Lasīšanas laiks: 11 min
“Valmiera ir manas mājas, vieta, kur vienmēr gribu atgriezties, lai arī kurā pasaules malā es atrastos. Vienmēr, kad atgriežos no ceļojuma, iebraucot Valmierā, es skatos laukā pa mašīnas logu un pieķeru sevi smaidot, jo katra vieta šeit man ir īpaša un ļoti mīļa. Ceļot, protams, ir lieliski, bet nekas nav labāks par sajūtu, ka esi mājās,” stāsta Paula Janīte, valmieriete, kura nepilnu divu gadu laikā piepildījusi savu sapni kļūt par modeli.
Kā Tu kļuvi par modeli?
Par modeli es kļuvu pavisam neplānoti. Pirms diviem gadiem sāku apmeklēt modeļu nodarbības Rīgā. Apguvu, kā pareizi staigāt, pilnveidoju savu stāju, pilnveidoju sevi un kļuvu daudz pašpārliecinātāka, kā arī iemācījos, ka veiksmes atslēga mēdz slēpties ticībā sev un neaprakstāmā mērķtiecībā. Tad man nemaz prātā nenāca, ka kādu dienu tas varētu kļūt par kaut ko vairāk, kā tikai sestdienu izklaidi un hobiju.
Mācījos 11.klasē, kad nāca lielo kastingu laiks. Es izturēju Milānas kastingu un nonācu vienā no modes galvaspilsētām. Tas bija mans pirmais lielais solis, kas uzsāka šo karjeru. Pēc tam mani atrada aģentūra Turcijā un pirms trīs mēnešiem Ņujorkā. To laikam var saukt par laimes spēli – es vienkārši biju īstajā vietā, īstajā laikā un mani izvēlējās.
Protams, tas nav tik vienkārši. Milāna vien sevī ietvēra lielu darbu, jo tas bija pats sākums. Es būvēju savu imidžu un savu portfolio. Bija dienas, kad tas viss likās par daudz un es gribēju padoties, bet tomēr es nepadevos un tagad to noteikti nenožēloju. Viss smagais darbs bija simtprocentīgi tā vērts. Esmu ļoti laimīga par šo lielo veiksmi un visām iespējām, kuras man tika.
Šajā biznesā ir tā – tas Tevi ierauj savā pasaulē, Tevi ierauga, Tu esi tajā visā iekšā un viena iespēja seko nākamajai, viena valsts seko otrai un Tu lidinies apkārt pasaulei, katru dienu tiec vērtēts un centies visu paspēt un paņemt no visa maksimāli vairāk. Pats galvenais ir tikt tur iekšā, un tas arī ir pats grūtākais.
Ar kādām grūtībām sastapies, veidojot savu karjeru?
Ceļš līdz šai karjerai bija kā amerikāņu kalniņi – bija labās dienas un kāpumi, kad viss likās vienkārši, bet bija kritumi un dienas, kad es ienīdu visu pasauli, pati sevi, ka vispār gribu kļūt par modeli un visu šo industriju. Bet ar šīm dienām beigās tiku galā, jo, kad vēlējos padoties, mana ģimene mani tik ļoti motivēja nepadoties un iet līdz galam. Viņi bija mans vislielākais atbalsts visā šajā laikā un bez viņiem es nebūtu sasniegusi tādus panākumus.
Pats sākums bija grūts, jo es sāku no nulles, man tas viss bija kas pilnīgi jauns un svešs. Bija jāuzbūvē savs portfolio, jātrenējas pareizi pozēt, jāsaprot, kā uzvesties konkrētajā situācijā. Viena no grūtībām bija sestdienu nodarbības, kuras prasīja daudz pacietību. It īpaši sestdienu rītos, kad bija jāpiespiež sevi piecelties agrāk kā gribētos un doties uz autoostu, lai brauktu uz Rīgu. Katru reizi cēlos un sev stāstīju, ka būs jau labi un tas ir tā vērts. Dažkārt nācās atteikties no ballītēm piektdienās, bet tas noteikti mani neapbēdināja, jo zināju, ka tas, ko daru, ir vērts daudz, daudz vairāk.
Dažādus šķēršļus mēdzu uzlikt sev pati.
Gandrīz katru dienu bija jāsacenšas ar vairāk nekā simts meitenēm un reizēm sevi šaustīju ar jautājumiem: vai es esmu pietiekami laba?
