Lasīšanas laiks: 5 min
Otrdien, 19.janvārī, atzīmējot barikāžu atceres 25.gadadienu, pie Barikāžu piemiņas akmens notika divi piemiņas pasākumi, kuros Valmieras Valsts ģimnāzijas (VVĢ) skolēni uzstājās ar pašu sacerētiem dzejoļiem par 1991.gada notikumiem, klātesošos uzrunāja Valmieras pilsētas pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieks Ričards Gailums, bijušais Valmieras Viestura vidusskolas direktors un Augstākās Padomes deputāts Ivars Briedis, Zemessardzes 22.kājnieku bataljona pārstāvis, virsseržants Vilnis Pavlovičs, VVĢ direktors Artūrs Skrastiņš un vēstures skolotāja Ineta Amoliņa.
“Vēsturē 25 gadi ir nieks, cilvēka mūžā ceturtdaļgadsimts ir daudz. Jūs vēl šo vecumu neesat sasnieguši. Arī par 1991.gada notikumiem savu atmiņu jums nav, bet jūs varat pateikt paldies tiem cilvēkiem, kuri 1991.gada janvāra dienās brīvību izcīnīja,”
klātesošos uzrunāja skolotāja Ineta Amoliņa. Skolēni pateicību izteica, uzstājoties ar pašu sacerētiem dzejoļiem, kuros pausta izpratne par barikāžu laika notikumiem un sajūtas.
Ričards Gailums uzrunājot pasākuma dalībniekus teica:
“Paldies barikāžu dalībniekiem par drosmi, nesavtību, par to ka apziņa “mana vieta ir te – uz barikādēm” pārmāca ikdienišķo pašsaglabāšanās instinktu! Mēs nedrīkstam aizmirst to, kā barikāžu dalībnieki bija noskaņoti – ne soli atpakaļ, bet par brīvu un neatkarīgu Latviju!”
Emocijas un sajūtas ir ļoti nozīmīgas vēsturiskajos notikumos, “Valmieras Ziņām” pastāstīja VVĢ direktors Artūrs Skrastiņš, norādot, ka arī skolā šajās dienās gaisotne ir mainījusies – par 1991.gada notikumiem vairāk domāts un runāts, noskaņu radījis arī uz videoekrāna redzamais ugunskurs.
“Pats esmu barikāžu dalībnieks. Esmu klausījies pētījumus, kāpēc mums tas toreiz izdevās. Ar veselo saprātu domājot, bija pilnīgi skaidrs, ka tankus uzvarēt nevaram, tātad cilvēki pulcējās, emociju vadīti. Jauniešiem nevajag arī par daudz uzspiest šo notikumu skaidrojumu. Fakti noteikti ir jāpapildina ar emocijām, atmiņstāstiem.”
Ticība, cerība, kopā būšana – šie ir ieroči, kas bija barikāžu dalībniekiem, stāstīja skolotāja Ineta Amoliņa. Pērn kāds Amerikas Savienoto Valstu žurnālists viesojies Baltijas valstīs, lai promocijas darba ietvaros pētītu nevardarbīgas pretošanās jēdzienu. Viņam bijis grūti izprast, ka tiešām cilvēki nebija bruņojušies.
“Tomēr tā būtu provokācija. Ja būtu līdzi kaut vai nazītis, tad varētu teikt, ka dalībnieki izmantojuši ieročus. Bet tā nebija. Pēc tam žurnālists man teica, ka sava darba sadaļā par ieročiem citējis mani – barikāžu dalībnieku ieroči bija ticība, cerība, kopā būšana.”
Vilnis Pavlovičs pauda pārliecību, ka “cilvēku upuri, kas tika ziedoti, aizstāvot barikādes, nav bijuši velti. Viņi ziedoja sava dzīvības, lai mēs te varētu stāvēt. Mīliet Latviju sirdī un darbos un, lai atgriežas mūsos šī vienotības sajūta, kas bija pirms 25 gadiem!” novēlēja Zemessardzes 22.kājnieku bataljona pārstāvis.
Ivars Briedis, kas barikāžu laikā bija viens no Augstākās padomes deputātiem, dalījās ar klātesošajiem savās atmiņās.
