Lasīšanas laiks: 5 min
Apsekojot Valmieru, lai redzētu, kā uzņēmumi un iedzīvotāji bija izrotājuši savus namus gadumijā, nācās secināt, ka vienīgi pilsētas centrs mirdzēja un laistījās, taču, dodoties tālāk uz daudzdzīvokļu un privātmāju rajoniem, pavērās cita aina. Vien retā vietā bija redzamas lampiņu virtenes un citi gaismas dekori. Šāda situācija vērojama pēdējos gados, tādēļ arī pašvaldība vairs nerīko konkursu par skaistāko Ziemassvētku rotājumu, jo pretendentu ir ļoti maz.
Kā vienu no iemesliem, kādēļ iedzīvotājiem ir pārgājusi vēlme rotāt savus namus, varētu būt arī elektrības cenu kāpums. Lai gan atverot elektroenerģijas tirgu brīvai konkurencei 2007.gadā, mums tika solīts, ka elektrības cena varētu kristies, tā pieaugusi vairāk nekā divas reizes. 2006.gadā viens kilovats maksāja 5,1 santīmus jeb 7,26 eirocentus, šogad kilovata cena ir 16 eirocenti. Viens no galvenajiem cenas kāpuma iemesliem ir obligātās iepirkuma komponentes ieviešana.
Kāda “mārrutka” pēc OIK vispār tika ieviests? Līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā 2005.gadā tika pieņemts Elektroenerģijas tirgus likums, kurā tika iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām par atbalstu elektrības ražošanai, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus un koģenerāciju.
Veikli darboņi ātri vien saprata, ka OIK ir īsta zelta bedre, jo valsts garantē elektrības iepirkšanu par dubultu samaksu ilgstošā periodā. To apliecina TV3 raidījuma “Nekā personīga” nesen atklātais, ka vairāki uzņēmumi varētu būt krāpušies ar atļaujām elektroenerģijas ražošanai obligātajā iepirkumā. Ja šie uzņēmumi sāks darbu un izmantos iespēju elektrību tirgot par paaugstināto cenu, patērētājiem tas izmaksās līdz 100 miljoniem eiro OIK maksājumos nākamajos 10 gados. Daudziem tas lika uzdot jautājumu, kas ir šis mistiskais OIK, un kāpēc mums būtu “jāsponsorē” šī “šeftmaņu” banda.
Tātad, oficiālā versija skan šādi – obligātais iepirkums ir valsts noteikts atbalsta mehānisms elektroenerģijas ražotājiem, kas elektroenerģiju ražo koģenerācijas stacijās vai no atjaunojamiem energoresursiem. OIK apmēru apstiprina Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK). OIK apmēru ietekmē dabasgāzes cena, elektroenerģijas cena biržā un mūsu elektroenerģijas patēriņš. (http://www.lvportals.lv/visi/skaidrojumi/281264-kas-ir-oik-un-kapec-ta-ir-musu-rekinos/)
Elektrības cena veido trīs komponentes. Apmēram 32% no gala cenas veido tirgotāja daļa (Elektrum, TET un citi). Samaksa AS “Sadales tīkls” par elektrības nogādāšanu patērētājam sastāda apmēram 40% no gala cenas. Obligātā iepirkuma komponente ir apmēram 28% no gala cenas.
Salīdzinot ar kaimiņvalstīm Baltijā, Latvijā ir dārgākā elektrība un būtiskāko cenu atšķirību veido sadales tarifi un OIK radītais slogs, kur Latvija sniedz starp kaimiņvalstīm lielāko atbalstu atjaunojamās enerģijas un koģenerācijas projektiem.
Tātad “bagātā” Latvijas tauta apmaksā valsts monopoluzņēmuma AS “Sadales tīkls” “uzskrūvēto” pārvades tarifu un dažādu “šeftmaņu” privātos biznesa projektus, kuriem valsts uz desmit gadiem garantējusi elektrības iepirkšanu par paaugstinātu tarifu.
Valmiera līdz šim lepojās ar otro zemāko siltumenerģijas tarifu valstī, kas tika nodrošināts, ražojot siltumenerģiju koģenerācijas režīmā. Līdz šim valmierieši maksāja zemāku siltuma tarifu, pateicoties visiem elektrības patērētājiem, kuri maksāja vairāk par elektroenerģiju. Kā sakāmvārdā – ar vienu roku dod, ar otru ņem. Nu “koģenerācijas paradīze” beigusies, tagad varam maksāt “pēc pilnas programmas” gan par siltumu, gan elektrību.
