Lasīšanas laiks: 5 min
Kopš februāra sākuma Latvijas Televīzijas skatītājiem bija iespēja redzēt, dzirdēt un sajust septiņus dažādu Latvijas saimnieču stāstus par viesu uzņemšanu, maltītes gatavošanu, tradīciju godāšanu un sievietes ikdienu. Viena stāsta galvenā varone bija Zanda Žentiņa, “Vīnkalnu” saimniece no Beverīnas novada. 16.martā tapa zināms, ka Zanda atzīta par šīs sezonas šova uzvārētāju.
Ar piedzīvojuma stāstu sarunā ar Valmieras Ziņām dalās Zanda Žentiņa.
Kā nokļuvāt šovā “Īstās latvju saimnieces”?
Mani uzrunāja organizatori. Es pat nezinu, vai bija kāda pieteikšanās. Tas mums, dalībniecēm, atstāts miglā tīts jautājums. Zinām, ka ir apkopota informācija par vairākām saimniecēm Latvijā, un televīzijas producenti brauca viņas apciemot, lai uzrunātu potenciālās dalībnieces. Arī manās mājās vienu dienu atskanēja telefona zvans, jautājot, vai var atbraukt ciemos un iepazīties, pēc nedēļas atkal bija zvans, sakot, ka esmu apstiprināta raidījumam.
Vai uzreiz piekritāt piedalīties?
Nedaudz bija jāpadomā. Mazliet nojaušu, ko nozīmē nonākt mediju uzmanībā. Ne visiem tu patīc, cilvēki skatās un vērtē, domāju, vai spēšu gaidīto attaisnot. Nosaukums lika padomāt – “Īstās latvju saimnieces”, kā arī bijām tikai septiņas, tāpēc bija pārdomas. Gribējās, bet šaubījos, vai man to vajag. Vecākais dēls ar savu sieviņu man teica, ka obligāta jāiedalās, ģimene uzmundrināja, tad arī nolēmu, ka būšu viena no septiņām.
Kā norisinājās filmēšana?
Tā kopumā ilga pusotru mēnesi – līdz janvāra beigām. Man bija pēdējais raidījums, ko filmēja 30.janvārī. Tikāmies nedēļas nogalēs Rīgā, no kurienes mūs tālāk ar televīzijas busiņu veda uz Alsungu, Talsiem un citviet. Tas bija arī ļoti labs ceļojums – apskatīt Latviju ziemā no jūras piekrastes Kurzemē līdz Latgalei. Tāpat arī tā ir milzīga pieredze – paviesoties pie dažādām saimniecēm un paskatīties, kā viņas darbojas. Tas bija ļoti interesanti! Patiesību sakot, piedalīties piekritu šī piedzīvojuma dēļ. Ziemā mājās nav tik daudz notikumu, tāpēc dalība raidījumā bija tieši laikā.
Vai veiksmīga kadra dēļ bija jāatkārto kādas darbības?
Scenārijs nebija. To mums pateica jau pirmajā tikšanās reizē, lai jūtamies brīvi, darbojamies, kā gribam, un iztēlojamies, ka filmēšanas grupas mājās nemaz nav, pārfilmēšana labāka kadra dēļ nenotika. Protams, grūti iztēloties, ka apkārt nav daudz cilvēku, visu laiku kamera ir līdzās. Mazliet uztraukums bija, bet es esmu no tām, kas no kameras nebaidās. Nevarētu teikt, ka esmu pieradusi un jūtos kā filmu zvaigzne, bet, tā kā ir nācies publiski uzstāties, man nav barjeras runāt cilvēku priekšā. Filmēšana pie vienas saimnieces notika trīs dienas: producenti ar filmēšanas grupu un gaismotājiem ieradās divas dienas iepriekš, uzņemot kadrus par ikdienas dzīvi, trešā diena bija galvenā, tad bija vēl pilnāka māja ar raidījuma grupu un saimniecēm.
Kā izlēmāt, ko savā raidījumā rādīt, kā ar Vidzemi iepazīstināt?
