Lasīšanas laiks: 5 min
Atmiņās par 1991.gada 16., 18. un 20.janvāri dalās Maksis Alhasovs, barikāžu dalībnieks.
16.janvāris. Mēs ar kolēģiem braucam uz Rīgu cīnīties par brīvu Latviju. Mājās paliek sieva ar diviem maziem bērniem. Dzīvesbiedres asaras nav aprakstāmas. Doties uz galvaspilsētu bija katra paša izvēle. Daudzi palika mājās, jo sekas neviens nevarēja paredzēt. Brauca tie, kuri ar sirdi un dvēseli vēlējās dzīvot brīvā Latvijā.
Vecrīgā mūs laipni sagaidīja pusmūža sievietes, piedāvāja dažāda veida sviestmaizes, kafiju un tēju. Ar mani notika kuriozs – visiem kolēģiem uzkodas piedāvāja, sakot “lūdzu”, bet mani simpātiska sieviete ar zilām acīm uzrunāja “pažalasta” (krieviski “lūdzu”) laikam mana tumsnējā izskata dēļ. Ja jūs būtu redzējuši sievietes sejas izteiksmi, kad es skaidrā latviešu valodā pateicu “paldies”! Pēc tam kolēģi, braucot mājās, par mani smējās – “pažalasta”.
Pirmā diena Rīgā. Teikšu godīgi – nekādas kārtības nebija. Droši vien nebija cerējuši, ka būs tik liels tautas pieplūdums. Doma laukumā spēlēja mūsu labākās grupas, jaunatne bija sajūsmā, jutās kā ballītē. Protams, viņus varēja saprast. Ar tumsas iestāšanos jaunos cilvēkus izklīdināja, sakot, ka šeit nav nekāds saviesīgs vakars.
Bija laiks pavērot Vecrīgu laternu gaismā. To grūti vārdos izteikt – aura, sajūtas, visai tautai runājot vienā valodā – latviešu. Varētu padomāt, ka citas šeit nemaz nav. Vēlāk aizgāju līdz Centrālai stacijai, tur pavērās cita aina: skraidīja nervozi cilvēki, daudz bija dzirdama krievu valoda. Devos atpakaļ uz Vecrīgu. Ik pa brīdim sievietes piedāvāja kafiju, maizītes un tēju. Rubika kungs reiz teica, ka ar mašīnām uz Vecrīgu esot vests šņabis. Tie ir meli. Neviens man šņabi nepiedāvāja!
18.janvāris pagāja līdzīgi.
Nakts stundā bija sajūta it kā mēs būtu nonākuši 19.gadsimta sākumā. Skats bija iespaidīgs. To nekad neaizmirsīšu. Šķērsielā dega trīs ugunskuri. Egļu un priežu smarža saplūda ar alkšņa rūgtajiem dūmiem. Sēžam. Galvā domas par dzīvi. Drīz ausa rīts, kārtējā maiņa. Iemetām ugunskurā pāris smaržīgu priežu šķilu un devāmies uz mājām, dūmu smaržas pavadīti.
Pienāca vēsturiskais brīdis, ko man bija laime pieredzēt klātienē – 20.janvāris. Cēlos agri, devos pretī savam liktenim – bez šaubām par brīvu Latviju. Diena sākās kā parasti – vīri, dūmu nokvēpuši, sēž. Kad pulkstenis rādīja ap četriem pēcpusdienā, precīzi nevaru pateikt, visus apstaigāja augumā īss vīrietis, tumšiem matiem – barikāžu koordinators. Pēkšņi dzirdam viņu sakām, ka Rīgai no Pleskavas tuvojas desanta brigāde, tad viņš ieslīdēja tumsas ēnā kā veca kapa žurka. Zēniem un vīriem humora dzirksts izdzisa ugunskura liesmās, viņi it kā iegrima sevī, katrs ar savām domām. Protams, pirmais, kas tādā brīdī ir acu priekšā, ir ģimene – sieva, bērni, vecāki, brāļi, māsas. Sēžu pie ugunskura, ievelku kuplu dūmu.
Ap plkst. 19:30 pie ugunskura pienāca filmēšanas grupa, intervēja mācītāju Juri Rubeni. Netālu atradās skola, kur vēlāk iegāju noskatīties šo Panorāmas sagatavoto sižetu. Diktore stāstīja, ka Rīgā apšauda Iekšlietu ministriju, izskrēju ārā, skatos – šauj ar trasējošām lodēm. Tumsā ir ļoti labi redzams, kā pārtrauktās ugunīgās strīpas lokās ielās. Gāju uz Doma laukumu, tā bija kulminācija. Tad es to ieraudzīju. Iedomājaties, ka jūs ejat pretējā virzienā, nekā dodas vismaz 200 cilvēku. Redzēju, kā viens japānis, maziņš augumā, vilka fotoaparāta statīvu pa bruģi, tas šausmīgi grabēja. Pie ugunskuriem vienu brīdi iestājās īss klusums, to varēja saprast. Ja cilvēki ar ieročiem rokās stāv katrs savā frontes malā, tas ir viens, bet stāvēt bez ieročiem – pavisam kas cits. Tie, kuri tiešām gribēja brīvu Latviju, palika savās vietās. Palika tie, kuriem jāpaliek, kuri stāvēja droši bez ieročiem par brīvu Latviju.
