Lasīšanas laiks: 3 min
Ceturtdien, 7. janvārī, Vidzemes Augstskolā (ViA) pulcējās barikāžu dalībnieki un interesenti, lai barikāžu 25 gadu atcerei veltītajā atmiņu studijā dalītos ar stāstiem un klausītos ViA rektora Gata Krūmiņa lekcijā “Barikāžu nacionālais un starptautiskais konteksts. Ko zinājām un nezinājām”.
Gatim Krūmiņam barikāžu laikā bija 17 gadi un, kā stāsta rektors, izdzirdot par to, ka Rīgas centrā sāk pulcēties cilvēki, kāpis pirmajā vilcienā, lai būtu klāt.
“Noskaņa nebija gluži pacilājoša, bet drīzāk mobilizējoša – ārējs miers, bet ar iekšēju trauksmi cilvēku vidū,”
atceras G.Krūmiņš. Prātā palikuši spilgti iespaidi – cilvēki, lielās lauksaimniecības mašīnas.
Latvijas vēsture šajā laika posmā bijis viens no izpētes jautājumiem Gata Krūmiņa doktora disertācijā.
“Man vienmēr ir interesējis tas, kas, kāpēc un kādus lēmumus ir pieņēmis. Un šis ir ļoti intriģējošs laiks, kad lēmumu pieņemšanas apstākļi nav skaidri. Tāpēc arī izvirzīju teoriju, ka pārsvarā šī te provokācija nāca no valsts iekšienes,”
portālam “Valmieras Ziņas” norāda ViA rektors.
Atmiņās dalīties bija ieradušies barikāžu dalībnieki no tuvākām un tālākām vietām, arī no Lēdurgas – Andris Šemeta un Juris Bernāts, draugi, kuri pirms 25 gadiem uz Rīgu devušies ar barikādēm nesaistītā braucienā, bet nonākuši vienā no karstākajiem punktiem – pie Ministru Kabineta, kur kā sardzes dalībnieki palikuši līdz pat pēdējai dienai.
“Visapkārt mudžēja cilvēki, smagās automašīnas un autobusi. Bija uzstādīti raidītāji, pa kuriem saņēma signālu no ārvalstu TV un radio kanāliem un sūtīja informāciju par notikumiem Rīgā. Var teikt, bijām notikumu epicentrā,”
atceras Juris un Andris.
Atgūto valsts brīvību vajadzēja nosargāt, stāsta kungi, tāpēc bija jādara viss nepieciešamais. Nepatīkama sajūta radās tikai tad, kad parādījās ziņas par pirmajiem ievainotajiem un kritušajiem.
“Vienīgais, kas deva gandarījumu un drosmi, bija kopības izjūta – latvieši, krievi, baltkrievi, visi, kuri dzīvoja Rīgā, bija vienoti,”
stāsta Andris.
Andris un Juris uz Valmieru atbraukuši, lai gan dalītos atmiņās, gan satiktos ar domubiedriem. Mūsdienu straujajā dzīves ritmā, pat dzīvojot netālu vienam no otra, nesanāk bieži tikties un kopīgi atcerēties piedzīvoto.
Tomēr izjūtas, atceroties pirms 25 gadiem pārdzīvoto, ir dalītas. No vienas puses ir lepnums un prieks par brīvu valsti, bet no otras – vilšanās par to, kas šobrīd notiek ar valsti un valdību.
“Tajā laikā tauta aizstāvēja brīvību, bet tagad brīvība stāv pret tautu,” stāsta Juris.
Tagad laiks esot jaunajai paaudzei, kurai ir vairāk iespēju mācīties, gūt zināšanas, ceļot, tāpēc tas jāliek lietā, lai uzlabotu situāciju valstī, norāda Juris.
Barikāžu atmiņu studija darbosies Vidzemes Augstskolas Tērbatas ielas 10 ēkā arī 9. janvārī no plkst. 10:00 līdz 14:00, un ar savu stāstu tajā aicināti dalīties ikviens barikāžu dalībnieks. Iespējams pastāstīt arī kāda sava tuvinieka atmiņas viņa vietā. Jau informējām, ka šodien bija pirmā diena, kad ViA darbojās atmiņu studija.
Iegūtie atmiņu stāsti tiks apkopoti un nodoti Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam tālākai saglabāšanai, savukārt spilgtākie tiks iekļauti filmā, kas savu pirmizrādi piedzīvos trešdien, 20.janvārī, barikāžu atceres pasākumā Ministru kabinetā.