Lasīšanas laiks: 9 min
No 23.jūlija līdz 27.jūlijam Valmierā notika tradicionālais Starptautiskais gaisa balonu festivāls “Valmieras kauss 2014″, kurā piedalījās piloti no Latvijas, Lietuvas un Krievijas. Portāls “Valmieras Ziņas” aicināja uz sarunu sporta kluba “99 gaisa baloni” pilotu-instruktoru un “Valmieras kauss 2014” dalībnieku Arni Miķelsonu, lai aprunātos par un ap gaisa baloniem. Piedāvājam ieskatu intervijas 2.daļā, kurā mūsu viesis pastāstīja par gaisa kuģiem un pašu kuģošanu.
Kādi mēdz būt paši baloni?
Baloni ir dažādi gan pēc savas konstrukcijas, gan izmēra. Sacensībās piedalās baloni izmērā līdz 3000 kubikmetriem jeb līdz četrām vietām grozā.
Jo vairāk gaisa, ko sildīt, jo lielāka ir celtspēja jeb vietu skaits,
kas ļauj pavizināt vairāk draugus, radus, kā arī potenciālos nākamos pilotus un vienlaicīgi arī parādīt lidojuma burvību. Ir arī figūrbaloni – interesantās formās un tamlīdzīgi, kuri radīti tikai skaistumam. Latvijā ir pabijuši baloni alus kausa, tortes, govs un vardes formās.
Jāpiebilst gan, ka, atbilstoši Latvijas likumdošanai, mēs nedrīkstam nodarboties ar cilvēkus pārvadāšanu kā biznesu un pie mums nav milzīgo 12, 20 un vēl vairāk-vietīgo gaisa balonu.
Kādi ir mehānismi, ar kuriem var vadīt gaisa kuģi?
Gaisa kuģis pa gaisu lido ar to pašu gaisu.
Lai celtos uz augšu, mēs to uzsildām, izmantojot autogāzi un degļus. Atdziestot mēs laižamies lejā. Lai tas varētu notikt straujāk, mēs varam, šņorīti pavelkot, “pavērt vaļā” apvalka augšdaļu, kā rezultātā karstais gaiss ātrāk izplūdīs un gaisa kuģis ātrāk nonāks lejup. Savukārt virziens ir tāds, kādā vējš pūš. Ir tas teiciens – “ej, kur acis rāda” un mēs to izpildām burtiski (smejas). Kurp mūs pūš – tur mēs lidojam.
Patiesībā, gandrīz vienmēr,
dažādos augstumos vējš pūš dažādos virzienos un stiprumos.
Tātad “stūrēt” mēs varam variējot ar augstumu, tādēļ sportam tiek ražoti garenākas formas – slaidāki baloni. To maksimāli atļautais vertikālās kustības ātrums ir deviņi metri sekundē, kamēr “parasts” balons paceļas un nolaižas ar ātrumu līdz pieciem metriem sekundē. Līdz ar to, sporta balons spēj ātrāk uzņemt un samazināt lidojuma augstumu, lai noķertu īsto vēja stiprumu un virzienu.
Tā nu ļoti laikietilpīgs un komplicēts process ir pati lidojuma plānošana, jo jau laikus nākas modelēt iespējamos lidojuma maršrutus, analizēt meteo prognozes, pētīt plānotā lidojuma rajona ceļu tīklus. Taču, lai to izmantotu,
lielā vērtē ir pilota izpratne par dabas niansēm – to, kā vēji spēlējas, kur paslēpjas, kur vējš var negaidīti pagriezties, kā vējš uzvedas kalnos, pilsētās, ielejās un līdzīgi.
Ja to visu zina, tad to var izmantot un izspēlēt. Arī sacensībās – protams, viena daļa ir veiksmes, bet lielu daļu rezultāta tomēr nosaka katra pilota spēja manipulēt ar vidi un vēju. Protams, tāpat kā praktiski visos sporta veidos, būtisks tomēr ir arī aprīkojums, kas arī daudz ko izsaka.
Cik vispār laika prasa tāda gaisa kuģošana?
Kā savulaik kādā intervijā teica viens no pilotiem, kurš tagad gan vairs nepraktizē – Gatis Kalendris –
lai baudītu to vienu stundu prieka, aiz tās stāv vismaz četras stundas sagatavošanas darba.
Tas tā tikai liekas – skaista atpūta, bet patiesībā, ja ir paredzēti divi lidojumi dienā, darba diena ir piepildīta gan pilotam, gan trijiem komandas locekļiem. Bet, runājot par to – cik tas aizņem kopumā, tas jau gan ir atkarīgs no tā, cik katrs pats var atļauties tam veltīt. Var aizņemt arī visu dzīvi. Ir piloti, kas tikai to vien dara, kam nav citu nodarbošanos.
Cik dārga ir gaisa kuģošana?
Gaisa balonu sports ir gan tehniskā sporta veids, gan aviācijas sports – tādēļ dārgs sports.
