Lasīšanas laiks: 9 min
Intervijas ar Valmieras Novada fonda (VNF) valdes priekšsēdētāju Ansi Bērziņu turpinājums. Šajā daļā par to, kādi ziedotāji ir latvieši un kādi ir ievērojamākie labdarības pasākumi Latvijā.
Vai ir bijuši tādi gadījumi, ka cilvēki, kuriem ir palīdzēts, pēc kāda laika atgriežas pie fonda, bet jau kā ziedotāji?
Tieši tādā veidā to nevarētu teikt. Ir ļoti būtiski definēt, kas ir labdarība. Latvijā bieži vien ar to saprot palīdzību cilvēkiem. Mēs gribam parādīt, ka labdarība var nozīmēt ne tikai maizes došanu cilvēkiem. Labdarība var nozīmēt arī dažāda veida “makšķeru” un “instrumentu” iedošanu cilvēkiem. Mēs ar savu ziedotāju naudu primāri cenšamies cilvēkus rosināt uz darbošanos – kaut ko darīt, īstenot, pulcēties un strādāt.
Ir projektu īstenotāji, kas no fonda saņēmuši naudu. Viņi kā ziedotāji fondā atgriežas kaut kādā apjomā. Cilvēki sāk apzināties to, ko mēs ar fonda dibināšanu zināmā mērā gribējām pierādīt – ikviens iedzīvotājs Valmieras apkārtnē var būt ziedotājs. Ar vārdu ziedotājs nav jāsaprot, ka jādod simti vai tūkstoši. Viens ziedo vienu eiro, viens ziedo desmit eiro, cits simts eiro, un cits ziedo piecus tūkstošus eiro. Savukārt fonda uzdevums ir salikt šo naudu kopā.
Ja katrs iedzīvotājs Valmieras apkārtnē, ziedotu tikai vienu eiro, mēs savāktu 55 000 eiro, un tā ir ļoti liela nauda. Tātad nav nepieciešams katram ziedot milzum daudz, lai kopā kaut kas sanāktu.
VNF mājaslapā ir informācija par programmu “100 draugi”. Kāpēc šobrīd tur ir 67 cilvēku?
Grūti teikt. Mēs arī pēdējos gadus neesam mērķtiecīgi strādājuši. Tas ir viens no mūsu ziedojumu piesaistes paņēmieniem. 2008.gadā mēs to uzsākām, un toreiz tas bija skaists veids kā uzrunāt jaunus ziedotājus, esošiem piedāvāt kaut ko citu. Mēs arī neslēpjam, ka darbs ar ziedotājiem vienmēr ir kā spēle.
Svarīgi, lai ziedotājiem kopā ar mums ir interesanti. Mēs pie viņa ejam nevis “bičot” un ubagot, bet drīzāk mēģinām ziedotāju caur rotaļu iesaistīt.
Apzināmies, ka bieži vien stāsti par vietējiem projektiem un to, ko fonds dara, šķiet nesaprotami, jo ne vienmēr varam parādīt, ka vācam naudu kādam Pēterītim operācijai vai pārtikai mazturīgajiem. Reizēm vietējie projekti šķiet kaut kas abstrakts. Tad tie “100 draugi” ir veids kā tu, dodot vien 30 eiro, iegūsti statusu – Valmieras novada fonda draugs. Summa patiešām nav liela, taču tajā pašā laikā mēs šajā programmā neakcentējam, kas ir šis naudas piesaistes mērķis, jo tas šeit nav galvenais. Šeit primārais ir tas, ka cilvēks grib atbalstīt to, ko dara fonds.
Ieminējāties par latviešu dabu – labāk ziedo kādam slimam Pēterītim, nevis projektam, kas kaut ko attīsta. Vai ir vēl kādi novērojumi par latviešiem kā ziedotājiem?
Lai neveidotos nepareizi stereotipi, es gribētu teikt, ka tā nav latvieša daba. Tas drīzāk ir izaugsmes posms sabiedrībai Austrumeiropā. Tas noteikti nav tikai Latvijā. Tieši to pašu teiktu jebkura organizācija Lietuvā, Polijā un Slovākijā. Varbūt vienīgi viņi ir kādu soli priekšā tīri tāpēc, ka ir tuvāk Rietumiem. Austrumeiropā kopumā esam ļoti līdzīgā stāvoklī tāpēc, ka 1991.gadā, kad mainījās sabiedrība, mēs visi iznācām laukumā ar pieredzi, ka visas lietas dara valsts. Mums joprojām arī pēc 25 gadiem ir ļoti grūti apgūt to, ka lietas var kļūt labākas tikai tad, ja mēs paši gribēsim tās padarīt labākas.
Šis ir izaugsmes posms mūsu sabiedrībai. Mēs kopš deviņdesmito gadu vidus esam izauguši līdz tam, ka mēs vispār saprotam, ko nozīmē ziedot un ko nozīmē labdarība. Sākotnēji tas bija kaut kas pilnīgi svešs. Mēs esam izauguši vismaz līdz tam, ka esam gatavi ziedot redzot konkrētu seju un rezultātu. Tas ir ļoti labi.
