Lasīšanas laiks: 4 min
11.oktobrī no plkst.9 līdz 16 Valmieras Rātslaukumā un pilsdrupu teritorijā norisināsies tradicionālais Simjūda gadatirgus, kas vēsturiski ir pēdējais lielais tirgus pirms ziemas un kurā iespējams sarūpēt visdažādākā veida produkciju. Šobrīd pieteikušies vairāk nekā 250 tirgotāji, amatnieki un mājražotāji, kas pārstāv visus četrus Latvijas reģionus, kā arī Lietuvu un Igauniju, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras pilsētas pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Justīne Deičmane.
Lai turpinātu tradīciju – ļautu sarūpēt ļaudīm pilnus gaņģus ar ziemas krājumiem, tirgotāji piedāvās ļoti daudzveidīgu produkciju, tostarp siltus adījumus, tamborējumus un kažokādas, tautas tērpus un to aksesuārus, rotaslietas, dažādus virtuves darba rīkus, kas uzrunās ikvienu kārtīgu saimnieci, stādus, rudens augļus, ogas un dārzeņus, medu, piparkūkas, žāvētas zivis, maizi, keramikas un ādas izstrādājumus, pinumus un daudz ko citu. Amatnieku darinājumi aptvers laika periodu, sākot no viduslaikiem līdz mūsdienām, lai ikviens tirgus apmeklētājs atrastu sev vispiemērotāko produktu.
Tirgus ir vieta, kur ne tikai iepirkties un satikties ar paziņām, bet arī lustīgi pavadīt laiku. Par jautru un muzikālu viduslaiku atmosfēru no plkst.11 līdz 14 parūpēsies leijerkastnieks Jānis Rakstiņš no Skrīveriem, cirka mākslinieki no Liepājas, kuri īstenos dažādas viduslaiku atrakcijas, un zīlēšanas salons. Plkst.12 gadatirgus apmeklētājus ar skanīgiem muzikāliem pārsteigumiem priecēs diriģenta Inta Teterovska vadītais koris “Balsis”. Savukārt par labsajūtu gādās Garšaugu namiņa saimnieces, piedāvājot dažādas zāļu tējas.
Tirgotāji aicināti pieteikties pa tālruni 64224770 vai 26179044.
Par Simjūda gadatirgu
Kā pastāstīja Valmieras muzeja vadītāja Iveta Blūma, Vēsturiski tirgusvietas un laukumi vienmēr atradās ceļu krustcelēs, rodoties pilsētām – pilsētas centrā un baznīcu tuvumā. Tirgus laukums bieži kļuva par viduspunktu, jo blakus atradās pilsētas baznīca un rātsnams. Sevišķi iecienīti bija tā sauktie gadatirgi, kas notika iepriekš noteiktos datumos un reizēm ilga pat divas, trīs dienas.
Kopš viduslaikiem tiesības tirgoties pilsētās bija monopolizējušas amatnieku un tirgotāju brālības, liedzot lauku amatniekiem tirgoties ar saviem ražojumiem. Taču lielie gadatirgi bija izņēmums, tāpēc gadatirgu dienās uz tirgošanos pulcējās pilsētas amatnieki, bet no laukiem iebrauca pajūgi ar lauksaimniecības un lopkopības produktiem.
Informācija par plašāko Ziemeļvidzemes gadatirgu – Simjūda tirgu Valmierā – saglabājusies dažādos dokumentos un literāros darbos. Krāšņu aprakstu par Simjūdu saglabājis Pāvils Rozītis romānā “Valmieras puikas”. Lasot šķiet, ka pats redzi, kā jau dienu iepriekš un visu nakti no plašās apkārtnes plūst pajūgi. Turklāt rakstnieks mūs kārdina, rakstot: “Te ir svaigas un žāvētas zivis, reņģes kā sudraba skaidas, zuši pielocīti kā striķi, Burtnieku plauži, kurus ēda pat karaļnamos. Ratos sakrauti spaiņi un krējuma ķērnes, lieli siera riteņi un biezpiena kalni. Smaržo medus, taucētas kaņepes, speķis un grūslis. Miltu, putraimu, zirņu, kartupeļu, kāļu un kāpostu vezumus nav iespējams saskaitīt! Īpašu noskaņu radīja uz tirgu atvestie lopi: labi baroti un nikni maurojoši buļļi, piena govis un draiskulīgas teles, sivēni un barokļi piekviec ne tikai tirgus laukumu, bet visu Valmieru. Ratos žēli blēj aitas, bet zosis, vistas, pīles un gaiļi saceļ tādu troksni, līdz tirgotāji nevar viens otru sadzirdēt. Zviedz un dimžājas zirgi.”
