Lasīšanas laiks: 3 min
Lai arī šodien aiz loga laiks ir pelēcīgs un vēss, Valmieras integrētās bibliotēkas telpās sirds siltuma un gaišuma netrūka. Tas staroja no pasākuma “Sildāmies stāstos” runātājiem un klausītājiem.
Pirmā ar savu stāstu klātesošos iepazīstināja Valmieras novada fonda brīvprātīgā Aleksandra Božena Mrozinska, sniedzot ieskatu Ziemassvētku svinēšanas tradīcijās Polijā.
Pasākuma turpinājumā stāstniece Agita Lapsa aicināja ikvienu dalīties atmiņās par to, kā pašu ģimenē tiek svinēti Ziemassvētki un Jaunais gads. Klausītāji varēja baudīt Agitas sagatavotos kārumus, bez kuriem viņas ģimenē Ziemassvētkos neiztikt – rupjmaizes kārtojumu, pelēkos zirņus un dzērvenes.
“Kā zināms, pelēkajiem zirņiem pēc tradīcijas ir jābūt daļai no mielasta Ziemassvētkos. Zirņi (sausā veidā) visiem ģimenes locekļiem esot jāapēd līdz nākamajam rītam, lai nākamajā gadā nebūtu jāraud. Ja traukā paliek zirņi, tas nozīmē, ka būs asaras, kuras tikšot sadalītas uz visiem ģimenes locekļiem,” stāsta A.Lapsa.
“Mana vecmamma teica, ka dzērvene – tā ir ogu karaliene. Rudenī, kad ienācās dzērvenes, viņa gāja uz purvu. Vecmamma ogu lasīšanu uztvēra kā meditāciju. Savukārt mana mamma šo tradīciju pārņēma, un arī sāka iet dzērvenēs. Visa ģimene no viņas saņēma šīs ogas kā svētību. Protams, dzērvenes bija neatņemama mielasta sastāvdaļa Ziemassvētkos, un tās ēda gan svaigā veidā, gan kā piedevas ēdieniem un dzērieniem,” piebilst stāstniece.
“Viena no tradīcijām, kuru es ieviesu savā ģimenē, ir rupjmaizes kārtojuma gatavošana. Tas sastāv no rupjmaizes, saldā krējuma un dzērveņu vai brūkleņu ievārījuma. Šis ir īsteni latvisks ēdiens, norādīja A.Lapsa.”
Gaida dalījās ar savu īpaši emocionālo un simbolisko Ziemassvētku stāstu. Pirms vairākiem gadiem, 21.decembrī, kad viņa ar savu vīru precējusies kādā kultūras namā, ārā bijis pelēcīgs un nepatīkams laiks, gluži kā šodien. Pelēcīgo noskaņu paspilgtinājušas pelēkās flīzes, kas klājušas kultūras nama pagalmu. Kad ceremonija noslēgusies un jaunlaulātie ar visiem devušies ārā, viņus gaidījis pārsteigums – pa to brīdi bijis uzsnidzis sniegs un pārklājis visu ar baltu sniega kārtu, uz kuras nebija manāmas nevienas pēdas. “Un mūsu jaunā dzīve iesākās, minot pēdas šajā tikko uzsnigušajā sniegā.”
Valtera kungs atminējās kādu atgadījumu no savas jaunības, kad Jaunā gada svinības tēlojis Salavecīti un pasniedzis bērniem dāvanas. “Katram laikam raksturīga sava mode. Toreiz modē bija kurpes ar īpaši biezām kaučuka zolēm, kuras sauca par “porgām”. Arī man tādas bija. Mājā, kurā dzīvojām, bija vairākas ģimenes, kurās auga mazi bērni. Man pašam bija dēls Armands. Pienāca svinīgais dāvanu pasniegšanas pasākums, un es Salaveča kostīmā sēdēju pie egles. Kājās biju atstājis “porgas”. Bērni rindā nāca pie manis, skaitīja pantiņus un saņēma paciņas. Pienāca kārta meitenītei, kura ģimeni dzīvo kaimiņos. Pamanīju, ka viņa skaita dzejoli un ļoti cītīgi mani vēro. Nākamajā dienā viņa mammai stāstījusi: “Tam Ziemassvētku vecim kājās ir Armanda tēta kurpes!” Re, cik bērni mēdz būt acīgi!