Direktīvas ir tiesību akti, kas nosaka visām ES dalībvalstīm sasniedzamos mērķus. Tomēr katra dalībvalsts ir tiesīga izstrādāt savus pasākumus, lai tos sasniegtu. Latvijas mērķis no atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvaram enerģijas bruto galapatēriņā 2020. gadā noteikts 40% apmērā. Sasniegtais 2014. gadā bija 38,65 procenti, kas ir viens no augstākajiem sasniegumiem Eiropas Savienībā. Daudzās valstīs šis rādītājs ir divas, pat trīs reizes mazāks.
Tātad Latvijas valdības ziņā ir noteikt, kādu elektrības ražotājus mēs atbalstām un, vai vispār ir nepieciešams OIK, ņemot vērā līdz šim sasniegto.
Manuprāt, ir ļoti nopietni jāizvērtē, vai no iedzīvotāju kabatām būtu jāapmaksā OIK fosilo koģenerācijas staciju atbalstam, kas “svilina” Krievijas gāzi un vietējo šķeldu, izdalot atmosfērā siltumnīcas efektu izraisošas gāzes, kā arī mazajiem HES, kas nodara lielu ļaunumu dabai, izjaucot dabīgās ekosistēmas un nosprostojot zivju ceļus.
Uz atbalstu varētu pretendēt vien vēja un saules elektrostacijas, taču ar stingru kontroli un atrunām, lai elektrības ražošana būtu patiesi ekoloģiska un nekaitīga dabai un cilvēkiem. Piemēram, pasaulē ir daudz pētījumu par vēja turbīnu negatīvo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību. Vēja turbīnu izvietošana migrācijas ceļā rada risku putnu un sikspārņu sadursmei ar turbīnām. Zinātnieki atklājuši, ka vēja ģeneratori rada zemu frekvenču troksni un vibrāciju, kas ietekmē apkārtējās vides iedzīvotāju vispārējo veselības stāvokli. Šī iemesla dēļ vēja parkus veido tālāk no cilvēkiem – jūrā. Taču tas sadārdzina šādu elektrostaciju būvniecību un ekspluatāciju.
Diemžēl arī šajā jomā esam bijuši pārāk centīgi Eiropas prasību ieviešanā. Lai arī dzīvojam krietni vien pieticīgāk nekā bagātās ES valstis, esam atvēlējuši dāsnu finansējumu no iedzīvotāju un uzņēmēju makiem “zaļās” enerģijas ražošanai.
Mēs maksājam par elektrību vairāk nekā daudzās Austrumeiropas valstīs un pat tādās bagātās valstīs, kā Somija un Nīderlande.
Par šādu situāciju ir satraukti ne tikai iedzīvotāji, bet arī uzņēmēji, kuriem elektrība izmaksas krietni sadārdzina ražošanas izmaksas. Latvijas lielākā uzņēmēju biedrība Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) pasūtījusi juridisku pētījumu par obligātās iepirkumu komponentes (OIK) pamatotību un atbilstību kā Latvijas, tā Eiropas Savienības normām.
“Ņemot vērā to, ka elektrības rēķini Latvijā ir lielāki nekā citās kaimiņvalstīs, kā arī to, ka daudziem uzņēmējiem šīs izmaksas kavē attīstību un mazina konkurētspēju, vēlamies darīt visu iespējamo, lai samazinātu OIK ietekmi uz rēķiniem,”
saka LTRK prezidents Aigars Rostovskis.
Turpinoties šādai valsts politikai, mums ir grūti cerēt uz jaunu investoru ienākšanu Latvijā. Turklāt jau esošie uzņēmumi izvērtē iespējas savu ražotņu pārcelšanu un valstīm ar lētākiem energoresursiem. Tas ir ļoti bīstams signāls mūs tautsaimniecībai.
Kāpēc mūsu valdība ir tik centīga ES direktīvu un regulu ieviesēja, aizmirstot par valsts nacionālajām interesēm? Laikam tādēļ, ka atsevišķu oligarhu un grupējumu privātās intereses visu šo laiku kopš neatkarības atjaunošanas vienmēr ir guvušas virsroku par sabiedrības un valsts interesēm.