Tik lielā tirgū, protams, bija sava kārtība! Interesantas ainiņas no Simjūda dzīves mīlēja stāstīt arī novada pētnieks un zinātājs Laimonis Liepnieks, ievijot savos stāstos gan paša pieredzēto, gan dokumentos atrasto un no veciem ļaudīm dzirdēto. Viņa Simjūda tirgus apraksti iekļauti arī 2012.gadā izdotajā grāmatā “Gadatirgi Latvijā. Vidzeme”, ko apkopojusi Daina Kraukle. “Tirgošanās sākumu pavēstīja laukuma vidū mastā paceltais tirgus karogs. Zviedru valdīšanas laikā tas bijis zilidzelteni rūtots. Gadatirgos bija noteikts, ka nedrīkst tirgoties ārzemju tirgotāji, tāpat nevarēja tirgot pārpirktu preci. Kamēr karogs bija mastā, nedrīkstēja preci pārdot vairumā. Ja piecu minūšu laikā pircējs un pārdevējs nevarēja vienoties par cenu, tad nākamais drīkstēja pārsolīt. Par kārtību tirgū gādāja rātes iecelts policists,” teikts grāmatā. L.Liepnieks stāsta, ka pēc nerakstīta likuma vismaz viena no trim Simjūda dienām bijusi brīva gan kalpiem, gan ganiņiem. Tāpat viņš atceras, kā pie baznīcas sienas pret tirgus laukumu pārvietojamo darbnīcu iekārtojis “ātrais” fotogrāfs, kurš gribētājus iemūžinājis autobraucēju, lidotāju un huzāru lomās.
Viduslaikos Simjūda tirgus sākās 28.oktobrī, Sv.Sīmaņa dienā, pieminot laiku, kad 1283.gada 28.oktobrī lika pamatus Sv.Sīmaņa baznīcai. 28.oktobrī baznīcas kalendārā vārda dienas ierakstītas Sīmanim un Jūdam. Reizēm kalendārā vārdi bijuši saīsināti, ierakstot „Sim., Jūd.”, kas līdz mūsu dienām arī atnesis nosaukumu – Simjūda tirgus. Simjūda tirgus notika līdz 1940.gadam. Savukārt 1996.gadā Valmieras muzejs, pēc L.Liepnieka ierosinājuma, nolēma Simjūda tirgu atjaunot. “Pirmajos gados patiešām to rīkojām oktobra pēdējā sestdienā, bet oktobra beigu nepastāvīgais laiks – ar lietavām un slapjo sniegu – izdarīja korekcijas, un tirgus laiks pārcelts uz oktobra sākumu.
Ir lietas, kas laika gaitā mainījušās, bet citas – tāpat kā senlaik. Tirgotāju raibajā pūlī reizēm ielavās kāds manīgs pārdevējs, kas mēģina blakus skaistajiem mājražojumiem stendā iekārtoties ar pārpirktiem, tā sauktajiem leišu ražojumiem. Sendienās par šādu pārkāpumu preci atsavināja un izlietoja par labu “pilsētas nabagiem” un “slimo namiem”. Vienmēr būs tādi, kuri teiks: “Atkal urļēgs pašā pilsētas centrā!” Kāds savukārt pukosies, ka ar auto cauri tirgus teritorijai neizbraukt. Tā ir bijis un cerams, ka būs. Jo jau septiņus gadsimtus oktobrī Valmierā ir tirgus laiks – Simjūda gadatirgus.