Gadu gaitā es esmu iemācījusies, ka katram klientam ir sava vīzija, savs izdomāts tipāžs, kādu meiteni viņi grib izvēlēties konkrētajam projektam. Sākumā uztvēru to tik personiski, bet tas ir muļķīgi, jo neviens nav tik daudzpusīgs un perfekts, lai tiešām patiktu pilnīgi visiem. Šajā biznesā visu ietekmē attieksme pret sevi. Ja labi jutīsies un būsi brīva, laimīga, tieši tāda, kāda Tu esi, klienti un apkārtējie to pamanīs un iespējas būs daudz lielākas.
Ļoti svarīgi bija sevi uzturēt formā un vakaros varbūt atteikties no tās papildus kūciņas, bet es nekad neesmu sev aizliegusi ēst to, ko es vēlos.
Bija dienas, kad ēdu salātus, augļus, dārzeņus un sportoju, bet bija dienas, kad gulšņāju pie televizora, skatījos savu mīļāko seriālu un apēdu veselu šokolādi viena pati. Viss bija līdzsvarā, un tas bija galvenais.
Visus šķēršļus ir iespējams pārvarēt. Ir tikai jāatrod pareizā pieeja un nedrīkst padoties.
Pašā sākumā mazs šķērslis bija arī skola, jo nācās braukāt arī skolas laikā, bet man paveicās ar pretimnākošu kolektīvu un skolotājiem, tāpēc ar visu tiku galā un vidusskolu pabeidzu ar ļoti labām sekmēm.
Kurās pasaules pilsētās esi bijusi un kādus iespaidus esi guvusi?
Šis bizness pagaidām mani ir aizvedis uz trim pilsētām. Pirmais ceļojums bija uz Milānu. Tur es biju pagājušajā vasarā un šī gada aprīlī. Šovasar atnāca piedāvājums aizbraukt uz Stambulu, un jūniju pavadīju, gozējoties Turcijas saulītē. Visbeidzot divus mēnešus padzīvojos pāri okeānam, vietā, ko sauc par Lielo Ābolu un visu sapņu zemi jeb Ņujorku.
Es priecājos, ka šīs vietas ierindojās tieši šādā secībā.
Uzskatu, ka visām modelēm sava karjera ir jāsāk ar Milānu, jo tā ir lieliska pieredze un rakstura, kā arī izturības treniņš.
Atceros savu pirmo dienu tur. No rīta piecelies, aizej uz aģentūru, tad Tev iedod pilsētas karti un A4 lapu, uz kuras sarakstīti visi kastingi un to adreses. Pēc tam pasaka, lai skrien, jo pirmais klients gaida un Tu jau kavē. Tad pilnīgā apjukumā Tu ej, meklē, skrien uz visām pusēm un labākajā gadījumā paspēj apmeklēt pusi no nepieciešamā. Dienas beigās, tas viss likās kā murgs un es nesapratu, ko es te daru, bet tāda bija tikai pirmā diena. Ar laiku es pie tā pieradu, visa pilsēta jau bija zināma un paspēju apmeklēt visas vietas, kā arī atradu laiku starp kastingiem, lai apsēstos uz trepītēm pie Duomo katedrāles un iedzertu kafiju.
Kas sagādāja vislielāko pārsteigumu?
Man kā meitenei, kura tikko sāka iepazīt šo biznesu, vislielāko pārsteigumu sagādāja rindas lielajos kastingos.
Priekšā bija aptuveni 300 meitenes un bija jāgaida trīs stundas. Un tā gandrīz katru dienu.
Tas mani pārsteidza pavisam negaidīti, bet vēlāk tas likās pašsaprotami. Es nēsāju līdzi grāmatu un našķus, lai aizkavētu sev gaidīšanu un garlaicību, sēžot kaut kur uz grīdas, kopā ar vēl simtiem meiteņu.
Stambula man deva ieskatu citādākā modes pasaulē, jo Turcijā viņiem ir pavisam cita mode. Bildes, kuras uztaisīju Turcijā, noteikti nestrādās lielajās modes galvaspilsētās kā Londona un Ņujorka, bet tā bija pieredze. Smieklīga pieredze. Kad bija jābildējās Turcijas dizainera katalogam, acu ēnas bija viszilākās, kādas man jebkad ir bijušas. Lūpas supersarkanas un mati tādā kā čupčikā uz augšu. Bildes vēl neesmu saņēmusi, bet noteikti neplānoju tās publicēt vai izmantot savā portfolio. Ja nu vienīgi atgriežoties Stambulā, jo tur tas skaitās ”High Fashion”, bet, kā jau teicu – arī tāda pieredze ir nepieciešama.