Par to, cik dārgi ir vienkārši izbraukt ar gaisa balonu, es nevaru Jums pateikt, jo Latvijā, pēc mūsu likumdošanas, vispār maksas lidojumi nav iespējami. Taču, ja skatāmies uz to, cik sportistam izmaksā šāds sporta veids, tad jārēķinās, ka pilotam nepieciešama licence, kura ir jāuztur, veicot regulārus lidojumus un jāmaina ik pēc pieciem gadiem, ir nepieciešamas regulāras medicīnas pārbaudes un ne tikai. Gaisa kuģim jāiet tehniskās apskates, jāpērk apdrošināšana, jāseko rūpnīcas izmaiņām gaisa kuģa uzturēšanas rokasgrāmatā, un tās visas atkal ir jāreģistrē Latvijas Aviācijas aģentūrā.
Gaisa kuģim ir pat speciāla karte, kurā reģistrēta katra detaļa ar derīguma termiņu.
Teiksim, ja desai ir beidzies realizācijas termiņš, nav teikts, ka tā ir uzreiz izmetama, bet pārdot viņu nedrīkst. Aviācijā ir tā, ka, ja tai “desai” termiņš ir beidzies, tad tā ir jāmet ārā un jāpērk jauna. Ar veco lidot nedrīkst arī tad, ja tai nav ne vainas. Tam visam ir jāseko līdzi.
Kādreiz tas viss bija stipri vienkāršāk. Tagad ir vesela kaudze ar dokumentāciju, kas ir jāreģistrē, jāuztur, bet, lai uzturētu, ir jāmaksā. Rezultātā teju 2000 eiro gadā jātērē pat tad, ja es nelidoju vispār.
Esmu sarēķinājis, ka
man ar komandu stundas lidojuma izmaksa svārstās no 300 līdz 400 eiro, atkarībā no lidojuma reģiona un gaisa kuģa aizpildījuma.
Piemēram, pie mana skolotāja bija gadījums, kad kāda kundze tik ļoti gribēja izbaudīt lidojumu, ka krāja tam trīs gadus.
Vēl arī ir nepieciešams gana jaudīgs transporta līdzeklis. Tomēr viss ir relatīvi un galvenais ir vēlēšanas palidot.
Un cik maksā pats gaisa kuģis?
Tur nu standarta teiciens ir tāds – balons maksā tikpat, cik džips. Pasakiet, – cik maksā džips, es pateikšu – cik maksā balons. Lietots, jauns, luksus klases, parādei, darbam, un citādi – būtībā, tas pats.
Kam vēl bez sacensībām var izmantot gaisa balonus?
Mūsdienās no tādiem klasiskajiem pielietojumiem –
ir brīvais lidojums, gaisa kuģu demonstrēšana kā spīdēšanas šovā un ir atsaites lidojums,
kad cilvēkus paceļ ap 30 metru augstumā uz dažām minūtēm. Ko vēl dara? Var lēkt gumijlēcēji, izpletņlēcēji, par ko pat ir speciāla atruna gaisa kuģu lidošanas rokasgrāmatā par izpletņlēcēju izlaišanu.
Vēl gaisa kuģus izmanto reklāmām. Tas tad vismaz ir arī likumā atļauts. Gaisa kuģa apvalkam piestiprina lielus reklāmas plakātus un tur paceltu balonu publiskā vietā, kas pasākuma vakaros redzams pie Hanzas sienas jeb regulāri pārlido pilsētu. Kādreiz gadās arī kuriozi.
Bija kāds 2008. vai 2009.gads, kad es biju Gaisa balonu sporta savienības prezidents. Man zvanīja kāda neapmierināta kundze, un sūdzējās, ka viņai nemitīgi zvana dažādi cilvēki un prasa par nekustamajiem īpašumiem Piemaskavā. Izrādījās, ka tā darbojas reklāma uz gaisa balona, ar kuru Miša Bakanovs tolaik bija pārlidojis pāri Rīgai. Uz viņa balona bija Maskavas īpašumu reklāma un tolaik Rīgas tālruņu numerācija sakrita ar Maskavas numuriem. Lūk, rezultāts (smejas).
Tā kā,
reklāma uz gaisa balona strādā, bet ar to ir jāuzmanās.
Pēdējos gados to gan izmanto visai maz, jo ir daudz vairāk elektronisko reklāmas iespēju, un tādu “dārgo galu” kā mūs izvēlas mazāk, bet ir izmantota politiska reklāma. Iedomājieties – katru rītu, iebraucot Rīgā, ceļmalā stāv piepūsts gaisa balons. Tas tiešām piesaista uzmanību un cilvēki ievēro milzīgos uzrakstus, ja tādi ir piestiprināti. Tāda uz staba uzlikta bilde noteikti mazāk piesaista uzmanību nekā gaisā lidojoša, kas, pie tam, ik pa laikam iešņācas vēl.
Ja ar klasiskiem pielietojumiem ir pamaz,
kāds no Lietuviešu pilotiem izmēģinājis ko tik vien var iedomāties! Ir lidojis ar motociklu groza vietā, vienam grozam piekabinājis divus apvalkus un līdzīgi.