“Desmit gadus pēc Barikāžu notikumiem man bija iespēja redzēt sarakstus, kurā mēs un mūsu radinieki bijām ierakstīti. Tas bija saraksts ar cilvēkiem, kurus bija paredzēts fiziski iznīcināt vai izsūtīt uz tām vietām, kurp devās mūsu vecāki un radinieki 1949.gada martā. Taču Barikāžu dienās mēs to nezinājām un baiļu mums nebija, jo mēs jau bijām pārdzīvojuši 1990. gada 15.maija notikumus, kad omonieši centās ielauzties Augstāko Padomi. Mums bija priekšā ļoti svarīgi uzdevumi – nodrošināt, lai Ministru Kabinets darbotos, lai smago tehniku, kas ieradās Rīgā, izvietotu stratēģiski svarīgajos objektos, lai būtu izveidoti medpunkti, kur varētu saņemt cietušie pirmo palīdzību, lai būtu nodrošināta kārtība un nesāktos marodierisms un terora akti no radikālu noskaņotu barikāžu aizstāvju puses, kas varēja izprovocēt PSRS karaspēku un bruņotu uzbrukumu. Tāpat ļoti svarīgi bija nodrošināt informācijas nodošana visā pasaulē, jo tolaik jau nebija mobilo telefonu. Ar uzņemtajām filmām un radio pārraidēm un citām metodēm informējām pasauli par Latvijā notiekošo,”
pastāstīja Ivars Briedis.
Šodien plkst.18 Valmieras muzeja Izstāžu nama pagalmā būs iedegti simboliski barikāžu piemiņas ugunskuri. Pie siltas tējas un pīrāgiem klātesošie būs aicināti dalīties atmiņu stāstos, tādējādi izglītojot interesentus par piedzīvotajiem pagātnes notikumiem un emocijām, aizstāvot savas valsts godu un alkas pēc brīvības. Tāpat kopā ar Valmieras Kultūras centra politiski represēto vīru kori “Baltie bērzi”, kamerkori “Kaķi” un Valmieras pagasta senioru ansambli “Dziesmotā senatne” ikviens varēs vienoties brīvības dziesmās. Apmeklētājus uzrunās arī Valmieras pilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs Jānis Baiks.
Valmieras muzeja direktore Iveta Blūma aicina: “Lai Valmieras muzejs varētu izveidot īpašo barikāžu laika arhīvu, aicinām iedzīvotājus ne tikai dalīties atmiņu stāstos, bet atnest līdzi kādus priekšmetus, fotogrāfijas vai video materiālus, ko pēc tam aicinām atstāt glabāšanai muzejā. Ja kāds nevēlas publiski uzstāties ar atmiņu stāstu, bet viņam ir savs stāsts vai kāda īpaša piemiņas lieta, ko parādīt plašākai sabiedrībai, arī viņus aicinām droši pievienoties šai akcijai. Muzeja speciālisti pasākuma laikā dokumentēs stāstīto un piedzīvoto. Tāpat brīvā dabā tiks demonstrētas muzeja krājumā jau esošās un citu vēstures notikumu dokumentētāju saglabātās foto liecības, apkopotas vēsturisko fotogrāfiju slīdrādē.”
Paralēli pagalmā notiekošajām aktivitātēm Valmieras muzeja Izstāžu namā būs skatāmas dokumentālās filmas par barikāžu laiku – Jura Podnieka studijas filmas “Pēcvārds” un “Mūsu barikāžu laiks”. Filma “Pēcvārds” (1991) atspoguļo traģiskos 1991.gada notikumus Latvijā, kad tika nogalināti divi Podnieka grupas operatori – Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. Savukārt filma “Mūsu barikāžu laiks” (2001) apkopojusi barikāžu dalībnieku atmiņas pēc desmit gadiem. Tāpat tajā redzami dokumentālie kadri no barikādēm, 20.janvāra apšaudes un notikumiem Viļņā. Pasākuma apmeklējums – bez maksas.
1991.gadā no 13. līdz 27.janvārim Rīgā notika atjaunotās neatkarīgās Latvijas aizsardzības pasākumi, kas tiek apzīmēti kā “Barikāžu laiks”. Pēc Padomju Savienības karaspēka uzbrukuma Viļņas televīzijas torņa aizstāvjiem Rīgā nozīmīgu ēku aizsardzībai tika organizēta smagsvara tehnika no lauku saimniecībām un mazpilsētām. Galvenie aizsargājamie objekti bija Radio nams Doma laukumā, Latvijas Republikas (LR) Augstākās padomes un LR Ministru padomes ēkas, Radio un televīzijas centrs Zaķusalā, Telefona un telegrāfa centrāle. Rīgas vecpilsētā būvēja aizsardzības sienas no betona bluķiem un baļķiem. Cilvēki gatavojās Padomju Savienības iespējamam uzbrukumam. Daudzi no barikāžu laika dalībniekiem par piedalīšanos Latvijas neatkarības aizstāvēšanā tika apbalvoti ar 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