Ņujorka bija mans sapnis kopš man bija sešpadsmit gadu un, aizbraucot uz turieni, biju pārsteigta, ka nejūtos tik aizkustināta kā man lika justies doma par Ņujorku. Pirmās nedēļas man tā pat mazliet riebās.
Biju iemesta no mazās Valmieras, kur visur brīvi vari nonākt, uz Ņujorku, kur bez grūstīšanās nav iespējams nonākt savā galamērķī, un reti ir brīdis, kad uz ielas esi tiešām pilnīgi viens.
Bet laiks gāja uz priekšu, un es pieradu pie Ņujorkas. Tā pilnveidoja mani, un es jutos daļa no visa tā neprāta. Es iemīlējos šajā trakajā pilsētā un liekas, ka tā mani izmainīja. Ņujorkā Tu ieraugi iespējas, kuras nekad iepriekš nebiji saskatījis. Nekas nav neiespējams. Liekas, ka pie kājām ir visa pasaule un vari sasniegt pat visnereālāko. Ņujorka tikai palīdzēs, pados roku un pateiks, kā labāk tikt ar to galā. Modeļu biznesā konkurence šeit bija milzīga, bet es tiku pie lieliskas aģentūras un lieliskiem panākumiem. Manā kontā ir sešas modes skates Ņujorkas modes nedēļā un daži citi darbiņi, par kuriem lepojos. Iesaku visiem dzīves laikā aizbraukt uz Ņujorku. Atbraucot mājās ir sajūta, ka vari visu.
Stereotipi par modelēm – kas pēc Tavas pieredzes un novērojumiem ir patiess un kas ir aplams?
Kad runājam par stereotipiem, man vienmēr nāk smiekli.
Visbiežāk dzirdētais stereotips – modeles neēd, badojas, dodas uz tualeti mākslīgi attīrīt sevi pēc katras maltītes. Tās ir lielākās muļķības! Mēs ēdam vairāk nekā jūs varat iedomāties.
Ar manām istabas biedrenēm Ņujorkā bija pat ideja veidot ēdienu blogu un dalīties ar savām maltītēm, lai pierādītu, cik garšīgi un labi patiesībā ēd modeles. Lieta ir tāda, ka mēs ēdam tikpat, cik visi pārējie cilvēki un arī našķējamies. Tikai mākam uztaisīt visu garšīgo par veselīgo. Mēs arī našķējamies, bet esam iemācījušās gatavot veselīgos našķus. Mans lielākais atklājums ir auzu pārslu pankūkas. Vajag tikai sasmalcināt vienu banānu, pievienot divas olas un auzu pārslas. Visu sajauc kopā un cep kā pankūkas. Tas ir vienreizēji, un tās ir manas mīļākās brokastis.
Vēl ir dzirdēti stereotipi par to, ka esam iedomīgas. Tas ir ļoti atkarīgs no katras meitenes pašas. Katrai tomēr ir citādāks raksturs un “niķīši”. Nevar mūs visas iedalīt pie modelēm un cerēt, ka izturēsimies vienādi. Tā nekad nebūs. Bet man ir paveicies un esmu savos ceļojumos dzīvojusi kopā tikai ar ļoti sirsnīgām un jaukām meitenēm.
Stereotips, kurš aizkaitinās pilnīgi ikvienu meiteni, kura nopietni pievērsusies šim biznesam, ir cilvēku izsauciens “Tas ir tik viegli. Un par tādām elementārām lietām viņas saņem tik lielu atalgojumu. Ikkatrs cilvēks ar skaistu seju un labu fizisko formu varētu to darīt!” Kad es dzirdu kaut ko tādu, gribas paņemt to cilvēku aiz rokas un parādīt viņam vienu dienu no manas dzīves, piemēram, pirms modes nedēļas Ņujorkā. Man dienā bija 25 kastingi un katrs gandrīz savā Ņujorkas reģionā. Uz labā pleca man bija soma, kurā atradās ūdens pudele, daži augļu un musli batoniņi, jo man nebūs laika paēst pusdienas. Uz otra pleca bija soma ar portfolio un augstpapēžu kurpēm, kas bija smagāka nekā otra soma. Un tā es skrēju no deviņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā, +35 grādu karstumā, cenšoties paspēt uz visām vietām laicīgi un pie reizes nedabūt saules dūrienu. Un, ja priekšā vēl sagaida 100 meitenes un ir jāgaida rindā, kur šajā visā iederas vārds “viegli”?