Tur nu viņš ļāva vaļu fantāzijai! Pie mums ir veikts kāzu lidojums ar diviem, kopā sasaitētiem, gaisa baloniem. Savukārt Pirmajā pasaules karā balonus izmantoja arī pretinieka novērošanai. Atsaitē, apmēram 600 metru augstumā varēja ļoti labi redzēt pretiniekus. Tie gan bija ar gāzi pildīti, nevis karstā gaisa baloni.
Kas ir lielākie izaicinājumi, esot tur – augšā?
Lielākais izaicinājums ir pilnībā izpildīt iepriekš izplānoto maršrutu, tikt galā ar neplānotām vēja maiņām.
Lielākie draudi, savukārt, ir tumsa un bezvējš.
Krēslā ir grūti pamanīt elektrības vadus, kas mēdz slēpties, bet bezvējā – kur Tu esi, tur nu Tu esi. Arī nupat sacensībās Valmierā bija situācija, kad man teju bija jānolaižas uz apsēta lauka, ko nedrīkst darīt, bet prom arī nebija iespējams tikt, jo vējš pazuda. Un tad tādos gadījumos vienīgais veids ir izmest no groza speciāli šādiem gadījumiem paredzētu virvi, lai komanda aizvelk kuģi tur, kur ir iespējams normāli piezemēties. Tātad, komandai arī jābūt apmācītai un profesionālai – jāatrodas īstajā brīdī un īstajā vietā.
Tāds kumēdiņš man bija arī Baltezerā, vienā Rīgas šovā, kad vējš beidzās brīdī, kad biju no krasta kādu 20 metru attālumā. Izkāpt Tu nevari, jo kapteinis gaisa kuģi atstāj pēdējais. Kādam ir jābrien, jāpeld, lai pavilktu krastā.
Bet, ja nu tomēr var iestāties bezvējš. Tātad – viens nekad nevar doties?
Pilotam vienmēr jāspēj nosēdināt gaisa kuģi arī vienam. Pirmajā vietā ir cilvēku drošība grozā un uz zemes, nosēšanās vietā. Iespējamie bojājumi labībai, siltumnīcai un pašam gaisa kuģim ir svarīgi, bet mazāk nekā cilvēku drošība.
Nevar arī teikt, ka nevar lidot pavisam viens. Teorētiski, nevar arī kalnā kāpt viens, bet kāpj jau tāpat.
Nevar teikt, ka nevar. Ir bijuši piloti, kuri principa pēc atraduši veidu, kā pacelt balonu un aizlidot vienam, kaut normāli vajadzētu būt līdzi trīs cilvēku komandai. Principā ir tā, ka bez komandas pilots nav nekas. Ir ļoti labi, ja komandā ir ģimene un tuvi draugi, kā tas ir manā gadījumā, bet var arī būt citādi – pilotam jāprot strādāt arī ar tikko savāktu komandu bez priekšzināšanām.
Mūsējie Pasaules čempionātā Japānā bija liecinieki kuriozam, kad pieci vietējie paceļ balonu, visi sakāpj grozā un aizlido. Kolēģim Mārtiņam, kurš arī iekāpa grozā tiesneša statusā, palieka mute vaļā, jo uz zemes nepalika neviens, kas savāktu aprīkojumu un sekotu balonam ar auto, kā tam normāli vajadzētu notikt.
Bet vai lidot ar gaisa balonu ir droši?
Ir, protams, pasaules praksē bijušas arī zināmas gaisa balonu katastrofas, ko mediji pēc tam izmanto ar skaļiem saukļiem, bet tas lielākoties notiek tāpēc, ka piloti neievēro visas prasības, neseko līdzi meteo ziņām un prognozēm. Salīdzinoši rets cēlonis ir pārgalvīga rīcība sacensību laikā. To mūsdienās izskauž ar papildus ierobežojumiem un lieliem sacensību sodiem.
Pamatā problēmas ir tīrākās komercijas dēļ. Tā kā “Tūrisma valstīs” konkurence ir liela, tad nu cenas dempingo un lido, neskatoties uz laika apstākļiem, ignorējot drošības pasākumus.
Man šķiet, ka svarīgi tomēr ir saprast – ar kādu apziņu Tu ej un to dari. Vai tikai naudas dēļ, vai tomēr pats arī izbaudi, uzlādējies. Tā ir būtiska atšķirība. Es lidoju par prieku arī sev un atceļu lidojumu, ja jūtu, ka tas radīs stresu, nevis baudu. Drošībai vienmēr jābūt pirmajā vietā.
* Intervijas turpinājums sekos *
Piedāvājam ieskatu arī intervijas 1.daļā, kurā mūsu viesis pastāstīja par “Valmieras kausu”, sajūtām un gaisa kuģošanas popularitāti Latvijā, kā arī intervijas 3.daļā, kurā viņš pastāstīja par savu pieredzi gaisa kuģošanā.
Jau ziņojām, ka no 23.jūlija līdz 27.jūlijam Valmierā notika tradicionālais Starptautiskais gaisa balonu festivāls “Valmieras kauss 2014″, ko valmieriešiem un pilsētas viesiem bija iespējams izbaudīt jau devīto gadu. Piedāvājam apskatīt arī foto galerijas “Valmierā sācies gaisa balonu festivāls” un“Vinnija lidojums”.