Diemžēl paralēli visam Latvijā ir izaugusi tāda grūtdieņu paaudze, kas grib būt grūtdieņi. Cilvēki, kas ir pieraduši saņemt pabalstus un negrib dzīvot labāk. Manā skatījumā, tas nav normāli. Cita lieta, ka daudz cilvēki ir spiesti nonākt tādos apstākļos, bet ir ļoti daudz cilvēki, kuri negrib no tiem apstākļiem aiziet. Arvien vairāk mums ir ziedotāju, kuri pasaka – es tiem grūtdieņiem, kas grib būt grūtdieņi, negribu dot ne centu.
Tieši tāpēc kļūst vieglāk piesaistīt naudu projektiem, jo cilvēki saprot, ka viņi labprātāk iedod tam naudu, lai tie cilvēki kaut ko dara, nevis mēs viņiem iedosim kārtējo pārtikas paku. Viņš to apēdīs nedēļas laikā un nekas viņam dzīvē no tā nemainīsies. Mums drīzāk jāmeklē veidi, kā panākt, lai cilvēks iemācās un atrod veidus, kā pats savai pārtikas pakai var nopelnīt. Ļoti bieži jautājums ir nevis par to, kā radīt iespējas, bet radīt cilvēkam ticību, ka viņš var pats kaut ko paveikt.
VNF strādā ar cilvēkiem. Ko esat par tiem iemācījies?
No vienas puses ir šī pabalstu paaudze – grūtdieņi, kas grib būt grūtdieņi, un tur varbūt neko nevar darīt. Es ceru, ka šo ģimeņu bērniem nebūtu diagnoze “grūtdienis”.
Es esmu noteikti iemācījies, ka pa šiem gadiem Latvijā paaudžu maiņa notiek. Tam ne vienmēr ir saistība ar vecumu, bet tāda zināma tendence tomēr ir. Cilvēki, kuri ir 30 – 35 un jaunāki, tā ir paaudze, kas ir augusi Latvijas laikā. Man pašam ir 30 gadi. Pirmo klasi sāku padomju skolā, beidzu pirmo klasi Latvijas skolā. Tātad savu apzinīgo mūžu esmu nodzīvojusi Latvijas laikā.
Visi, kas ir ap 30 gadiem, ir dzīvojuši lielāko daļu savas dzīves Latvijas laikā. Viņiem šī dzīves pieredze ir veidojusies no tā, ka ir demokrātija, tas, ko mēs darām, ietekmē mūsu apkārtējo vidi. Cilvēkiem, kuriem ir piecdesmit, sešdesmit gadu, joprojām ir ārkārtīgi iesakņojies tas, ka saki, ko gribi, valdība tāpat izdarīs, ko gribēs.
Divdesmitgadīgs jaunietis ir ar ļoti pozitīvu domāšanu, bet dzīve atkarīga no vecāku naudas, ne savējās. Trīsdesmitgadnieki ir tie, kuri ir izauguši un kuriem ir sava uzņēmējdarbība, dzīve un sava nauda. Lielākoties viņi ir atvērtāki kā ziedotāji, jo saprot to, kāpēc tas ir svarīgi – mēs paši veidojam savu sabiedrību.
Cilvēki kopumā ir pozitīvi un atvērti, ja vien atrod pareizo brīdi un pieeju, kā ar cilvēku runāt. Šeit gan ir latviešu, baltiešu, ziemeļnieku mentalitāte, ka, ja man kāds piezvana vai uz ielas uzrunā, pirmā reakcija ir – nē, es pat negribu klausīties, ko tu teiksi, man ir bail, ko tu man piedāvāsi. Cilvēkam ir kauns pateikt “nē”, tāpēc viņi labāk nedzird, ko piedāvā, jo pretējā gadījumā būs šī neērtā situācija – es negribēšu, bet man būs neērti teikt “nē”. Mums jāmācās, ka uz jautājumu “Vai jūs vēlaties ziedot?” ir divas atbildes – jā un nē. Abas ir pareizas. Es vēlos no tevis saņemt atbildi “jā”, bet tikpat pareiza ir atbilde “nē”. Cilvēkam no tā nebūtu jābaidās.
Ja cilvēki pārkāpj pāri tam pirmajam “nē”, viņi ir atvērti un pozitīvi, un mēs nonākam pie tā, ka mums ir daudz kas kopējs. Vienkārši mums ir uzlikta šī atturības maska. Iespējams, cilvēki pietiekami daudz “apčakarēti”, tāpēc viņiem ir bail iesaistīties.
Kuri, jūsuprāt, ir veiksmīgākie labdarības projekti nacionālā mērogā?
