Lasīšanas laiks: 3 min
“13. janvāra rītā PSRS bruņotie spēki iebrūk Lietuvas televīzijā, ir slaktiņš un ir upuri. Mēs sekojam notikumiem Lietuvā un, atsaucoties Daiņa Īvāna aicinājumam, devāmies uz Latvijas tautas frontes organizēto manifestāciju Rīgā. Cilvēki bija ļoti daudz. Krievu helikopteri visu laiku lidoja pāri mums. Mēs stāvējām Krastmalā un bijām vienoti domās, ka ir jāaizstāv mūsu valsts un ievēlētā valdība. Tad sekoja aicinājums organizēt barikādes,” tā 1991.gada janvāra Barikāžu laika sākumu atceras mazsalaciete Viktorija Puriņa.
“Naktī atbraucām mājās, sasaucām Tautas frontes nodaļas sēdi un domājam, ko darīt. Sanāca daudz brīvprātīgie un nolēma – viss mēs piedalāmies! Nākamajā rītā, 14.janvārī, cilvēki nāca rindā. Sasaucām visus uzņēmumu vadītājus un lūdzām palīdzību. Bija nepieciešami autobusi, lai vestu uz Rīgu cilvēkus, bija nepieciešama smagā tehnika, ar ko bloķēt Rīgas ielas, un, protams, arī malka ugunskuriem.
Mazsalacas Latvijas Tautas frontes nodaļa kļuva par koordinācijas centru visai tuvākajai apkārtnei – arī Mazsalacas lauku teritorijai, Ramatas, Skaņkalnes, Vecates un Sēļu pagastam.
Vienojāmies, kuri būs dežuranti un koordinatori. Dežuranta uzdevums bija klausīties radio un sekot norādēm, ko sniedza Tautas frontes vadība. Savukārt koordinatoriem bija jāgādā par informācijas apriti ar visām pašvaldībām un jārūpējas par transporta, smagās tehnikas, pārtikas un malkas sagādāšanu barikāžu aizstāvjiem. Uzņēmumi bija atsaucīgi, pilnīgi visi. Patērētāju biedrībai bija desu cehs un maizes ceptuve. No turienes uz barikādēm tika piegādāta pārtika. Kūku veikala saimniece allaž sūtīja kūku kastes uz Rīgu,” stāsta V.Puriņa.
Barikāžu laika dalībniece rāda tabulu ar visu uzņēmumu vadītāju telefona numuriem un laikiem cikos veikts zvans. “Paskat, cik daudz uzņēmumu bija kādreiz Mazsalacā un pagastos! Zvanījām, organizējām, lai viss notiktu precīzi un saskaņoti. Vienmēr pie katra autobusa bija klāt milicis, kurš uzraudzīja kārtību un paņēma no manis sarakstu, lai salīdzinātu, vai ir visi, kas pieteikušies braucienam uz Rīgu. Divi autobusi katru dienu bija nepieciešami, jo no rīta tika vesti dienas maiņas cilvēki un tad vakarā – atpakaļ. Vakarā piecos veda jaunu maiņu un busiņš palika pa nakti. Mūsu vieta bija pie Ministru padomes. Nakts mītnes bija toreizējā kino “Rīga”, turpat blakus. Nakts sargi mainījās, devās kino telpās sasildīties un nedaudz pagulēt,” atceras V.Puriņa.
Precīzu skaitu cilvēku, kas aizbrauca uz barikādēm, neesot iespējams pateikt, jo ne visi devās uz barikādēm ar organizētajiem autobusu reisiem. Tolaik no Mazsalacas uz Rīgu varēja aizbraukt arī ar vilcienu. Aptuvenais skaits cilvēku, kas no Mazsalacas apkārtnes piedalījās barikādēs, ir 350 līdz 400.
V.Puriņa uzver, ka pēc barikāžu laika cīņa par Latvijas neatkarību vēl nebija galā. 1991.gada 19. – 21.augustā notika pučs Maskavā ar mērķi gāzt PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu un izbeigt viņa uzsākto valsts demokratizācijas procesu un arī Latvijā padomju režīma piekritēji centās atgūt varu. “Tolaik Mazsalacā tekstilfabrikā bija aktīva interfronte nodaļa. Kopmītnēs bija tās centrs. Vietējie interfrontieši brauca uz Rīgu pie Rubika un saņēma rīkojumus, kā pārņemt varu. Ja tas viņiem izdotos, tad visus, kas darbojās Tautas frontē, noteikti apcietinātu. Puča dienā es strādāju skolā un domāju, ka mūs patiešām aizvedīs. Paldies Dievam, tā nenotika, un apvērsums Maskavā izgāzās!” stāsta barikāžu dalībniece.