Divi politiķi agrāk tajā pašā dienā uzstājās ar runām, bet vēlāk, izdzirdot šaušanu, sāka klaigāt, ka mums vajag miliciju ar ieročiem, ka jābrauc mājās. Ar nepacietību gaidījām rītu. Tomēr vieglāk, ja redzi ienaidnieka acis gaismā. Domāju, ka, iespējams, pēdējo reizi deg brīvības dzirkstele manās acīs, bet biju pārliecināts, ka Latvija būs brīva, tāpēc man tur bija jābūt.
Kad man bija 17 gadu, vecaistēvs teica: “Mazdēl, būs atkal lati Latvijā.” Es toreiz klausījos ar zināmu ironiju. Mans vecaistēvs bija šīs valsts patriots, viņš mīlēja dzimteni, viņš bija pārliecināts par savu valsti. Vienmēr esmu brīnījies, kā viņš zināja, ka šādi laiki tomēr pienāks.
Rīta gaismā devos uz Bastejkalnu, skats bija šausmīgs. Šķērsoju tramvaja sliedes, pārgāju pāri tiltiņam, kokiem miza bija noplēsta – to bija skārušas automāta lodes. Sapratu, ka tās ir svaigas pēdas. Bija redzamas asinis. Tuvojos Iekšlietu ministrijai, tur bija vēl baisāk – logu rāmji bez stikliem, sienas ložu sašautas. Kreisajā pusē ēkai atradās medicīnas iestāde. Viena krievu tautības sieviete, varbūt vecmāte, pienāca pie loga, kuram bija izsisti stikli, turēja rokā un man rādīja lodes, krieviski klaigājot: “Šausmas, šausmas, man šeit jāpieņem dzemdības.”
Pie ministrijas stāvēja sadegusi mašīna, šķiet, “Volga”. Pie tās piegāja vīrietis, atvēra bagāžnieku un izņēma šņabi, ielika azotē un iejuka pūlī. Kāds tajā dienā raudāja par mirušajiem, par saviem tuviniekiem, bet kāds nekaunējās domāt tikai par sevi. Cittautiešiem kājās celties un cīnīties par brīvu Latviju lika viņu kritušie tuvinieki. Likās, ka līdz liktenīgajam laikam viņi domāja, ka cīņa būs tikai pret latviešu tautu. Es to varu droši teikt – dzirdēju, kā viņi lamā pastāvošo iekārtu, sapratu, ka liela daļa būs kopā ar mums, cīnīsies par brīvu Latviju. Lai Dievs svētī Latviju!
Atgriezos Vecrīgā, iemetām ugunskurā pāris pagaļu priežu malkas, devāmies uz autobusu. Tas kavējās. Vēroju krāšņo Akmens tiltu. Uzmanību pievērsa tumšu stāvu kustība uz tā – Interfronte. Tā lēni virzījās uz mūsu pusi, uz Vecrīgu. Izbrīnu radīja plakāti. Skats, kā tautā saka, “par rubli”, kā 1917.gada revolūcijā, kad prasīja sāli un maizi. Bet šeit ir Latvija! Jocīgi gan – mums plakāti bija sirdīs, dvēselēs. Notiekošajam neprasot daudz upuru, viens otrs valdības vīrs, kurš varbūt tur nemaz nebija, uzskata, ka barikāžu laiks bija atpūta. Tikai tas, kurš tur bija, sapratīs, cik smagi tas bija gan barikāžu dalībniekiem, gan viņu ģimenēm.
Katrā valstī tautas brīvības cīnītāji tiek cienīti. Pagodinājums valsts brīvības aizstāvim un viņa tuviniekiem izrādīts arī, ja cilvēks ir jau tajā saulē, tādējādi nodrošinot šī stāsta turpinājumu un atbalstot tuvinieku lepnumu par brāli, sievu, vīru, tēvu un vecotēvu, kuri plikām rokām izcīnīja brīvu Latviju. Ceru, ka pieredzēšu atzinības izteikšanu par dalību barikādēs, tomēr, ja ne man, tad maniem bērniem un bērnu bērniem.