Idejas diezgan viegli nāca, nebija jāburas. Kad piekritu piedalīties, uzreiz arī sāku domāt, ko varēšu no sevis dot. Kaut arī biju pēdējā un būtu bijis laiks, skatoties, kā citas saimnieces darbojas, pārkārtot iecerēto, neko negribēju mainīt, varbūt kādu detaļu pieliku klāt, bet sākotnējā ideja palika. Iespējams, daudzi gaidīja, ka prezentēšu Vidzemi. Esmu no Vidzemes, bet mans uzdevums nebija rādīt Vidzemes vakariņas, tērpu, mājas iekārtojumu vai ko citu. Mans uzdevums bija būt pašai – saimniece, kura dzīvo Vidzemē. Kāds varbūt bija pārpratis un gaidīja mani Vidzemes tērpā vai stāstām par vēsturi. Galvenais uzdevums bija parādīt saimnieču darbošanos.
Vai varēja just atšķirību dalībnieču saimniekošanā?
Atšķirība bija ļoti jūtama. Pie katras saimnieces bija kaut kas cits – katrā reģionā ir savas tradīcijas. Kaut arī visas Latvijā dzīvojam un saprotam mūsu kultūru, tomēr ir katrā vietā arī kaut kas savs. Es jau uzreiz jutu, ka būšu mazliet atšķirīga. Un arī man bija pārsteigumi par to, kā citas sievas saimnieko. Piemēram, Alsungā pie suitu saimnieces Skaidrītes. Vienu reizi dzīvē biju apēdusi sklandrausi, bet man tas īsti negaršoja. Bet šajā reizē man tie ļoti garšoja. Biju pārsteigta par suitu tradīcijām, kur jūtama arī poļu ietekme. Piemēram, apģērbā – kādas krāsas, cik daudz lakatu, katram no tiem savs nosaukums un skaidrojums, villaine, broša – kad izstāsta un paskaidro, viss kļūst skaidrs, kāpēc jāģērbjas tieši šādi, tas man bija pārsteigums. Kā sklandrausi taisa, kas ir sklanda un vēl citas lietas – daudz varēja gūt. Tas arī man radīja vairākas ierosmes tālākai darbībai.
Jūsu izcēlāties arī ar to, ka sasaistījāt latviešu un itāļu tradīcijas
Visi, kuri mani pazīst, zina, ka esmu ar Itāliju saistīta. Itālija ir mana otra zeme, ko ļoti mīlu un cienu. Glabāju un nesu arī viņu tradīcijas gan maltītes gatavošanā, gan nacionālās dejas izdejošanā. Šo zemi uztveru par savu, jo ir sajūta, ka esmu tur kādreiz dzīvojusi. Arī raidījumā paņēmu kaut ko no latviešu virtuves, kaut ko no itāļu, un kopā var uzburt ļoti labas garšiņas.
Kādai jābūt īstai latvju saimniecei?
Arī mēs, dalībnieces, pārrunājām, kas tad slēpjas zem šī nosaukuma, kas ir īsta latvju saimniece. Vai tā senā ar tradīcijām? Vai arī mūsdienīga, kura seno ikdienā tik daudz nemaz neizmanto? Ja saimniece zina un tur godā senču tradīcijas, tas ir apsveicami, to aizmirst nevajadzētu.
Īsta latvju saimniece ir sieviete, kura dzīvo Latvijā, kura prot gatavot latviskus ēdienus, saprot mūsu tradīcijas, dzied latviskas dziesmas, viņa to “mūsu” prot turēt godā un nodot citiem.
Protams, arī ģimenes pavarda kopšana. Paldies par uzvaru jāsaka arī savai ģimenei. Dēli ir jau lieli, paši savās dzīvēs, bet tādā brīdī bijām kopā, jutu viņu atbalstu.
Un kā sadzīvojat ar uzvarētājas titulu?
Iepriekšējās sezonas uzvarētājsaimniece jau brīdināja, ka jābūt gatavai, ka tiks pievērsta pastiprināta uzmanība, pamācīja, ko ņemt galvā un ko – nē. Ir arī cilvēki, kuri man nāk klāt un saka, ka paticis. Tas arī priecē, ka cilvēki ir manu vēstījumu uztvēruši. Divas dienas pēc sava raidījuma iznākšanas ēterā biju aizbraukusi uz Rīgu. Interesanti, ka desmit minūšu laikā, ko gāju no autoostas, pie manis pienāca četras sievietes un paspieda roku. Tas priecē, ka ir sievietes, kuras raidījumu skatījušās un uztver mani gandrīz kā draudzeni. Katru dienu man arī kāds svešs piezvana vai atraksta, apsveic ar uzvaru un pasaka paldies par uzdrošināšanos.