Kādām rakstura īpašībām jāpiemīt modelei, lai izturētu, izcīnītu savu vietu starp pārējām meitenēm?
Meitenes katra nāk ar savu personību un rakstura iezīmēm, bet, ja runājam par nepieciešamo, lai izdzīvotu šajā skarbajā industrijā, ir jābūt tikpat skarbai. Tevi vērtē katru dienu, aptuveni 10 reizes dienā. Katrā vietā, kur Tu dodies uz kastingu, tiek vērtēts Tavs izskats, Tavas bildes, Tava personība.
Pats galvenais ir izturība. Daži kastingu direktori liek gaidīt stundu un, kad beidzot tiec pie iespējas atrādīties, viņi var izskatīt Tavu portfolio piecu sekunžu laikā, to tikai izšķirstot, nopētīt Tevi no galvas līdz kājām un teikt, lai ej prom no šejienes.
Dažreiz nesaņem pat pašu mazumiņu kā paldies par to, ka esi ieradusies.
Izturību un spēju būt stiprai vajag, lai visā šajā meiteņu pūlī nebūtu vēlēšanās sevi nepārtraukti salīdzināt ar citām un domāt – es neesmu pietiekami tāda vai tāda. Esmu dzīvojusi kopā ar meitenēm, kuras dienas laikā apēd ābolu un turpina visu dienu čīkstēt par to, cik resnas viņas ir, lai gan viņām nav neviena resnumiņa visā augumā. Noteikti vajag stāties pretī visām diētām un badošanās lietām. Veselīgs izskats ir jaunais skaistums. Varu droši apgalvot, ka lielākas iespējas izsisties būs tad, ja varēs pamanīt to veselīgo sārtumu vaigos, muskuļus un labu formu. Redzu simtiem meiteņu, kuras atsakās no visiem gardumiem, kaut gan ir muļķīgi tievas. Tā vien gribas viņām iedot čīzburgeru.
Ļoti svarīgi ir būt pašpārliecinātai un ticēt sev. Es uzskatu, ka spēja sev pateikt “es to varu, esmu stipra, ticu saviem spēkiem” ir panākumu atslēga.
Modelei derētu zināt angļu valodu un ir jābūt arī ļoti komunikablai pat tad, ja ārā gāž lietus, šodien Tevi nošļakstīja mašīna un metro neatnāca laikā, ir jāmāk par to pasmieties un par spīti sliktai dienai ieiet kastingā, apžilbināt visus ar savu smaidu, apjautāties kā viņiem iet un beigās pateikt, ka Tev ir ļoti izdevusies diena, pateikties viņiem par Tev atvēlēto laiku.
Kādi ir Tavi nākamie mērķi modeles karjerā?
Mani mērķi modeles karjerā pa lielam ir sasniegti. Tagad laiks ir bijis ļoti saspringts un beidzot esmu atgriezusies Valmierā pie ģimenes. Mana prioritāte tagad ir mani mīļie, jo tieši viņi ir mana lielā motivācija, lielais atbalsts un līdzjutēji šajā karjerā. Bez viņiem es nebūtu sasniegusi šādus panākumus. Tagad izmantošu laiku, lai atpūstos. Skatoties uz karjeru, apsveru domu atgriezties Ņujorkā februārī, kad ir nākamā modes nedēļa. Līdz jaunajam gadam man mērķu nav. Nākamajā septembrī es ļoti vēlētos studēt. Laikam tas arī tagad ir vislielākais mērķis uz kuru tiekšos, kamēr paņemšu pauzi. Izmantošu šo laiku, lai arī pasapņotu.
Sapņot ir nepieciešams, kad realitātē paliek garlaicīgi. Tā arī rodas lielākā daļa no maniem mērķiem. Es iedomājos, ko patiešām vēlētos un tad maziem solīšiem eju uz to un cenšos to piepildīt.