients. Vidzemē festivāls ir pirmo reizi – kāds ir sākums, tāds būs turpinājums. Sākums bija ļoti labā vietā – Valmieras integrētajā bibliotēkā, kur ir gara stāstniecības tradīcija, brīnišķīgi cilvēki,”
atzina stāstniecības eksperte Māra Mellēna, norādot labo sadarbību nevalstiskajam sektoram ar citām iesaistītajām pusēm. “Katram ir savs redzējums, piemēram, bibliotekāre Gaida Arta Saukāne deg par bērnu stāstītprasmes attīstību, savukārt Agita Lapsa ir viena no brīnišķīgākajām novadu pētniecēm, kura to dara ar stāstu palīdzību.
Manuprāt, viens no nozīmīgākajiem izdošanās kritērijiem ir, vai dzirdētais spēj izsaukt stāstu klausītājā, vai stāsts turpinās un veļas tālāk. Lielākajā daļā pasākumu mums tas izdevās,”
atzīst M.Mellēna.
Jautāta, vai stāstnieki dažādās Latvijas vietās atšķiras, M.Mellēna atzīst:
“Stāstnieki ir radniecīgas dvēseles, kurām svarīga ir izpausmju valoda, viņiem ir daudz kopīga, bet viņi ir atšķirīgi. Pirmkārt, valodas skanējumā. Tā arī, manuprāt, bija Vidzemes festivāla viena no veiksmēm, ka Simjūda tirgū bija iespēja dzirdēt latviešu valodas daudzveidību tās dialektos – Kurzemes tāmnieku, Vidzemes sēļu, latgaļu. Viena no jaunākajām dalībniecēm bija sagatavojusi stāstu kauguriešu puses izloksnē.”
Raugoties nākotnē, M.Mellēna norāda, ka jāturpina sadarbības modelis, iesaistoties festivālā dažādām pusēm. Turpmāk būtu vēlams, ka vairāk piedalās jaunā paaudze – gan bērni, gan skolēni un studenti.
“Manuprāt, svarīgākais, ka darām cilvēkiem vajadzīgas lietas. Stāsti ir viena no senākajām vajadzībām, tie palīdzēja nodot pieredzi un saglabāt cilvēcību, atmiņas par senčiem, uzturēt idejas, kas ir pasakās. Ir dažādi stāstu veidi, katrs ir vajadzīgs, piemēram, anekdotes palīdz aktivizēt laimes hormonu, paskatīties uz sevi no komiskās puses, pasakas un teikas aicina saredzēt citus dziļumus un situācijas, sadzīves notikumu atstāstīšana palīdz uzzināt ko jaunu par citiem,”
skaidroja stāstniecības eksperts Guntis Pakalns, kurš Latvijā, ieskaitot Vidzemes, piedalījies 14 stāstnieku festivālos. G.Pakalns norāda, ka pasākums palīdz bagātināt pieredzi tiem cilvēkiem, kuri apzināti kopj stāstu saglabāšanas un nodošanas tālāk tradīciju.
“Mūsdienu folkloras kustībā, kas veidojās 1970.gadu beigās un 1980.gadu sākumā, ir izkritusi stāstu stāstīšanas tradīcija, jo uz skatuves ir ērtāk dziedāt un dejot, bet folkloras mantojums ir daudz bagātīgāks, mums ir iespējas darboties ar vēl citām mantojuma formām,”
atzina G.Pakans. Turpmāk vēlams vēl vairāk sadarboties ar masu medijiem, lai cilvēki uzzinātu par iespēju iesaistīties šādos procesos, turklāt trūkstot arī grāmatas latviešu valodā par stāstniecības ideoloģiju.
“Svarīgi ir šādi sadarbības, mezglu punkti, mazās kopienas, kur ideja nesta tālāk. Šeit Vidzemē Valmiera un tās apkārtne mums ir labs atbalsts.”
Vietējās kopienas saliedēšanas un attīstības jomā lielu darbu ar labiem panākumiem veic Valmieras bibliotēka, kas vāc un apkopo valmieriešu vietu stāstus un tos popularizē bibliotēkas pasākumos. Valmieras bibliotēka ir arī viena no UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas tīkla “Stāstu bibliotēkas” aktīvākajām dalībniecēm. Savukārt biedrība “Haritas” 2014.gadā realizēja projektu “Stāstnieku skola Vidzemē”, kurā 18 dažādu nozaru cilvēki pilnveidoja stāstītprasmi.
No 9. līdz 11.oktobrim Valmierā un tās apkaimē notika festivāls “Stāsti krēslā”. Interesenti bija aicināti gan klausīties stāstus, gan mācīties tos veidot, gan iesaistīties vēl citās nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas aktivitātēs. Šī bija pirmā reize, kad festivāls notika Vidzemē – Valmierā un tās apkārtnē.
Vidzemes stāstnieku festivālu atbalsta un tam ir piešķirta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas patronāža.
“Stāsti krēslā” ir UNESCO nedēļas, kas sāksies 12.oktobrī, ieskaņas pasākums.
Par festivāla atklāšanu var lasīt šeit.