Katra lieta, kas notiek labdarības jomā, ir ļoti laba no tā viedokļa vien, ka vairo izpratni un cilvēku domāšanu par labdarību kā tādu.
Man ir dalītas jūtas par “Labestības dienu” un “Eņģeļi pār Latviju”.
Labi, ka tie ir masveidīgi pasākumi ar ļoti lielu publikas uzmanību, kas liek aizdomāties par labdarību un ziedošanu cilvēkiem, kuri par to iepriekš nedomāja. Varbūt viņi sāk ziedot kaut kādas summas vismaz bērnu ārstēšanai. Ir viena daļa cilvēku, kas apzināti vēlas šim mērķim ziedot. Tas viss ir kārtībā.
Bet vienai daļai sabiedrības tas bez maz bija iegājies kā tāds vienīgais labdarības veids. Tas ir negatīvi tāpēc, ka mēs sabiedrībai nemācam, ka ziedot var dažādiem mērķiem. Mēs tikai vienu veidu parādām – bērnu ārstēšana un ziedošanas telefons.
Visiem kopienu fondiem kopš 2006.gada bija kopīga labdarības akcija “Skolas soma”, kas mums pašiem likās ļoti simpātiska un saprotama ziedotājiem. Ir mazais cilvēciņš, kuram jāiet uz skolu. Ģimenes apstākļi ir skumīgi, neatkarīgi no tā, vai viņi grib vai negrib būt grūtdieņi. Ir vai nav, es atvainojos, pļēguri tajā ģimenē vai kādi citi apstākļi, kāpēc skolēnam nav īsti labas iespējas sagatavoties skolai. Mēs to iespēju gribējām dot.
Katrs fonds strādāja uz vietas ar saviem ziedotājiem. Ziedot.lv strādāja nacionālā līmenī. Tas viss pozitīvi “aizgāja”, lielu uzticību no ziedotājiem ieguva un notika daudzus gadus. Šobrīd situācija ir mazliet mainījusies, kopš no skolām un pašvaldībām ir lielāks atbalsts skolas uzsākšanai, mēs mazāk iesaistāmies, bet tas bija aizsākums kaut kam labam.
Tad tik ieviestas ziedojumu kastītes veikalos. Tika panākta vienošanās, ka divus mēnešus visos “Rimi” veikalos tiks uzliktas ziedojumu kastītes “Skolas somai”. Tas bija kaut kas milzīgs, jo mēs sapratām, cik daudz ir veikalu kases visā Latvijā. Pirmo reizi dzīvē tika panākta vienošanās ar tādu milzīgu uzņēmumu, ka tas notiek vienoti un visur. Tā nauda summa toreiz arī likās milzīga, jo pirmo reizi bija kaut kas tāds. Tagad tas liekas pašsaprotami. Ar šo vienu akciju aizsākās tas, ka kastītes tur stāv pastāvīgi visu laiku, vienkārši katru mēnesi vai divus mainās mērķi, kam vāc naudu.
Gribu arī uzteikt naudas vākšanu Likteņdārzam par to, ka viņi uzdrošinājās un pietiekami veiksmīgi vāca naudu. Un ne tikai naudu, bet arī akmeņus. Tam nav pilnīgi nekāda sakara ar nabadzīgām un slimām ģimenēm. Tas ir stāsts par patriotismu, vides sakārtošanu un mūsu kā tautas lepnumu. Ļoti labi, ka viņi uzdrošinājās un prata piesaistīt naudu arī šādam mērķim.
Mēs paši šobrīd lepojamies ar savu bērnu un jauniešu izcilības programmu, bet tā nebija ziedojumu piesaistes kampaņa. Ir viens ziedotājs, kas ir gatavs atbalstīt izcilus bērnus un jauniešus, kuri grib sasniegt vairāk.
Tas ir tikai normāli, ka tu kā ziedotājs drīksti pateikt, ka tu negribi atbalstīt grūtdieņus, bet gan tos, kas negrib būt grūtdieņi, tos, kuri grib būt kaut kas vairāk, tos, kuri grib būt izcili.
Domājot par sabiedrības labklājības līmeni, daudz kas ir galvās. Ja mēs kā sabiedrība gribēsim dzīvot labāk, tad tie izcilnieki ir būtisks elements, kas ļauj paskatīties, ka var dzīvot labāk. Tas ir veids kā augt un attīstīties sabiedrībai kopumā, jo izcilnieki ir tie, kas velk līdzi pārējos. Es tam ticu. Tāpēc man tā saruna ar to ziedotāju likās ļoti svētīga. Ziedotājs ļoti skaidri to spēja pateikt. Tas ir normāli, ka ir programmas, kurās atbalstām nabadzīgos cilvēkus, un ir programmas, kurās atbalstām izcilos cilvēkus neatkarīgi no tā, vai esi nabags vai bagāts.
Man prieks par Ansi un par šo rakstu. Lai izdodas labie darbi!Tā tik turpināt!